Elmers, jādomā, bija ārkārtīgi pārsteigts. Atskanot pirmajam šāvienam, tas palēca pēdas piecpadsmit nost un sāka rāpties pa nogāzi augšup kā kaķis, kam kāds uzminis uz astes. Elmera zvīļojošajā ādā bija saskatāmas daudzas jaunas iedo- bes. Vienam ritenim bija izrauts liels robs, un Elmers pārvietojoties viegli šūpojās. Tas drāzās tik strauji, ka nepaguva pagriezties un ietriecās kokā. Un no belziena pēdas desmit pašļūca atpakaļ. Tā kā viņš slīdēja uz mūsu pusi, Bens uzlaida viņam vēl vienu kārtu. Elmers stipri sasvērās, tad
izlidzinaja gaitu, pārbrauca pāri kalnam un pazuda skatienam.
Bens atstāja savu paslēptuvi aiz koka un uzsauca man:
— Viss kārtībā, tagad vari kāpt lejā.
Taču, kad es mēģināju tikt lejā, atklāju, ka esmu iekļuvis lamatās. Manas kreisās kājas pēda bija iespiesta starp koka stumbru un varen resnu zaru, un, lai kā nopūlējos, kāju izvilkt nevarēju.
— Kas noticis? — Bens jautāja. — Vai tev tur ļoti iepaticies?
Pateicu, kas par lietu.
— Labi, — viņš negribīgi novilka. — Tūdaļ uzrāpšos un nocirtīšu zaru.
Viņš sameklēja cirvi, bet tas, protams, izrādījās nederīgs. Tā kāts, triecoties pret Elmera sāniem, bija sašķīdis gabalu gabalos.
Bens turēja rokās nekam nederīgo cirvi un teica runu, kurā vērsās pret likteņa zemiskajiem nedarbiem.
Pēc tam viņš nometa cirvi un uzrāpās augšā. Iespraucies man blakus, apsēdās uz zara.
— Pavirzīšos pa zaru tālāk un noliekšu to, — viņš paskaidroja. — Varbūt tu varēsi izvilkt kāju.
Bens sāka rāpties pa zaru, bet tā jau bija tīrā ekvilibristika. Reizes divas viņš tik tikko nenokrita.
— Vai tu no tiesas tagad nevari izvilkt kāju? — viņš drebošā balsī jautāja.
Es pamēģināju un teicu, ka nevaru.
Viņš atsacījās no slepena nodoma tādā veidā mani glābt un iekārās zarā. Rokas pārtverdams, viņš virzījās pa zaru tālāk.
Benam pārvarot collu pēc collas, zars liecās lejup, un man šķita, ka pēda jau vairs nav tik cieši iespīlēta kā iepriekš. Pavilku kāju, tad uzreiz jutu, ka varu pēdu mazliet kustināt, bet izraut ārā tomēr nespēju.
Šajā mirklī lejā atskanēja briesmīgs brīkšķis. Bens ar skaļu kliedzienu nolēca zemē un skrēja pie ieročiem.
Zars uzšāvās augšup un ķēra kāju tai brīdī, kad es to pakustināju, taču šoreiz saspieda pēdu cita leņķī un sagrieza tā, ka aiz sāpēm sāku bļaut.
Bet Bens pacēla automātu un pagriezās pret krūmiem, no kurienes bija atskanējis brīkšķis. Te no krūmiem gluži negaidot parādījās personiski pats Džimijs, kurš bija steidzies mums palīgā.
— Kas ir, puiši, vai esat ķezā? — viņš sauca.
— Dzirdēju šaudīšanos.
Kad Bens nolaida automātu, viņa seja bija baltāka par krītu.
— Muļķis! Es tik tikko tevi nenokniebu!
— Tāda šaudīšanās, — Džimijs aizelsdamies runāja. — Skrēju ko kājas nes.
— Un atstāji Burvīgo vienu!
— Es taču domāju, ka jūs, puiši…
— Tagad jau nu noteikti esam pagalam, — Bens ievaimanajās. — Jus tak zināt, ka Burvīgā nevar aizmukt, kamēr kads no mums atrodas tās tuvumā.
Saprotams, mēs to nezinājām. Tikai tā domājām. Taču Bens nejutās īsti savā āda. Šī viņam bija iegadījušies visai karsta dieniņa.
— Skrien atpakaļ! — viņš uzkliedza Džimijam.
— Viens divi — šurp, viens divi — turp. Varbūt paspēsi noķert Burvīgo, kamēr tā vēl nav aizbēgusi.
Tas bija muļķīgi: ja Burvīga gatavotos aizlidot, tā būtu pacēlusies gaisā tūlīt, tiklīdz Džimijs nozuda tai no acīm. Bet Džimijs neteica ne vārda. Viņš tikai pagriezās un devās atpakaļ, lauzdamies cauri krūmājam. Pēc tam vēl ilgi dzirdēju, kā viņš spraucās cauri mežam.
Bens atkal uzrausās pie manis kokā, burkšķēdams:
— Ak jūs cietpaurainie puņķutapas. Jums vienmēr viss aplami. Viens aizskrējis, atstādams Burvīgo, otrs iesprūdis šeit kokā. Būtu jel iemācījušies kaut par sevi parūpēties …
Viņš vēl ilgi turpināja tādā pašā garā.
Es neatbildēju. Negribējās strīdēties.
Kāja mežonīgi sāpēja, un man bija tikai viena vēlēšanās — kaut viņš drīzāk to atbrīvotu.
Bens no jauna aizrāpās pašā zara galā, un nu es izvilku kaju ārā. Bens nolēca zemē, bet es nolaidos leja pa stumbru. Kāja stipri sāpēja un bija uztūkuši, tomēr kaut kā klunkurēt varēju.
Bens mani negaidīja. Viņš paķēra automatu un steidzās uz nometni.
Mēģināju iet ātrāk, taču, redzēdams, ka tam nav nekādās nozīmes, palēnināju soli.
Izgājis mežmalā, ieraudzīju, ka Burvīgā nav izkustējusies no vietas. Bens bija ārdījies gluži velti. Ir tādi tipi.
Kad aizkļuvu līdz nometnei, Džimijs novilka man kurpi, bet es aiz sāpēm dauzīju ar dūri zemi. Viņš uzsildīja spaini ūdens, lai sagatavotu man vannu, bet pēc tam sameklēja aptieciņu un nozieķēja manu kāju ar kaut kādu mušu indi. Manuprāt, viņš neapjēdza, ko dara. Taču sirds puikiņam laba.
Bens pa tam ļāva dusmām vaļu kādas dīvainas parādības deļ, kuru bija atklājis. Kad atstājām nometni, ap Burvīgo viss bija mūsu kāju un Elmera riteņu pēdu izvagots, bet tagad no tam nebija ne miņas. Izskatījās, it kā kāds būtu ņēmis slotu un pēdas aizslaucījis. Tas patiesi bija savādi, tomēr Bens jau pārlieku daudz runāja par to. Pats svarīgākais, ka Burvīgā atradās uz vietas. Un, reiz jau tā ir šeit, tad varēja cerēt ar to vienoties. Ja šī būtu aizlidojusi, mēs uz mūžīgiem laikiem būtu palikuši te.
Džimijs sagatavoja kaut ko ēdamu, un, kad bijām ieturējušies, Bens sacīja:
— Iešu paskatīšos, ko dara Elmers.
Es jau gana biju noskatījies šajā Elrnerā, man pietika visam mūžam, bet Džimiju tas vispār neinteresēja. Džimijs sacīja, ka rakstīs savu sāgu.
Tāpēc Bens paņēma ieroci un devās viņpus pakalniem viens pats.
Kāja nu vairs tik stipri nesāpēja, un es, ērtāk iekārtojies, nolēmu nodoties pārdomām, bet acīmredzot parcentos un iegrimu snaudā.
Pamodos tikai vakarpusē. Džimijs bija norūpējies.
— Bens nav atgriezies, — viņš sacīja. — Laikam viņam kas gadījies.
Man arī tas nepatika, taču nolēmām mazliet pagaidīt, bet vēlāk iet meklēt Benu. Galu galā, viņš nebija īsti labā omā un varētu atkal uztraukties, ka esam atstajuši nometni un devušies viņam palīga.
Beidzot īsi pirms krēslas viņš pārradās pagalam noguris un tāds kā apstulbis. Pieslēja ieroci pie kastes un apsēdās. Pēc tam paņēma tasīti un kafijkannu.
— Elmers pazudis, — viņš sacīja. — Meklēju to visu dienu. Bet no šā ne smakas.
Iesākumā nolēmu, ka tas ir brīnišķīgi. Tikai pēc tam aptvēru, ka drošības labad vajadzētu to sameklēt un izsekot. Te piepeši man dvēselē iezagās drausmīgas aizdomas. Šķiet, es zināju, kur ir Elmers.
— Ielejā es nenokāpu, — Bens sacīja, — taču apmetu līkumu un apskatīju to tālskatī no visām pusēm.
— Viņš varēja paslēpties kādā alā, — Džimijs noteica.
— Visai iespējams, — Bens viņam pievienojās.
Mēs izteicām dažnedažādus minējumus par to,
kur palicis Elmers. Džimijs pastāvēja uz to, ka tas ir nolīdis kāda alā. Bens bija gatavs domāt, ka tas vispār aizvācies projām no šīs apkaimes. Taču es savu viedokli neizteicu, jo tas būtu izklausījies pārlieku fantastiski.