Vienlaikus bija ari riteņi un acīmredzot metāliska āda, un iedobes no sprādzieniem, kuri būtu saplosījuši lupatlēveros ikvienu vislielāko un visnegantāko dzīvnieku.
— Elmerā ir mazliet gan tā, gan šitā, — Bens ieteicās. — Pamatā tā ir mašīna, bet ar dažam dzīvas būtnes īpašībām — kaut kas līdzīgs vecmeitai, kuru tu izdomāji, lai izskaidrotu Burvīgās uzvedību.
Protams, varēja būt ari tā. Tiešam, te derēja jebkurš pieņēmums.
— Varbūt tā ir silikātdzīvība? — Džimijs tūdaļ ieminējās.
— Silikātu ne, — Bens ar dziļu pārliecību teica. — Metāla. Jebkura silikātdzīvības forma pēc tieša trāpījuma sašķīst pīšļos. Kāds šādas dzīvības veids pirms daudziem gadiem tika atrasts uz Telmas-5.
— Nē, Elmers pamatā nav dzīva būtne, — es sacīju. — Dzīvai radībai nevar but riteņi. Riteņus, izņemot īpašus gadījumus, parasti izgudro sliņķi pārvietošanās vajadzībām. Elmers, kā jau Bens teica, var būt tikai speciāli izveidota mašīnas un dzīvas būtnes kombinācija.
— Tas nozīmē, ka šeit mīt saprātīgas būtnes, — Bens noteica.
Sēdējām ap ugunskuru, šīs domas satriekti. Ilgos meklējumu gados atrasta tikai saujiņa saprātīgu rasu, bet.to attīstības līmenis nav augsts. Zināms, nevienai no tām nepiemīt tāds saprāts, kas dotu iespēju radīt Elmeram līdzīgu būtni.
Līdz šim izpētītajā Visuma daļā neviens nav pārspējis cilvēku. Neviens nav varējis tam līdzināties intelekta ziņā.
Bet te pavisam nejauši esam nokļuvuši uz planētas, kur redzam ar cilvēka prātu vienāda…,
bet varbūt arī par to pārāka saprata eksistences pazīmes.
— Mani satrauc tikai tas, — Bens sacīja, — ka Burvīgā šo vietu nepārbaudīja pirms piezemēšanās. Laikam gan tā gribēja mūs šeit pamest un pati aizlidot. Bez šaubām, tai tomēr nācās pakļauties likumam, ka robots nedrīkst darīt ļaunu cilvēkam. Bet, vadoties pēc šī likuma,'viņai, pirms mūs atstāj, gribot negribot nāksies … pārliecināties, ka mums nekādas briesmas nedraud.
— Varbūt Burvīgā sajukusi prātā? — Džimijs ieteicās.
— Tikai ne Burvīgā, — Bens protestēja. — Tai galviņa strādā kā Šveices pulkstenis.
— Zināt, kādas ir manas domas? — es teicu.
— Manuprāt, Burvīgā ir evolucionējusi. Tas ir pavisam jauns robota tips. Šai sabāzuši iekšā pārāk daudz cilvēciskā..
— Bet tai arī jābūt cilvēciskotai, — Džimijs iebilda. — Savādāk tā netiks galā ar saviem uzdevumiem.
— Ir tā, — es saciju, — ka līdz tādai pakāpei cilvēciskots robots ka Burvīgā vairs nav robots. Tas ir kas cits. Ne īsti cilvēks, bet robots arī ne. Kaut kas vidējs. Kāds jauns neizprotams dzīvības veids. Un tas jāuzmana ar vērīgu aci.
— Interesanti, vai šī vēl arvien ir sapūtusies.
— Kā nu ne.
— Mums jāiet jāsadod tai krietna suta un jāpanāk, lai pārstāj bozties.
— Liec viņu miera, — es dusmīgi pavēlēju.
— Mums atliek tikai viens — Burvīgo ignorēt. Tai pievērš uzmanību, nu, un tāpēc šī piktojas.
Likām to mierā. Nekas cits neatlika.
Devos uz jūru mazgāt traukus, taču šoreiz paņēmu līdzi ieroci. Džimijs aizgāja uz mežu meklēt avotu. Pusduča ūdensburku, ar kurām Burvīgā bija mūs apgādājusi, nepietiks uz mūžu, bet mēs nebijām pārliecināti, ka pēcāk šī izsniegs vēl.
Tomēr Burvīgā mūs nebija aizmirsusi, nebija pilnīgi izsvītrojusi no savas dzīves. Tā Elmeram bija pamatīgi sadevusi, kad tas bija sācis pārlieku ārdīties. Es sevi stipri mierināju ar domu, ka viņa neliedza atbalstu, kad bijām dimbā. Tātad vēl ir cerība, ka kaut kā sapratīsimies.
Notupos smiltīs pie peļķes un, mazgājot traukus, gudroju, kāda pārkārtošanās būs nepieciešama, ja reiz pienāks laiks, kad visi roboti kļūs tādi kā Burvīgā. Jau redzēju Robotu tiesību deklarācijas, īpašu uz tiem attiecināmu likumu parādīšanos, robotu lobijus kongresā, bet, vēl brīdi paprātojis, pavisam sapinos.
Nometnē Bens noņēmās ar telts uzsliešanu, un es atgriezies viņam piepalīdzēju.
— Zini, — Bens teica, — jo ilgāk domāju, jo vairāk liekas, ka man bija taisnība, sakot, ka Burvīgā nevar mūs pamest, kamēr atrodamies tās redzes lokā. Vienkārša loģika: šī nevar pacelties gaisā, jo mēs atrodamies taisni acu priekšā un atgādinām, par ko viņa ir atbildīga.
— Cik noprotu, pēc tavām domām, kādam no mums visu laiku jāatrodas tās tuvumā, — es jautāju.
— Vispār jā.
Es nestrīdējos. Kāda jēga strīdēties, ticēt vai neticēt? Mūsu apstākļos nedrīkst pieļaut muļķīgu kļūdu.
Kad bijām uzslējuši telti, Bens sacīja:
— Ja tev nav iebildumu, es mazliet paiešos aiz tiem pakalniem.
— Sargies no Elinera, — es brīdināju.
— Šis neuzdrošināsies mūs traucēt. Burvīgā aplauza tam ragus.
Bens paņēma ieroci un aizgāja.
Es klaiņāju pa nometni, ievezdams kārtību. Visur valdīja miers un klusums. Liedags vizu|oja saulē, jūra bija rāma un brīnumskaista. Laidelējās putni, bet nekādas pazīmes, kas liecinātu par citiem radījumiem, nebija manāmas. Burvīgā turpināja īgņoties.
Atgriezās Džimijs. Viņš bija atradis avotu un atnesa spaini ūdens. Pēc tam ņēmās rakņāties pa mantu kaudzi.
— Ko tu meklē? — es vaicāju.
— Papīru un zīmuli. Burvīgā nevarēja tos aizmirst.
Es novilku «hm …», bet viņam bija taisnība. Lai mani zibens sasper, ja Burvīgā nebija viņam sagatavojusi veselu blāķi papīra un kārbu zīmuļu.
Viņš iekārtojās pie kastu grēdas un sāka rakstīt dzejoļus.
Drīz pēc dienasvidus atgriezās Bens. Redzēju, ka viņš ir satraukts, taču uzreiz nesāku iztaujāt.
— Džimijs uzgāja avotu, — es sacīju. — Re, kur spainis.
Viņš nodzērās un arī apsēdās paēnā pie mantu grēdas.
— Atradu! — viņš uzvaroši sacīja.
— Vai tad tu ko meklēji?
Viņš palūkojās manī un greizi pasmaidīja.
— Elmers ir kāda roku darbs.
— Gāji kā pa ielu un uzreiz atradi …
Bens papurināja galvu.
— Šķiet, esam nokavējuši. Nokavējuši par trim tūkstošiem gadu, ja ne vairāk. Uzgāju drupas un ieleju ar milzum daudziem kapu uzkalniņiem. Un kaļķakmens kraujā virs ielejas vairākas alas.
Bens uzcēlās, piegaja pie spaiņa un vēlreiz padzērās.
— Es nevarēju piekļūt tuvāk, — viņš sacīja. — Elmers stāv sardzē. — Bens noņēma cepuri un ar piedurkni pārbrauca pār seju. — Staigā šurpu turpu kā sargzaldāts. Ja tu būtu redzējis, kādas grambas viņš ieminis, ilgus gadus aizvadīdams šajā sargpostenī.
— Ak tad tāpēc viņš mums uzbruka, — es novilku, — ka mēs bijām ielauzušies aizsargājamajā teritorijā.
— Droši vien.
Tajā vakarā rnēs visu pārspriedām un nolēmām, ka Elmera novērošanai jāizliek postenis, lai izdibinātu tā paradumus un dežūras stundas, ja tādas būtu. Mums bija svarīgi uzzināt, ko var pasākt attiecībā uz drupām, kuras Elmers apsargāja.
Cilvēks pirmoreiz sadurās ar augsti attīstītu civilizāciju, taču bija ieradies pārlieku vēlu un — Burvīgās sliktās omas dēļ — ari visai trūcīgi apgādāts, lai izpētītu kaut vai to, kas vēl bija palicis.
Jo vairāk par to domāju, jo vairāk iekarsu, līdz beidzot gāju pie Burvīgās un no visa spēka sāku spārdīt to ar kājām, lai pievērstu sev šīs uzmanību. Rezultātu nekādu. Bļāvu uz to, bet šī neatbildēja. Izstāstīju, kāda putra te sāk ievārīties. Teicu, ka šī mums ir nepieciešama, — tās pienākums taču ir palīdzēt mums, šim nolūkam tā arī radīta. Bet Burvīgā palika nesatricināma.