Taču, manuprāt, viss sākas ar to, ka Džimijs pēc savas dabas ir dzejnieks. Viņš rakstīja pretīgus dzejoļus, par kuriem var teikt tikai vienu: paretam tajos gadījās arī atskaņas. Bet biežāk to nemaz nebija. Taču viņš noņēmās gar tiem ar tādu enerģiju un nopietnību, ka ne Bens, ne es iesākumā neuzdrošinājāmies viņam to pateikt. Laikam viņu 110 dzejošanas varētu atturēt tikai nožmie- dzot.
Un vajadzēja nožmiegt.
Saprotams, arī nosēšanās uz Medus Mēneša darīja savu.
Tomēr tas no mums nebija atkarīgs. Šī planēta mūsu lidojuma sarakstā bija trešā, un mūsu uzdevums, pareizāk sakot, Burvīgās uzdevums ietvēra arī nolaišanos uz tās. Zināms, mēs bijām tikai līdzdalībnieki.
Vispirms — planēta nesaucās Medus Mēnesis. Tai bija numurs. Taču jau pēc dažām dienām mēs tai devām vārdu.
Es neesmu no kaunīgajiem, tomēr aprakstīt Medus Mēnesi atsakos. Es nemaz nebrīnītos, ja uzzinātu, ka Centrā mūsu ziņojums līdz pat šim laikam glabājas aiz atslēgas. Ja jūs esat ziņkārīgs, tad varat uzrakstīt uz turieni un palūgt, lai atsūta informāciju ar numuru ER 56–94. Par uzziņu naudu neņem. Tomēr negaidiet pozitīvu atbildi.
Uz Medus Mēneša Burvīgā ar saviem pienākumiem lieliski tika galā, un man galva griezās, kad noklausījos lenti, ko Burvīgā bija ielikusi raidītājā nosūtīšanai uz Zemi. Tā kā biju tulks, manos pienākumos ietilpa izskaidrot to, kas notika uz planētām, kuras mēs pētījām. Bet attiecībā uz Medus Mēneša iemītnieku uzvedību jāsaka, ka to nav iespējams izteikt par ar vārdiem «visvisādas izdarības»..
Centrā ziņojumus analizē nekavējoši. Bet uz vietas analizēt tos ir krietni vieglāk.
Baidos, ka no manis bija maz labuma. Droši vien, lasot manu ziņojumu, varēja redzēt, ka esmu to rakstījis, aiz brīnumiem muti atplētis un no kauna sarkaniem vaigiem.
Galu gala mēs atstājām Medus Mēnesi un traucāmies kosmosā. Burvīgā devās uz nākamo planētu, kas bija norādīta lidojuma sarakstā.
Burvīgā bija neparasti klusa, un tāpēc mums būtu vajadzējis noprast, ka notiek kas nelāgs. Taču mēs priecājāmies, ka šī uz brīdi ir aizvērusies, un nepainteresējāmies, kāds ir klusēšanas iemesls. Mēs tikai atpūtāmies.
Džimijs nopūlējās gar poēmu, kura lāgā nepadevās, bet es ar Benu situ kārtis, kad Burvīgā negaidīti sāka runāt.
— Labvakar, zēni, — tā visai nedroši sacīja, kaut gan parasti balss viņai bija skaļa un enerģiska. Cik atceros, nodomāju, ka šai bojājums radies balss iekārtā.
Džimijs bija ar sirdi un dvēseli iegrimis dzejoļu rakstīšanā, bet Bens pārdomāja nākamo gājienu, un neviens no viņiem neatsaucās.
Es sacīju:
— Labvakar, Burvīgā. Kā tev šodien klājas?
— Ak, lieliski, — tā atbildēja ar vieglām trīsām balsī.
— Tad jau labi, — es teicu, cerēdams, ka ar to saruna beigsies.
— Nupat nolēmu, — Burvīgā man pavēstīja,
— ka mīlu jūs.
— Tas ir ļoti jauki no tevis, — es viņai piebalsoju, — arī es tevi mīlu.
— Bet es no visas tiesas mīlu, — šī neatlaidās.
— Esmu visu daudzkārt pārlikusi. Es mīlu jūs.
— Kuru no mums? — es apvaicājos. — Kurš ir tas laimīgais?
Es klusībā pavīpsnāju, tiesa, mazliet mulsi, jo Burvīgā jokus nesaprata.
— Visus trīs, — tā sacīja.
Šķiet, es nožāvājos.
— Iecere nemaz nav tik slikta. Tā varēs iztikt bez greizsirdības.
— Jā, — Burvīgā teica. — Es mīlu jūs un bēgu kopā ar jums.
Bens notrīcēja un, pacēlis galvu, jautāja:
— Kurp tad mēs bēgam?
— Tālu, — tā atbildēja. — Turp, kur būsim vieni.
— Ak kungs! — Bens iebļāvās. — Vai, tavu- prat, šī no visas tiesas …
Es papurināju galvu.
— Nedomāju gan. Kaut kas ir sabojājies, bet…
Pietrūcies kājas, Bens aizķēra galdu, un visas
kārtis izbira pa grīdu.
— Iešu palūkoties, — viņš sacīja.
Džimijs atrāvās no sava bloknota.
— Kas noticis? *
— Pie visa esi vainīgs tu ar saviem dzejoļiem! — es uzkliedzu un ņēmos pēdējiem vārdiem nozākāt viņa dzeju.
— Es mīlu jūs, — Burvīgā sacīja. — Esmu iemīlējusi jūs uz mūžu. Vienmēr par jums gādāšu. Jūs redzēsiet, cik liela ir mana mīlestība, un kādreiz iemīlēsiet mani…
— Aizveries! — es pavēlēju.
Bens atgriezās viscaur nosvīdis.
— Mēs esam novirzījušies no kursa, bet rezerves vadības kabīne ir slēgta.
— Vai to nevar uzlauzt?
Bens pakratīja galvu.
— Pēc manām domām, Burvīgā to izdarījusi tīšām. Ja tā, tad esam pagalam. Mēs nekad ne- atgriezīsimies uz Zemes.
— Burvīgā, — es stingri sacīju.
— Jā, mīļotais.
— Izbeidz to uz līdzenas vietas!
— Es jūs mīlu, — Burvīga nerimās.
— Pie visa vainīgs Medus Mēnesis, — Bens noteica. — Šī saklausījusies visādas muļķības uz tās nolādētās planētas.
— Uz Medus Mēneša, — es Benu atbalstīju,
— un no Džimija pretīgajām rīmēm.
— Tās nav vis pretīgas rīmes, — Džimijs pietvīcis aizstāvējās. — Kad mani nodrukās…
— Kāpēc gan tu nevarētu rakstīt par karu vai par medībām, vai par lidojumu kosmosa dzīlēs, vai par ko lielu un cēlu, nevis tādas muļķības kā: «Uz mūžiem iemīlēju tevi, pie manis lido tu, mans prieks» — un tā joprojām …
— Nomierinies, — Bens ieteica. — Nav labi visu vainu uzvelt Džimijam. Galvenais iemesls ir Medus Mēnesis.
— Burvīgā, — es sacīju, — met ara no galvas šīs blēņas. Tu taču ļoti labi zini, ka mašīna nevar mīlēt cilvēku. Tas ir taisni smieklīgi.
— Uz Medus Mēneša, — Burvīgā sacīja, — bija redzami visvisādi skati, kuri …
— Aizmirsti Medus Mēnesi. Tā ir nenormāliba. Vari izpētīt miljardu planētu un neko tadu neieraudzīsi.
— Es jūs mīlu, — Burvīgā ietiepīgi atkārtoja.
— un mēs bēgam.
— Kur gan viņa ir dzirdējusi, ka iemīlejušies bēg? — Bens jautaja.
— Ar šīm banālajam muļķībām viņu piebāza vēl uz Zemes, — es sacīju.
— Nepavisam ne ar banalam muļķībām, — Burvīgā protestēja. — Lai es sekmīgi tiktu galā ar savu darbu, man nepieciešami visdažādākie dati par cilvēka iekšējo pasauli.
— Sai lasīja priekšā romānus, — Bens sacīja.
— Pagaidi tikai, kā grābšu ciet to smurguli, kas izvēlējās priekšā lasīšanai romānus, ta slapjums vien pāri paliks.
— Paklau, Burvīgā, — es sāku lūgties, — nu 1 i vesela, mums nav nekādu iebildumu. Tikai neaizbēdz pārlieku tālu.
— Es nevaru riskēt, — Burvīgā teica. — Ja es atgriezīšos uz Zemes, jūs mani atstāsiet.
— Ja mēs neatgriezīsimies, mūs sāks meklet un atradis.
— Pilnīgi pareizi, — Burvīgā bija vienisprātis.
— Tieši tāpēc, mīļotais, mēs arī bēgam. Mēs aizbēgsim tik tālu, ka mūs nekad neatradīs.
— Dodu tev pēdējo iespēju visu labi pārdomāt, — es sacīju. — Ja tu neapdomāsies, pa radio paziņošu uz Zemi un …
— Jūs nevarat pārraidīt uz Zemi, — viņa iebilda.
— Es demontēju aparatūru. Un, kā jau uzminēja Bens, vadības kabīnes durvis ir ieķīlētas. Jūs neko nevarat padarīt. Kāpēc gan lai jūs neatteiktos no muļķīgās iespītības un neatbildētu uz manām jūtām?
Bens, uz visām četrām rāpodams pa grīdu, sāka uzlasīt kārtis. Džimijs nometa bloknotu uz galda.