Un tā nu nākamajā dienā pēc pusdienām devos uz savu kabinetu aizpildīt čekus un, protams, atklāju, ka markas ir pazudušas.
Biju atstājis markas uz rakstāmgalda, bet tagad uz tā nekā cita nebija kā vien rotaļu klucītis: kaut gan mazais Bills jau vairākus gadus kopš neinteresējās par klucīšiem, tie tomēr laiku pa laikam vēl arvien nokļuva visnepiemērotākajās vietās. Parlaidu acis istabai un nospriedu, ka, jādomā, markas no galda nopūtis vējš, tad, nometies četrrāpus, izmeklējos pa visu grīdu. Marku nekur nebija.
Devos uz viesistabu, kur Elīna, omulīgi iekārtojusies atzveltnī, skatījās televizoru.
— Neesmu tās redzējusi, Džo, — viņa teica.
— Paskaties uz sava galda.
Tieši tādu atbildi arī biju gaidījis.
— Varbūt Bills zina, — es ieminējos.
— Viņš turpat vai visu dienu nebija mājās. Kad pārnāks, pavaicāsi.
— Kur viņš blandās?
— Noņemas ar komerciju. Maina jauno jostu, ko mēs viņam nopirkām, pret piešu pāri.
— Neredzu tur nekā slikta. Kad biju puišelis. .
— Te nav runa tikai par jostu, — Elīna teica.
— Viņš maina visu pēc kārtas. Un vissliktākais, ka nekad nezaudē.
— Apķērīgs zeņķis.
— Ja tev, Džo, pret to būs tāda attieksme…
— Manai attieksmei ar to nav nekāda sakara, — atteicu. — Tāda attieksme pastāv visā komerciālajā pasaulē. Kad Bills izaugs liels …
— Izaugs liels un… nokļūs cietumā. Ja tu būtu redzējis, kā viņš to dara, tad ari teiktu, ka viņš taisnā ceļā nokļūs cietumā.
— Labi, es ar viņu aprunāšos.
Atgriezos kabinetā, jo viesistabā nevaldīja tāda draudzīga noskaņa, kā būtu gribējies, turklāt čekus vajadzēja nosūtīt neatkarīgi no tā, vai biju atradis markas vai ne.
Izņēmu no atvilktnes paciņu rēķinu, čeku grāmatiņu un pildspalvu. Pēc tam pasniedzos, lai noliktu klucīti citur un atbrīvotu vietu, kur strādāt. Bet, tiklīdz tas bija man rokā, sapratu, ka tas nav rotaļu klucītis.
Pēc svara un lieluma šis priekšmets atgādināja klucīti un taustot šķita esam no plastmasas, vienīgi tik gludu plastmasu es nekad nebiju redzējis. Tā bija sausa un vienlaikus it kā eļļaina.
Uzliku klucīti uz galda un pievilku tuvāk lampu. Bet neko īpašu neieraudzīju. Klucītis kā jau klucītis.
Rokā grozīdams, mēģināju noteikt, kas tas ir. Un pēkšņi pamaniju tam uz viena sāna mazītiņu iegarenu padziļinājumu — pavisam nelielu, bezmaz vai skrāpējumu.
Ieskatījos ciešāk un redzēju, ka padziļinājums ir izslīpēts un tā dibenā samanāma sārta svītriņa. Varu apzvērēt, ka šī sārtā svītriņa spīguļoja. Pacēlu klucīti tuvāk pie acīm, un spīguļošana izbeidzās. Vai nu krāsa pēkšņi zaudēja košumu, vai arī man bija tikai tā licies, bet pēc mirkļa jau vairs nebiju drošs, ka tur vispār ir bijusi kāda svītriņa.
Jādomā, Bills šo lietiņu ir atradis vai iemainījis. Puika kā kovārnis stiepj visu uz mājām, un tas taču nav nekas slikts, tāpat kā nav nekā nosodāma viņa komerciālajos darījumos, vienalga, ko par to saka Elīna. Viņam ir lieliskas veikalnieka spējas.
Noliku klucīti un ķēros pie čekiem. Nākamajā dienā lenča pārtraukumā atkal nopirku markas. Un augu dienu lauzīju galvu, kur bija varējušas palikt vakarējās.
Par gludeno klucīti nepavisam nedomāju. Iespējams, būtu to galīgi aizmirsis, ja, atgriezies mājās, neatklātu, ka pazudusi pildspalva.
Devos uz kabinetu pēc pildspalvas un ieraudzīju to uz galda, tajā pašā vietā, kur vakar vakarā biju atstājis. Neatminējos, vai biju atstājis pildspalvu uz galda vai ne, taču ieraudzījis tūliņ atcerējos, ka vakar biju aizmirsis to ielikt atpakaļ atvilktnē.
Es paņēmu pildspalvu. Un izrādījās, ka tā nepavisam nav pildspalva. No skata priekšmets bija līdzīgs korķa cilindriņam, bet likās pārāk smags, lai būtu korķis. Man pēkšņi iešāvās prātā, ka ta ir saliekamā makšķere, tikai nedaudz mazāka un smagāka.
Iedomājies, ka ta ir saliekama makšķere, izdarīju šķietamu mešanas kustību, un te nu nepazīstamais priekšmets patiešām izrādījās esam saliekamā makšķere. Acīmredzot tā bija salikta, bet tad izbīdījās kā īsta makšķere. Taču dīvaini — saredzēt varēja tikai kadas. pirmās četras pēdas, viss pārējais gaisā izzuda.
Instinktīvi parāvu makšķeri, lai atbrīvotu nezin kur aizķērušos galu. Tā gandrīz jau padevas, bet tad piepeši jutu, ka tās galam pieķēries kas smags. It kā es būtu piecirtis zivi, tikai šī zivs nerausti- jās.
Pēc tam tikpat ātri šī sajūta pagaisa. Smagums, šķiet, mirklī norāvās no makšķeres, tā sabīdījās, un es atkal turēju rokā pildspalvai līdzīgu priekšmetu.
Uzmanīgi noliku to uz galda, stingri nolēmis vairs netaisīt nekādus metienus, un tikai tad pamanīju, ka man dreb roka.
Apsēdos un, acis izbolījis, blenzu uz priekšmetu, kas atgādināja pazudušo pildspalvu, un uz otru — rotaļu klucītim līdzīgo lietiņu.
Un, lūk, tobrīd es ar acs kaktiņu pamanīju galda vidū mazu, baltu plankumiņu.
Tas bija tieši tajā vietā, kur iesākumā bija gulējis šķietamais spalvaskāts, un arī klucīti vakar vakarā es biju atradis, liekas, taisni tur. Plankumiņš bija ziloņkaula krāsā, kādu ccturtdaļcollu diametrā.
Nikni paberzēju to ar lielo pirkstu, bet plankums neizzuda. Aizvēru acis, lai dotu iespēju tam izgaist, bet, tūdaļ tās atvēris, ar izbrīnu konstatēju, ka plankums ir, kur bijis.
Es noliecos pār galdu un ņēmos to aplūkot. Rādās tāds iespaids, it kā kokā būtu rūpīgi iestrādāta ziloņkaula plāksnīte. Nevarēju atrast ne mazāko spraudziņu starp koku un plankumu.
Iepriekš tā tur nebija, par to esmu pilnīgi pārliecināts. Ja plankums būtu bijis, es noteikti būtu to pamanījis. Pat vēl vairāk — arī Elīna nebūtu varējusi to neievērot, jo viņa ir tīrule, ne puteklīti neatstās. Un kur gan tas dzirdēts, ka pārdotu galdus ar vienas vienīgas ziloņkaula plāksnītes inkrustāciju?
Arī tādu lietu nekur nenopirksi, kas būtu līdzīga pildspalvai, bet pārvērstos saliekamā makšķerē, turklāt tās tievgalis izzustu un uzķertu ko neredzamu, — pildspalvai, kura nākamreiz, iespējams, nepazaudēs, bet izvilks uzķerto dienas gaismā.
No viesistabas atskanēja Elīnas balss:
— Džo!
— Jā! Kas ir?
— Vai tu runāji ar Billu?
— Ar Billu? Par ko?
— Par komerciju.
— Nē. Nez kā piemirsu.
— Pielūko, parunā gan ar viņu. Puika atkal dara to pašu. Ietirgojis no Džimija jaunu velosipēdu. Iesmērējis viņam visādus krāmus. Liku, lai atdod velosipēdu atpakaļ.
— Es parunāšos ar viņu, — no jauna apsolījos.
Toreiz, cik atceros, man nebija ne prātā dēla uzvedības ētika.
Mājās neko nedrīkst turēt. Mūžīgi zūd gan šis, gan tas. Skaidri zini, kur kādu lietu esi nolicis, nemaz nešaubies, ka tā atrodas turpat, bet, tiklīdz ievajagas, — tās vairs nav.
Un tā ir ar visu: lietas zūd, un pēc tam nemūžam neko nevar sameklēt.
Taču citas lietas pagaisušo vietā neuzrodas … vismaz es neko tādu ne savu mūžu neesmu dzirdējis.
Tomēr, jādomā, ir gadījies, ka cilvēks atradis citas lietas, ņēmis tās un apskatījis, pabrīnījies, kas tas tāds ir, bet tad iemetis kaut kur kaktā un aizmirsis.
Varbūt visdažādākajos pasaules nostūros atkritumu noliktavas ir bāztin piebāztas ar visvisādiem mistiskiem klucīšiem un trakām makšķerēm.
Piecēlos un devos uz viesistabu, kur Elīna patlaban centās noregulēt televizoru.
Laikam gan viņa pamanīja, ka esmu satraukts, un tāpēc jautāja:
— Kas tad vēl lēcies?
— Nevaru atrast pildspalvu.
Viņa iesmējās.