Bills, protams, iedegās. Komercija ir viņa kompetencē.
Brīdināju, lai šie nevienam nesaka ne vārda. Bills jau gan nestāstītu, jo viņš ir gatavs atteikties no visa, jauj tikai viņam noņemties ar visādiem noslēpumiem, spēlēt šifrus un tamlīdzīgi. Bet Elīna mazā gaismiņā skrietu pie Medžas un viņai visu paslepus izklāstītu — dari ko darīdams, saki ko sacīdams, tikpat nekas nelīdzētu.
Billam tūdaļ sagribējas uzlikt brilles ar rožainajiem stikliem, lai paskatītos, vai tie atšķiras no parastajiem. Bet to nu es nejāvu. Pats arī vēlējos uzlikt šīs brilles, taču, patiesību sakot, baidījos.
Kad Elīna aizgāja uz virtuvi parūpēties par pusdienām, mēs ar Billu ķērāmies pie stratēģijas izstrādāšanas. Savos desmit gados Bills ir visai saprātīgs cilvēks. Nolēmām, ka komerciālajos darījumos mums jāizstrādā kaut kāda sistēma, jo, kā Bills norādīja, aizmuguriska maiņa ir visai riskants pasākums. Tam vīram vajadzētu kaut kā paziņot, ko viņš par savām mantām var saņemt.
Lai tirdznieciskos sakaros, vienalga ar ko, nonāktu pie savstarpējas saprašanās, vajadzēja izveidot kādu sazināšanās sistēmu. Bet kā lai sazinās ar to, par kuru nekas cits nav zināms kā tikai tas, ka viņam, iespējams, ir trīs acis?
Un te nu Billam bija lieliska ideja. Viņš teica, ka mums noteikti jārīkojas šādi — jāaizsūta katalogs. Gatavojoties ar kādu tirgoties, pats par sevi saprotams, vispirms jāpaziņo, ko tu vari piedāvāt.
Ievērojot īpatnējo situāciju, katalogam vajadzēja būt ilustrētam. Tomēr arī tas varēja izrādīties nederīgs, jo nebijām īsti pārliecināti, ka Komersants, kas slēpās kaut kur viņpus mana rakstāmgalda, sapratīs, ko nozīmē tas vai cits attēls. Varbūt viņam vispār nav nekādas jēgas par attēliem. Varbūt viņš visu redz savādāk … ne fiziskā nozīmē, kaut gan arī tas iespējams, bet savādākā skatījumā, no mums sveša pasaules uzskata pozīcijām.
Tā kā cita ceļa tomēr nebija, ķērāmies pie kataloga sastādīšanas. Bills domāja, ka mums vajadzētu to uzzīmēt, bet ne viņš, ne es ar mākslinieciskām dotībām neizcēlāmies. Es ieteicu izgriezt ilustrācijas no žurnāliem. Taču arī tas nebija diez- cik asprātīgi, jo reklāmas attēlos preces parasti ir izskaistinātas, mākslinieki rūpējas vienīgi par to, lai piesaistītu uzmanību.
Un Billam atkal radās lieliska ideja.
— Vai tu atceries bērnu vārdnīcu, kuru man uzdāvināja krustmāte Etele? Kāpēc lai neaizsūtām to? Tajā ir daudz attēlu un gandrīz nekas nav rakstīts. Un tas ir ļoti svarīgi. Varbūt viņiem tur nemaz nepatīk lasīt.
Devāmies uz Billa istabu un, meklējot vārdnīcu, izvandījām visus krāmus, kas pie viņa bija sakrājušies. Mums pa rokai patrāpījās veca ābece, no kuras Bills kādreiz bija mācījies lasīt, un abi nolēmām, ka tā ir vēl labāka par vārdnīcu. Ābecē bija jauki, vienkārši attēli, bet teksta tikpat kā nemaz. Jūs zināt, par kāda veida grāmatu es runāju — tur ir A burts un uzzīmēts arbūzs, B burts un bungas, un tā tālāk.
Aiznesām ābeci uz kabinetu un nolikām uz galda, piesedzot ar to plankumu, bet paši gājām pusdienot.
Otrā rītā grāmatas vairs nebija, un tas likās mazliet dīvaini. Līdz šim viss bija zudis tikai dienas otrajā pusē.
Pēcpusdienā man piezvanīja Lūiss.
— Dodos pie jums, Džo. Vai tur tuvumā ir kāds bārs, kur mēs varētu parunāties zem četrām acīm?
Teicu, ka tāds bārs ir kvartāla attālumā no manis un tajā varam satikties.
Steigšus nokārtojis darīšanas, izgāju no kantora, cerēdams bārā ierasties nedaudz agrāk un pirms Lūisa atnākšanas iemest kādu glāzīti.
Nezinu, kā Lūiss paguva, taču viņš bija ieradies pirmais un jau sēdēja stūra kabīnē. Acīmredzot viņš bija drāzies, neievērodams nekādus ielu satiksmes noteikumus.
Lūiss jau bija pasūtījis divas glāzītes un gaidīja ar sazvērniecisku izskatu. Viņš vēl arvien nespēja atgūt elpu no straujā gājiena.
— Medža man visu izstāstīja, — viņš bilda.
— Es jau tā domāju.
— Šajā lietā, Džo, var nopelnīt kaudzi naudas!
— Arī par to esmu domājis. Gribu jums piedāvāt desmit procentus …
— Ak, nē taču, labāk paklausieties, — Lūiss sāka protestēt. — Viens jūs ar to galā netiksiet. Mazāk kā par piecdesmit procentiem es pat pirkstu nepakustināšu.
— Pieņemu jūs par kompanjonu, — es teicu, — tāpēc ka esat mans kaimiņš. Šādā tehniskā biznesā pats ne velna nesajēdzu. Ir šis tas, par ko netieku skaidrībā, un man nepieciešama palīdzība, lai izdibinātu, kas tas ir, taču jebkurā brīdī varu griezties pie kāda cita …
Pēc glāzītēm trim vienojāmies: viņš saņems trīsdesmit piecus, es — sešdesmit piecus procentus.
— Tagad, kad viss ir nokārtojies, — es sacīju, — varbūt pateiksiet, ko jūs tur uzzinājāt?
— Uzzinājām?
— Par to klucīti, ko es iedevu. Jūs gan nebūtu steidzies šurp, iepriekš pasūtījis dzeramo un gaidījis, ja neko nebūtu izdibinājis.
— Vai zināt, faktiski …
— Brīdi uzgaidiet, — es viņu pārtraucu. — To mēs ierakstīsim kontraktā: gadījumā ja nespēs sniegt pilnīgu un sīku analīzi…
— Kas tas vēl par kontraktu?
— Noslēgsim kontraktu, par kura laušanu ikviens no mums varēs tiesas ceļā otru aplaupīt pa tīro.
Ellīgi nepatīkami šādi ievadīt komerciālu darījumu, taču ar tik slīpētu zelli kā Lūiss citādi apieties nedrīkstēja.
Un tad viņš pateica, ko bija izpētījis.
— Tā ir emociju mērīšanas ierīce. Zinu, šis termins skan visai neveikli, taču labāku izgudrot nevarēj u.
— Un ko tā dara?
— Tā pasaka, vai jūs esat laimīgs vai noskumis un cik stipri kādu neieredzat.
— M-ja, — es vīlies novilku. — Kur lai es tādu daiktu lieku? Man nav vajadzīga ierīce, kas teiktu, vai esmu saniknots vai priekpilns.
Lūiss tā pārskaitās, ka kļuva pat daiļrunīgs:
— Vai jūs nesaprotat, kāda nozīme šim instrumentam varētu būt psihiatrijā? Tas izklāstīs par pacientiem visu, ko viņi paši nemūžam neuzdrošinātos stāstīt. Tas ir izmantojams psihiatriskajās klīnikās, ar to nosakāma apmeklētāju reakcija izrādēs, tas ir lietojams politikā, pieņemot jaunus likumus … kur vien tīk.
— Pietiek pļāpāt! Laižam pārdošanā!
— Bet lieta tāda..
— Kāda?
— Ka šīs ierīces mēs nevaresim ražot, — viņš sacīja, un viņa balsī skanēja izmisums. — Mums nav nepieciešamo izejvielu, un mēs nezinām, kā šos daiktus taisa. Jums nāksies iemainīt.
— Es nevaru. Tas ir, varu' gan, bet ne uzreiz. Vispirms man jāliek tiem komersantiem saprast, ko gribu dabūt no viņiem, bet pēc tam jāizdibina, ko šie vēlas vietā.
— Vai kādas citas lietas jums ir?
— Dažas ir.
— Labāk atdodiet tās man.
— Viena otra no tām var būt bīstama. Vispār tās pieder man. Došu jums, ko gribēšu un kad gribēšu..
Mēs atkal sastrīdējāmies.
Ķilda beidzās ar to, ka devāmies abi pie advokāta. Sastādījām kontraktu, laikam gan vienu no interesantākajiem kurioziem jurisprudences vēsturē.
Bez šaubām, advokāts nodomāja un domā joprojām, ka mēs esam plānprātīgi, taču mani tas tagad uztrauc vismazāk.
Kontraktā bija teikts, ka man jānodod Lūisam tehniskās un preču vērtības noteikšanai vismaz deviņdesmit procenti priekšmetu, kuru ieguves avotu kontrolēju es viens pats, un ka turpmāk iepriekšminētais ieguves avots uz mūžīgiem laikiem paliek vienīgi manā kontrolē. Pārējie desmit procenti var bez jebkādam atrunām netikt nodoti izpētei, turklāt pirmā līgumslēdzēja puse pieņem vienpersonīgu lēmumu par to priekšmetu atlasi, kuri ietilps iepriekšminētajos desmit procentos.