— Atvaino, Džo, bet tu esi neciešams. Mūždien visu zaudē.
Naktī, kad Elīna jau bija iemigusi, gulēju un aizvien domāju par plankumu uz galda. Plankums, šķiet, teica: «Ja esi komersants, liec to, kas tev ir, tieši šeit, un mēs izdarīsim apmaiņu.»
Un te nu man galvā iešāvās doma: bet kas gan notiks, ja kāds pastums galdu sāņus?
Ilgi gulēju, pūlēdamies nomierināties, pārliecināt sevi, ka tas viss ir muļķības, tīrie murgi.
Taču tikt vaļā no šīs domas vairs nevarēju.
Galu galā es uzcēlos un klusītēm kā zaglis, nevis kā mājas saimnieks, izslīdēju arā no guļamistabas un devos uz kabinetu.
Aizvēris durvis, ieslēdzu galda lampu un steidzos pārliecināties, vai plankums nav izzudis.
Tas atradās, kur bijis.
Izvilcis galda atvilktni, gribēju sameklēt tur zīmuli, bet tā vietā pa rokai pagadījās kads no Billa krāsainajiem krītiņiem. Nometos ceļos un uz grīdas rūpīgi atzīmēju galda kāju vietu, lai vēlāk galdu varētu nolikt tieši atpakaļ, ja kāds to pagrūstu sāņus.
Pēc tam tīri automātiski uzliku krītiņu taisni virsū plankumam.
No rīta pirms iešanas uz darbu iemetu acis kabinetā: krītiņš vēl arvien atradās turpat. Man novēlās kā akmens no sirds un izdevās sevi pārliecināt, ka viss ir bijis fantāzijas rotaļa.
Taču vakarpusē pēc pusdienām no jauna iegāju kabinetā un atklāju, ka krītiņš pazudis.
Tā vietā atradās dīvaina trīsstūrveida ierīce ar tādām kā lēcām katrā stūrī, bet trīsstūra centrā
pie metāla karkasa bija piestiprināts daikts, kas nepārprotami atgādināja piesūcekni.
Es vēl joprojām to uzmanīgi aplūkoju, kad istabā ienāca Elīna.
— Mēs ar Medžu ejam uz kino, — viņa sacīja. — Kāpēc tu nevarētu aiziet un iedzert ar Lūisu alu?
— Ar to uzpūtīgo nejēgu?
— Kādi iebildumi tev ir pret Lūisu?
— Droši vien nekādi.
Man prāts nenesās uz ģimenes ķildām.
— Kas tev tur ir? — Elīna jautāja.
— Nezinu. Nupat atradu.
— Tu taisni tāpat ka Bills visādu draņķi esi pasācis stiept uz mājām. Ļauj tik jums vaļu, visu māju piemēslosiet.
Skatījos uz trīsstūri un, vienalga, cik daudz par to gudroju, neparko nevarēju atbrīvoties no domas, ka tās laikam gan ir brilles. Uz deguna tās acīmredzot notur piesūceknis. Savāds briļļu nēsāšanas veids, bet, ja padomā, šāds pieņēmums nav bez pamata. Taču tad briļļu valkātajam ir trīs acis, kas sejā izvietotas trīsstūrveidā.
Elīna aizgāja, bet es vēl joprojām sēdēju un prātoju. Un, kaut arī Lūisu ne visai ieredzu, nospriedu, ka bez viņa palīdzības neiztikšu.
Tad, šķietamo pildspalvu un trīsstūrveida brilles ielicis galda atvilktnē, bet neīsto klucīti — kabatā, devos uz pretējo māju.
Lūiss bija izklājis uz virtuves galda kaudzi kopējama papīra un uzreiz ņēmās man ko skaidrot. Cik spēdams izlikos, ka orientējos rasējumos. Patiesība nesajēdzu ne velna no tiem.
Pēdīgi man izdevās iespraust kādu vārdiņu; es izvilku no kabatas klucīti, uzliku to uz galda un jautāju:
— Kas tas ir?
Biju iedomājies, ka Lūiss tūliņ pateiks, ka tas ir rotaļu klucītis. Bet to viņš neteica. Acīmredzot kaut kas viņu vedināja domāt, ka tas nav vienkāršs klucītis. Re, ko nozīmē tehniskā izglītība.
Lūiss paņēma klucīti un pagrozīja to rokā.
— No kā tas taisīts? — viņš satraukti jautāja.
Paraustīju plecus.
— Es nezinu, kas tas ir un no kā tas ir, — neko nezinu. Gluži vienkārši atradu.
— Neko tamlīdzīgu savu mūžu neesmu redzējis. — Viņš pamanīja iedobumiņu vienā klucīša sānā, un es sapratu, ka nu šis ir uzķēries. — Atļaujiet man to paņemt līdzi uz laboratoriju. Pamēģināsim tikt skaidrībā.
Es, protams, zināju, kas viņam vajadzīgs. Ja šis klucītis būtu kāds tehnisks jauninājums, viņš gribētu izmantot gadījumu … taču tas mani ne mazākā mērā neuztrauca. Nojautu, ka pārlieku lielus atklājumus viņš neizdarīs.
Iedzērām vēl dažas glāzes alus, un es gāju mājās. Tur sameklēju vecu briļļu pāri un noliku tās uz galda tieši virsū plankumam.
Klausījos pēdējās ziņas, kad ienāca Elīna. Viņa nopriecājās, ka vakaru esmu pavadījis kopā ar Lūisu, un ieteica man ar viņu tuvāk sadraudzēties, tad varbūt viņš man iepatikšoties. Ja jau viņas ar Medžu esot tik tuvas draudzenes, tad, viņa teica, esot taisni kauns, ka rnēs ar Lūisu nesaejo- ties.
— Varbūt iedraudzēsimies, — es teicu un ar to izbeidzu sarunu.
Nākamajā dienā Lūiss atnāca pie manis uz darbu.
— Kur jūs šo klucīti ņēmāt? — viņš vaicāja.
— Atradu, — es teicu.
— Vai jums ir kāds priekšstats, kas tas ir?
— Nekāda, — es jautri attraucu. — Tāpēc jau arī iedevu to jums.
— Šo lietiņu, kas domāta mērījumiem, darbina kaut kāda enerģija. Iedobumiņš vienā sānā noder rādījumu nolasīšanai. Indikators acīmredzot ir krāsas intensitāte. Katrā ziņa krāsainā svītriņa iedobumiņā visu laiku mainas. Ne sevišķi stipri, tomēr manāmi.
— Tagad jānoskaidro, kādiem mērījumiem šis klucītis paredzēts.
— Džo, vai jūs nezināt, kur mēs varētu dabūt vēl vienu tādu.
— Nē.
— Redziet, — viņš sacīja, — mēs gribētu tajā parakņāties, lai izprastu, kā tas darbojas, taču nekā nevaram to attaisīt vaļā. Droši vien varētu uzlauzt, bet mēs baidāmies. Ja nu sabojājam? Vai arī tas uzsprāgst gaisā? Ja mums būtu vēl viens…
— Piedodiet, Lūis, bet es nezinu, kur lai ņem otru tādu.
Ar to mūsu saruna arī beidzās.
Tovakar gāju mājup, domās kavēdamies pie Lūisa un klusībā smaidīdams. Puisis bija iepinies šajā lietā līdz ausīm. Viņš tagad nespēs mierīgi gulēt, iekāms nenoskaidros, kas ir šis daikts. Un droši vien kādu nedēļu mani netraucēs.
Iegāju kabinetā. Brilles joprojām atradās uz galda. Brīdi stāvēju, prātodams, ko tas nozīmē. Tad ievēroju, ka stikliem ir rožaina nokrāsa.
Paņēmis brilles, konstatēju, ka stikli apmainīti ar citiem — ar tāda paša veida stikliem kā trīsstūrveida brillēm, kuras biju atradis iepriekšējā vakarā.
Te kabinetā ienāca Elīna un nepaguva vēl ne muti atvērt, kad es jau nopratu, ka viņa ir mani gaidījusi.
— Džo Ādams, ko tas viss nozīmē? — viņa skaļi jautāja.
— Neko, — es atbildēju.
— Medža saka, ka tu esot pavisam izsitis no sliedēm Lūisu.
— Tad nu gan visai maz vajadzīgs, lai viņu izsistu no sliedēm.
— Kaut kas notiek, — Elīna neatlaidās, — un es gribu zināt, kas īsti.
Sapratu, ka no atbildes nebūs iespējams izvairīties.
— Es noņēmos ar komerciju.
— Ar maiņu! Un tas notiek pēc visa, ko es tev pastāstīju par Billu!
— Bet tā ir pavisam cita lieta.
— Komercija paliek komercija.
Bills ienāca pa parādes durvīm, bet, acīmredzot izdzirdis, ka rnātc teica «komercija», metās atkal arā. Uzsaucu, lai nāk vien atpakaļ.
— Apsēdieties abi un klausieties, ko jums teikšu, — es pavēlēju. — Uzdot jautājumus, izteikt minējumus un sadot man sutu varēsiet tad, kad būšu beidzis.
Visi trīs apsēdamies, un ģimenes padomes sēde sākas.
Man ne uzreiz izdevās pārliecināt Elīnu: nācās parādīt plankumu uz galda, trīsstūrveida brilles un savas paša brilles, kuras man bija atsūtītas atpakaļ ar rožainiem stikliem. Galu galā viņa bija gatava atzīt, ka kaut kas patiešām notiek. Taču tas netraucēja Elīnu sadot man brāzienu par to, ka uz grīdas ar krītu biju apvilcis galda kājas.
Aiz bailēm ne viņai, ne Billam makšķeri-pild- spalvu neparādīju. Pavicinās vēl, bet pēc tam sazin kas var notikt…