Mani pārņēma ziņkāre, vai tik viņš mocīdamies un svīzdams nav uzrakstījis ko vērtīgu. Reiz, kad šis pagriezās sāņus, es nočiepu vienu lapiņu.
Tādus murgojumus viņš pat agrāk nebija rakstījis!
Tajā naktī, gulēdams ar vaļējām acīm un lūkodamies svešajās zvaigznēs, es ļāvos vientulības sajūtai. Taču, padevies šādai noskaņai, secināju, ka nejūtos tik vientuļš, kā varētu būt, — šķita, mēinie kapu kalniņi un brīnumaini mirdzošās alas mani nomierina. Noslēpumainība bija pagaisusi.
Pēcāk iemigu.
Nezinu, kas mani pamodināja. Vai nu vējš, vai liedagā plīstošo viļņu šalkas, vai arī naksnīgais dzestrums.
Un tad izdzirdu … balsi naktī. Tādas vienmuļas gaudas, brīžiem svinīgas un skaļas, brīžiem līdzīgas aizsmakušiem čukstiem.
Es nodrebēju, paslējos uz elkoņa un … man aizrāvās elpa.
Džimijs stāvēja Burvīgās priekšā un, vienā rokā turēdams laterniņu, lasīja viņai savu sāgu. Balss irdzēja un, par spīti neko neizteicošajiem vārdiem, tās tembrā jautās neizprotams valdzinājums. Droši vien senie grieķi lāpu gaismā pirmskaujas naktī tā skandēja savu Homēru.
Un Burvīgā klausījās. Tā bija nolaidusi lejup taustekli, kam galā atradās «seja», un pat mazlietiņ pagriezusi to sāņus, lai skaņu ierīce nepalaistu garām ne vienu vienīgu vārdu — tā cilvēks liek aiz auss plaukstu, lai labāk sadzirdētu.
Noraugoties šajā aizkustinošajā skatā, manī modās žēlums, ka mēs tik slikti bijām izturējušies pret Džimiju. Mēs neklausījāmies viņā, un nu nabadziņam visas šīs muļķības jālasa vienalga kam. Viņa dvēsele alka atzinības, bet ne no manis, nc Bena viņš to nebija saņēmis. Ar rakstīšanu vien viņam nepietika — vajadzēja ar kādu dalīties. Bija nepieciešama auditorija.
Pastiepu roku un sapurināju Benu aiz pleca. Viņš izlēca no segām.
— Kāda velna pēc …
— Cst-cst-cst!
Iesvilpies viņš nolaidās uz ceļiem man blakus.
Džimijs turpināja deklamēt, bet Burvīgā, «seju» lejup nolaidusi, joprojām klausījās.
Vēja brāzma atnesa sāgas fragmentu:
— No mūžības mūžībā lidojot, tu, tāltālos
Ģeļos kas dodies, Vien savas miesas kalējiem uzticies. Matiem naidīgā kosmosā plandījot, Ar zvaigznēm virs galvas kā nimbu …
Burvīgā raudāja. Uz linzas mirdzēja asaras.
Burvīgā izlaida vēl vienu taustekli, ar roku galā, bet rokā bija — mutautiņš, balts, mežģī- ņots dāmu mutautiņš.
Ar mutautiņu tā susināja asaras.
Bijis tai deguns, tā, bez šaubām, nošņauktos, protams, ļoti delikāti, kā damai pieklājas.
— Un to visu tu esi rakstījis rnan? — tā jautāja.
— Visu tev, — Džimijs teica. Viņš meloja ka īsts brunču mednieks. Viņš deklamēja Burvīgajai tāpēc, ka ne Bens, nees negribējām klausīties viņa dzejojumus.
— Es tik ļoti esmu maldījusies, — .Burvīgā nopūzdamās sacīja.
Šī izslaucīja un veikli uzspodrināja acis.
— Vienu mirkli, — tā lietišķi teica. — Man te kas darāms.
Mēs, elpu aizturējuši, gaidījām.
Burvīgajai sānos lēnām atvērās lūka. Izauga garš, elastīgs tausteklis, tas ielīda lūkā un izrāva ārā Elmeru. Zvērs, karājoties tausteklī, šūpojās.
— Ak tu neaptēstais, rupjais tēviņš! — Burvīgā nodārdināja. — Ieņēmu tevi sevī un bāztin piebāzu ar fosfātiem. Es izlīdzināju ieliekumus sānos un nospodrināju tevi spožu jo spožu. Un kas man par to tika? Vai tu saceri man sāgas? Nē. Tikai resns kļūsti aiz pārticības. Neesi apveltīts ar diženuma zīmi, tev nepiemīt ne mazākā iztēles dzirksts. Tu esi tikai mēma mašīna!
Elmers kūtri šūpojās taustekļa galā, un riteņi neganti griezās, tāpēc nospriedu, ka viņš ir varen satraukts.
— Mīlestība! — Burvīgā sauca. — Vai tādiem kā mēs ir vajadzīga mīlestība? Mums, mašīnām, ir daudz cildenāki mērķi… daudz cildenāki. Mūsu priekšā plešas zvaigznēm piebārstīts kosmoss. No miglainajiem mūžības krastiem pūš tālu ceļu vējš. Mūsu solis būs stingrs …
Tā vēl pieminēja tālo galaktiku mesto izaicinājumu, zvaigžņu kroni, drumslās satriektā laika putekļus, kuri klāj ceļu uz nekurieni, un visu to viņa bija patapinājusi no tā, ko Džimijs dēvēja par sāgu.
Izrunājusies Burvīgā aizmeta Elmeru liedagā. Tas atsitās pret zemi un iešļūca ūdenī.
Mēs vairs ilgāk neskatījāmies. Skrējām kā sprinteri. Vienā lēcienā pievārējām apareli un atradāmies savos apartamentos.
Burvīgā aizcirta aiz mums lūku.
— Esiet sveicināti mājās, — viņa sacīja.
Piegāju pie Džimija un sniedzu roku.
— Malacis! Iebāzi maisā pašu Longfello.
Arī Bens paspieda viņam roku.
— Tas ir šedevrs.
— Un tagad, — Burvīgā teica, — dodamies ceļā.
— Ka tā, ceļā! — Bens iebļāvās. — Mēs nevaram atstāt planētu. Vismaz šobrīd ne. Tur taču ir pilsēta. Mēs nedrīkstam aizlidot, iekāms…
— Nospļaujos par jūsu pilsētu, — Burvīgā sacīja. — Nospļaujos par informāciju. Mēs klīdīsim starp zvaigznēm. Mums pakļausies klusējošās dzīles. Caur kosmosu trauksim un mūžību augšā ar dārdiem celsim.
Mēs atskatījāmies uz Džimiju.
— Katru vārsmu, — es sacīju, — burtiski katru vārdu Burvīgā citē no tā draņķa, ko esi uzrakstījis tu.
Bens paspēra soli un ieķērās Džimijam krūtīs.
— Vai nejūti aicinājumu, — Bens viņam jau- taja, — vai nejūti neatliekamu nepieciešamību sacerēt odu par dzimteni… un apdziedāt tās skaistumu, slavu un visu pārējo ar saviem štampiem?
Džimijam viegli klabēja zobi.
— Burvīgā norīs visu, lai ko tu uzrakstītu, — Bens piemetināja.
Viņš pacēla dūri un lika Džimijam to apostīt.
— Iesaku pacensties, — Bens nobrīdināja. — Iesaku uzrakstīt tā, kā vēl nekad neesi rakstījis.
Džimijs nosēdās uz grīdas un drudžaini ķērās pie darba.
PUTEKĻU ZEBRA
civēks mājās neko nevar turēt. Mūždien viss noklīst, mūždien viss zūd, griez visu māju otrādi, uz visiem bļauj, visus izprašņā, turi aizdomās.
Un tā katrā ģimenē. Taču atcerieties vienu: necentieties noskaidrot, kur pagaist lietas, kas būtu varējis tās pievākt. Un lai ne prātā nenāk noņemties ar izmeklēšanu. Vairāk klapatu nekā labuma!
Paklausieties tikai, kas atgadījās ar mani.
Es nācu no darba un pa ceļam nopirku loksni pastmarku — gribēju izsūtīt čekus, apmaksāt rēķinus par pēdējo mēnesi. Bet, tiklīdz apsēdos čekus aizpildīt, tā istabā ieklupa Mārdžija un Lūiss Šovs. Es Lūisu ne visai ieredzu, un arī viņš mani knapi pacieš. Taču Mārdžija un Elīna ir labas draudzenes; viņas aizpļāpājās, un Šovu laulātais pāris nokvernēja pie mums visu vakaru.
Lūiss man stāstīja, ar ko viņš nodarbojas savā zinātniskajā laboratorijā. Mēģināju novērst sarunu uz ko citu, taču viņš bez gala mala vienu un to pašu. Aizrāvies pats ar savu darbu un droši vien domā, ka arī citiem par to jāizrāda interese. Bet es elektronikā nekā nejēdzu, mikromoduli no mikroskopa neatšķiru.
Vakars bija drūms, un, kas vēl sliktāk, es par
to ne pušplēsta vārdiņa nedrīkstēju ieminēties. Elīna tūdaļ būtu man metusies virsū, teikdama, ka dzīvoju kā āpsis alā.