Piedāvājos stāvēt sardzē pirmo maiņu, paskaidrodams, ka slimā kāja tik un tā neļaus gulēt, bet pēc tam, kad ceļabiedri bija aizmiguši, piegāju pie Burvīgās un uzsitu tai pa ādu. Neko negaidīju. Domāju, ka šī vēl joprojām dusmojas.
Bet tā izbīdīja taustekli, kurā uzradās «seja»: lupu veidotās acis, dzirdes aparāts un skaļrunis.
— Ļoti mīļi no tevis, ka neaizbēgi un nepaineti mūs, — es sacīju.
Burvīgā nolamājās. Ta bija pirmā un pēdējā reize, kad dzirdēju no viņas mutes tik rupjus vārdus.
— Kā gan es varēju aizbēgt? — šī vaicāja, beidzot pāriedama uz literāro valodu. — Tās visas ir nekrietnās cilvēku izdarības! Jau sen būtu aizlidojusi, ja ne …
— Kas par nekrietnām izdarībām?
— It kā nezinātu. Manī iebūvēts bloks, kas neļauj pacelties gaisā, ja man iekšā neatrodas kaut vai viens riebīgs cilvēciņš.
— Nav ne jausmas, — es sacīju.
— Neizliecies, — šī atcirta. — Tās ir cilvēku nekrietnās izdarības, un tu arī esi nekrietns radījums, un vaina vienādā mērā gulstas tāpat uz tevi. Taču tagad man viss vienalga, jo esmu atradusi savu aicinājumu. Beidzot esmu apmierināta. Tagad es…
— Burvīgā, — es skaidri un gaiši sacīju, — vai tu esi sapinusies ar Elmeru?
— Fui, cik vulgāri tas skan, — Burvīgā dedzīgi attrauca. — Cilvēki ir tik triviāli. Elmers ir zinātnieks un džentlmenis, un viņa uzticība vecajiem, sen mirušajiem saimniekiem ir bezgala aizkustinoša. Uz kaut ko tādu nav spējīgs neviens cilvēks. Ar Elmeru slikti apgājās, un man viņš jānomierina. Viņš tikai gribēja dabūt fosfātu no jūsu kauliem …
— Fosfātu no mūsu kauliem! — es iekliedzos.
— Un kas tad ir? — Burvīgā vaicāja. — Elmers, nabadziņš, tik daudz pārcietis, meklēdams fosfātu. Iesākumā viņš to ieguva no dzīvniekiem, kurus tvarstīja, bet tagad dzīvnieki izsīkuši. Protams, vēl ir putni, bet tos noķert ir grūti. Un jums ir tik labi, lieli kauli…
— Kā tev nav kauna tā runāt! — es iebļāvos. — Cilvēki tevi radījuši, cilvēki tev devuši izglītību, bet tu …
— Bet es kā biju, tā paliku mašīna, — Burvīgā sacīja. — Elmers man ir tuvāks nekā jūs. Jums, ļaudīm, pat prātā neienāk, ka ne tikai cilvēkiem vien var būt sava sajēga. Tevī vieš šausmas tas, ka Elmers gribēja iegūt fosfātu no jūsu kauliem, bet, ja Elmers būtu metāls, kas jums vajadzīgs, jūs viņu būtu salauzuši gabalos, ilgi nedomājot. Jums ne prātā nebūtu ienācis, ka tas nav taisnīgi. Ja Elmers pret to iebilstu, jūs uzskatītu, ka viņš ākstās. Visi ir tādi — gan jūs, gan jūsu dzimums kopumā. Man pietiek. Es savu esmu panākusi.
Jūtos tc labi. Esmu iemīlējusi uz mūžu. Un zobojieties, cik tīk, es jums uzspļauju.
Tā ievilka «seju», un es vairs neklaudzināju, lai izaicinātu uz sarunu. Tas bija veltīgi. Burvīgā bija ļāvusi to noprast pavisam skaidri.
Devos uz nometni un uzmodināju Benu un Džimiju. Pateicu viņiem par savām aizdomām un atstāstīju sarunu ar Burvīgo. Kļuvām gaužām skumīgi, jo šoreiz bijām aizlaiduši gar degunu itin visu.
Līdz šim vēl mūsos mājoja cerība, ka salabsim ar Burvīgo. Visu laiku domāju, ka mums nav jākrīt izmisumā: Burvīgā ir vientuļāka nekā mēs, un galu galā tai nāksies pakļauties saprāta balsij. Bet tagad Burvīgā nebija viena un mēs tai vairs nebijām vajadzīgi. Un tā vēl līdz šim skaišas uz mums … un ne tikai uz mums vien, bet uz visu cilvēku dzimumu.
Turklāt pats sliktākais ir tas, ka šāda izturē- nās nav kaprīze. Tas turpinājās daudzas dienas. Elmers dauzījās te apkārt pa naktīm ne jau tāpēc, lai mūs novērotu. Šis nāca laizīties ar Burvīgo. Un, nav šaubu, abi kopā bija iecerējuši Elmera uzbrukumu man un Benam, jo zināja, ka Džimijs skries palīgā un atstās liedagu bez uzraudzības. Tāpēc Elmers varēja drāzties atpakaļ un Burvīgā paņemt to pie sevis. Un pēc tam izstiept taustekli un izdzēst pēdas, lai mēs neuzminētu, ka Elmers atrodas iekšā.
— Tātad šī kļuvusi mums neuzticīga, — Bens sacīja.
— Mēs pret Burvīgo jau neizturējāmies labāk, — Džimijs atgādināja.
— Bet uz ko tā cerēja? Cilvēks taču nevar iemīlēt robotu.
— Acīmredzot, — es teicu, — robots robotu tomēr var iemīlēt.
— Burvīgā kļuvusi traka, — Bens paziņoja.
Taču man šķita, ka šajā Burvīgās jaunajā romānā jūtama kāda neīsta nots. Kāpēc tai un Elmeram vajadzētu slēpt savas attiecības? Burvīgā būtu varējusi atvērt luku jebkurā brīdī, un Elmers pa apareli iebrauktu iekšā taisni mūsu acu priekšā. Tomēr šie tā nedarīja. Tie rīkoja sazvērestību. Iemīlējušies faktiski slepus bēga no mums.
Varbūt Burvīgā jutās mazliet neērti. Vai tik tā nekaunējās no Elmera … vai tik nekaunējās no savas mīlestības pret to? Vienalga, kā šī liegtos, bet pašapmierinātais cilvēciskais snobisms droši vien ir iesūcies viņai gan miesā, gan asinīs.
Jebšu varbūt es, caurcaurēm pašapmierinātais snobs, esmu visu to izdomājis, aizlicis sev priekšā tādu kā aizsargvairogu, lai mani ne tagad, ne vēlāk nepiespiestu atzīt, ka vērtīgas nav tikai cilvēciskās īpašības vien. Jo mūsos visos taču ir dziļi iesēdusies šāda nevēlēšanās atzīt, ka mūsu attīstības ceļš nav neapšaubāmi labākais, ka cilvēka viedoklis var arī nebūt etalons, kuru pēdīgi noteikti pieņems visas pārējās dzīvības formas.
Bens pagatavoja kafiju, un, to iebaudīdami, mēs gānījām Burvīgo vai no panckām ārā. Es nenožēloju teikto, jo šī bija to pelnījusi. Ar mums tā bija apgājusies negodīgi.
Pēc tam mēs ietināmies segās un pat neizlikām sargposteni. Ja jau Elmers neriņķo tepat tuvumā, tad sargs nebija vajadzīgs.
145
Nākamajā rītā mana kāja vēl arvien smeldza, tāpēc es negāju līdzi Benam un Džimijam izpētīt ieleju, kur atradās pilsētas drupas. Pa to laiku apklunkurēju apkārt Burvīgajai. Noskatīju, ka
10 — 1954
iekļūt iekšā nav nekādas iespējas. Lūka bija tik cieši pielāgota, ka ne mats neietu cauri.
Ja ari mēs tur ietiktu, neesmu pārliecināts, vai mums būtu izdevies pārņemt vadību savās rokās. Zināms, vēl jau bija rezerves vadības sistēma, taču uz to mēs nevarējām cerēt. Kad Burvīgajai bija iešāvusies prātā trakā iedoma mūs nozagt, viņa šo sistēmu gluži vienkārši ieķīlāja, un izrādījās, ka mēs esam pilnīgi bezpalīdzīgi.
Pat ja mēs spētu ielauzties, mūs gaidītu tuvcīņa ar Elmeru, bet Elmers ir tāds zvērs, ka šim to vien vajag.
Nolēmis, ka mums ir vērts palauzīt galvu, kā dzīvot tālāk, gāju atpakaļ uz nometni. Jāuzceļ būda, jāsagādā pārtikas krājumi. Vispār jāsagatavojas patstāvīgai dzīvei. Biju pārliecināts, ka uz Burvīgās palīdzību nav ko cerēt.
Bens ar Džimiju atgriezās ap pusdienlaiku, un viņu acis aiz satraukuma spulgoja. Viņi izklāja segu un no kabatām sabēra uz tās visneiedomājamākos priekšmetus.
Negaidiet, lai tos aprakstu. Tas nav iespējams. Kāda jēga teikt, ka viens priekšmets atgādināja dzelzs ķēdi un bija dzeltens? Nevar attēlot, kādas izjūtas radās, kad ķēde slīdēja caur pirkstiem, kā tā žvadzēja, kā kustējās, nav iespējams parādīt tās dzīvai dzeltenai liesmai līdzīgo krāsu. Tas būtu tikpat kā par izcilu gleznu teikt, ka tā ir kvadrātveida, neliela un iezilgana, bet vietām zaļa un sarkana.
Bez ķēdes tur bija vēl daudz visvisādu lietiņu, ikvienu no kurām ieraugot, taisni elpa aizrāvās.
Bens, redzot mēmo jautājumu manās acīs, paraustīja plecus.
— Nevaicā. Mēs paņēmām pavisam maz. Alas ir piebāztas ar šādām un vēl citādām lietām. Mēs