ņēmām bez izšķirības te vienā, te otrā vietā — visu, kas vien līda kabatās un nejauši pagadījās acīs. Greznumlietiņas. Varbūt paraugi. Nezinu.
Kā kovārņi, es nodomāju. Pakampa spožos nieciņus tikai tāpēc, ka tie iepatikās, bet paši nezina, kādam nolūkam tie domāti.
— Šīs alas laikam izmantotas par noliktavām, — Bens sacīja. — Tās bāztin piebāztas ar visādām mantām, un katra savādāka. It kā tie, kuri te dzīvojuši, būtu atvēruši faktorlju un izstādījuši aplūkošanai preču paraugus. Katrai alai priekšā kaut kas aizkaram līdzīgs. Re^i tādu kā mirgošanu, dzirdi šalkoņu, bet, ejot priekškaram cauri, neko nejūti. Aiz tā viss ir tikpat tīrs un spožs kā tajā dienā, kad ala tikusi pamesta.
Paraudzījos uz priekšmetiem, kuri bija izmētāti pa segu. Grūti bija atturēties un nepaņemt tos rokā, jo gan aptaustīšana, gan aplūkošana sagādāja baudu; un jau tas vien radīja tādu jauku, patīkamu sajūtu.
— Ar cilvēkiem kaut kas ir atgadījies, — Džimijs sacīja. — Viņi zinājuši, kam jānotiek, un sakrāvuši mantas vienuviet, — to izdarījuši viņi paši, paši visu lietojuši, visu mīlējuši. Tā taču saglabājās iespēja, ka vienā jaukā dienā kāds atkļūs līdz šejienei un tās atradīs, un tad ne cilvēki, ne viņu kultūra nebūs izgaisusi bez pēdām.
Tādas muļķīgas sentimentālas blēņas var dzirdēt tikai no Džimijam līdzīga sapņaina romantiķa.
Vienalga, kāda iemesla dēļ izzudušās rases darinājumi nokļuvuši alās, mēs bijām tie, kas šos nieciņus atrada, un tādējādi to radītāji bija pārrēķinājušies. Pat ja mēs spētu uzminēt, kādam nolūkam šīs lietas domātas, pat ja mēs varētu noskaidrot, kur sakņojusies senā kultūra, nekāda labuma no tā tik un tā nebūtu. Mēs nekur
neaizlidosim un nevienam nevarēsim nodot savas zinašanas. Mums lemts aizvadīt mūžu uz šīs planētas, un, kad pēdējais no mums būs miris, viss atkal kā senāk iegrims klusumā, viss atkal pārvērtīsies ierastajā vienaldzībā.
Ļoti žēl, es prātoju, jo Zeme būtu varējusi izmantot alām un kapu kalniem atkarotās zināšanas. Instruments, kas bija tieši paredzēts šo visai vērtīgo zinašanu iegūšanai, kad cilvēks beidzot tās būs uzgājis, atradas tepat, pārsimt jardus no mums.
— Ir šausmīgi apzināties, — Džimijs sacīja, — ka visi šie priekšmeti, visas zināšanas, centieni un lūgšanas, visi sapņi un cerības tiks nodoti aizmirstībai. Un tu, cilvēk, visa tava dzīve, tava dzīves izpratne gluži vienkārši izzudīs, un nevien? par tevi neko neuzzinās.
— Labi teikts, jaunekli, — es viņu atbalstīju.
Džimija apkārt klīstošais skatiens pauda sāpes.
— Laikam tāpēc viņi arī salikuši visu alas.
Vērodams Džimiju, redzēdams viņa saviļņojumu, ciešanu pēdas sejā, pamazām apjēdzu, kāpēc viņš ir dzejnieks … kāpēc nevar nebūt dzejnieks. Un tomēr vēl ir gluži zīdainis.
— Zemei tas jāuzzina, — tonī, kas nepieļāva nekādus iebildumus, sacīja Bens.
— Protams, — es piekritu. — Tūdaļ aizskriešu un paziņošu.
— Tu esi atjautīgs zēns, — Bens norūca. — Bet kad beigsi mētāties ar asprātībām un ķersies pie lietas?
— Vai pavēlēsi uzlauzt Burvīgo?
— Nūja. Atpakaļ kaut ka jātiek, taču aizkļūt līdz Zemei varam tikai ar Burvīgo.
— Tevi tas varbūt ļoti pārsteigs, bet es to iedomājos pirmais. Šodien biju aizgājis aplūkot
Burvīgo. Ja varēsi izgudrot, kā to atvērt, uzskatīšu, ka esi gudrāks par mani.
— Instrumenti, — Bens sacīja. — Ja vien mums būtu bijuši…
— Instrumenti mums ir. Cirvis bez kāta, āmurs un zāģis. Knaiblites un ēvele, gludēvele …
— Mēs paši varam uztaisīt šādus tādus instrumentus.
— Atrast dzelzsrūdu, izkausēt to un …
— Es domāju par alām, — Bens sacīja. — Varbūt tur ir instrumenti.
Tas man nemaz neinteresēja. Es zināju, ka nekas nesanāks.
— Iespējams, ka tur ir sprāgstvielas, — Bens turpināja. — Mēs varētu …
— Paklau, — es teicu, — ko tu īsti gribi, velns lai parauj — atvērt vai uzspridzināt Burvīgo? Neko tu nepadarīsi. Vai tu esi aizmirsis, ka Burvīgā ir neatkarīgs robots? Izurb tajā caurumu, un šī to aiztaisīs ciet. Ja pārāk ilgi blandīsies Burvīgajai apkārt, ta izaudzēs rungu un zvels tev pa pauri.
Aiz dusmām un izmisuma Bena acis kvēloja.
— Zemei jāuzzina! Vai saproti? Zemei jāuzzina!
— Protams, — biju vienisprātis. — Pilnīgi pareizi.
Līdz rītam, jādomā, viņš atjēgsies un redzēs, ka tas nav reāli. Viņam vajadzēja atgūt skaidru saprašanu. Nopietnas lietas dara ar vēsu prātu. Tikai tā var ietaupīt daudz spēka un izvairīties no daudzām kļūdām.
Pienāca rīts, bet Bena acis vēl arvien dega neprātīgā izmisumā, uz kuru balstījās visa viņa apņēmība.
Pēc brokastīm Džimijs teica, ka mums līdzi neiešot.
— Dieva dēļ, saki, kāpēc ne? — Bens stingri noprasīja.
— Laikus netieku galā ar savu darbu, — Džimijs vienā mierā atbildēja. — Vēl joprojām rakstu sāgu.
Bens jau grasījās uzsākt strīdiņu, taču es dusmīgi aprāva viņu.
— Ejam, — sacīju. — Tik un tā no Džimija nav nekāda labuma.
Varu apzvērēt, ka biju teicis patiesību.
Tātad mēs devāmies uz alām divatā. Skatīju tās pirmoreiz, un tur bija, ko redzēt. Divpadsmit alas, bāztin piebāztas. Galva sāka griezties, kad ieraudzīju visas ierīces vai kā lai tās citādi dēvē. Saprotams, nezināju, kādam nolūkam kaut viena lieta domāta. Jau acis vien tām uzmetot, varēja traks palikt, tīrās mokas — skatīties un nezināt, kas un kā. Bet Bens, būdams pilnīgi apsēsts, pūlējās to uzminēt, jo bija ieņēmis galvā, ka varam uziet ierīci, kura palīdzēs pieveikt Burvīgo.
Strādājām augu dienu, un es jutos noguris kā suns. Pa visu dienu neatradām neko tādu, par ko būtu kaut mazākā skaidrība. Jūs nespējat ne iedomāties, ko nozīmē atrasties milzum daudzu ierīču vidū un apzināties, ka ne viss, ko acis redz, ir prātam sasniedzams. Ja tās pareizi izmantotu, kādas gluži jaunas tāles pavērtos cilvēka domai, iztēlei, arī tehnikai… Bet mēs bijām pilnīgi bezspēcīgi … mēs, tumsonīgie svešinieki.
Bens nebija valdāms. Nākamajā dienā atkal gājām turp, pēc tam vēl un vēl. Otrā dienā atradām daiktu, kurš bija ļoti noderīgs konservu kārbu atvēršanai, taču man trūka nešaubīgas pārliecības, ka tas paredzēts tieši šim nolūkam. Bet aiznākamajā dienā beidzot uzminējām, ka vienu no instrumentiem var izmantot septiņstūrainu bedrīšu rakšanai, tomēr jājautā, kurš gan, būdams pie pilnas saprašanas, gribēs rakt septiņstūrainas bedrītes?
Mums neko neizdevās izdibināt, taču mēs joprojām gājām uz drupām. Jutu, ka arī Benam cerību nav vairāk kā man, tomēr viņš nepadodas, jo tas ir pēdējais salmiņš, pie kura pieķerties, lai nesajuktu prātā.
Manuprāt, Bens tolaik neizprata mūsu atraduma nozīmi — tā izziņas vērtību. Viņa izpratnē alas bija tikai utilizācijas izejvielu noliktava, pa kuru mēs drudžaini rakņājāmies, lai atrastu kādu atlūzni, ko vēl varētu likt lietā.
Dienas ritēja. Ieleja un kapu kalniņi, alas un zudušās kultūras mantojums arvien vairāk satrauca manu iztēli, un nu jau šķita, ka kaut kādā noslēpumainā veidā man kļuvusi tuvāka izmirusī rase, saprotamāks tās diženums un traģēdija. Un augtin auga sajūta, ka mūsu drudžainie meklējumi robežojas ar zaimiem un mirušo piemiņas rupju aizskaršanu.
Džimijs ne reizi negāja turp kopā ar mums. Viņš sēdēja, noliecies pār papīru kaudzīti, un skri- belēja, pārlasīja, svītroja vārdus un rakstīja citus vietā. Tad cēlās augšā, klaiņāja apkārt vai, kaut ko sevī purpinādams, šaudījās šurpu turpu, pēc tam sēdās un atkal rakstīja. Viņš tikpat kā neēda, nesarunājās un arī gulēja maz. Tas bija precīzs portrets «Jaunā cilvēka daiļrades mokas».