Attiecībā uz deviņdesmit procentiem priekšmetu, kas tiek nodoti otrajai līgumslēdzējai pusei, jāievēro, ka pēdējai tie rūpīgi jāizpēta un jāiesniedz
atskaites rakstiskā veidā, un jādod tādi papildu paskaidrojumi, kādi varētu būt vajadzīgi, lai pirmā līgumslēdzēja puse gūtu pilnīgu izpratni, laikā, ne ilgākā par trim mēnešiem no priekšmetu saņemšanas dienas; tam apritot, priekšmeti tiek atdoti atpakaļ pirmās līgumslēdzējas puses vienperso- nīgā pārvaldījumā. Iepriekšminētais izpētes un novērtēšanas termiņš var tikt neierobežoti pagarināts, tikai noslēdzot attiecīgu rakstisku vienošanos starp abām pusēm.
Ja gadījumā otrā līgumslēdzēja puse noslēpj no pirmās līgumslēdzējas puses kaut kādus atklājumus, kas būtu saistīti ar priekšmetiem, par kuriem dotajā kontraktā tiek runāts, tad šāda slēpšana ir pietiekams pamats, lai ierosinātu lietu par zaudējumu atlīdzību. Ja gadījumā tiek konstatēts, ka dažus priekšmetus ir iespējams laist ražošanā, tos drīkst ražot atbilstoši šis vienošanās 12. daļas A, B un C punktā uzrādītajiem noteikumiem.
Sastādot vienošanos, iepriekšminēto priekšmetu pārdošanas noteikumi tajā jāatrunā un jāietver kā sastāvdaļa. Visa peļņa, ko devusi iepriekšminētā pārdošana, tiek sadalīta sekojoši: sešdesmit pieci procenti — pirmajai līgumslēdzējai pusei (man — ja gadījumā jums jau būtu sajucis, kas nemaz nebūtu brīnums) un trīsdesmit pieci procenti — otrajai līgumslēdzējai pusei (Lūisam); attiecīgi sadalās arī izdevumi.
Protams, tur bija vēl daudz visādu detaļu, taču lietas būtība jau ir skaidra.
Viens otram mēs rīkli nepārgriezām un no advokāta kantora devāmies pie manis uz mājām, kur sastapām arī Medžu. Lūiss nāca man līdzi, lai aplūkotu plankumu uz rakstāmgalda.
Komersants acīmredzot ābeci bija saņēmis un bija aptvēris, kālab tā sūtīta, jo uz galda atradās no grāmatas izplēsts attēls. Tiesa, es teiktu, nevis izplēsts, bet gan drīzāk … izdedzināts.
Attēlā bija redzams Z burts un blakus zebra.
Lūiss satraukti blenza uz to.
— Tas tik ir uzdevums!
— Jā gan, — es biju vienisprātis. — Nezinu, cik maksā zebra, taču jādomā, ka lēta vis nav.
— Spriediet pats — ekspedīcijas izdevumi, sa- fari, būri, transportēšana pa jūru un dzelzceļu, barība, sargi. Vai, jūsuprāt, Komersantu nav iespējams ieinteresēt ar ko citu?
— Es nezinu, ar ko. Pasūtījums taču ir dots.
Kabinetā ienāca Bills un apvaicājās, kas te notiek. Kad es visai drūmi pateicu, kas par lietu, viņš priecīgi iesaucās:
— Ak, tēti, ja gribi apmainīt sliktu saliecamo nazi, iesmērē to tādam, kurš nezina, kāds izskatās labs nazis. Tur jau slēpjas komercijas būtība!
Lūiss neko neaptvēra, bet es gan uzreiz sapratu.
— Pareizi! Viņš nezina, ka zebra ir dzīvnieks, viņš pat nezina, cik liela tā ir!
— Kā tad, — Bills ar dziļu pārliecību sacīja. — Viņš to ir redzējis tikai attēlā.
Bija jau pulksten pieci, taču mēs visi trīs steidzāmies uz veikaliem. Bills atrada lētu rokas sprādzi ar zebrveida breloku. Zebra bija tikpat liela kā grāmatas attēlā. Kad ir runa par visādiem tādiem sīkumiem, mans dēlēns precīzi zina, kur ko pārdod un cik kas maksā. Es jau gandrīz vai biju nodomājis katram gadījumam ņemt viņu par jaunāko kompanjonu un dot aptuveni desmit procentus peļņas (saprotams, no Lūisa trīsdesmit pieciem procentiem), tomēr biju pārliecināts, ka Lūiss nebūs ar mieru. Tā vietā nolēmu Billam maksāt algu — vienu dolāru nedēļā, taču iepriekšminēto
summu sākt izmaksāt tikai pēc tam, kad uzņēmums sāks dot pc|ņu.
Tātad ar zebru viss bija kārtībā … ja vien Komersants apmierināsies ar mazo greznumlietiņu. Es nodomāju: labi vēl, ka mums nenācās sagādat zefīru, kas arī sākas ar burtu «Z».
Ar pārējiem alfabēta burtiem gāja vieglāk, taču visu laiku, kamēr vajadzēja gaidīt, mocījos šaubās. Katalogi, kurus varējām sūtīt, bija slikti, bet nav nekā sliktāka par ābeci. Tomēr, iekāms Komersants nebija pilnīgi iepazinies ar pirmo sarakstu, otru sūtīt nebija vērts, jo baidījos, ka viņš apjuks.
Tāpēc aizsūtīju ābolu, bumbu, mazu lellīti meitenes vietā, rotaļu kaķīti un sunīti, un ta tālāk, bet pēc tam pa naktīm aizvien kavējos domās, ko gan Komersants iesāks ar visām šīm mantām. Iztēlojos, kā viņš cenšas uzminēt, kādam nolūkam paredzēta gumijas lelle vai kaķis.
Atdevu Lūisam kā vienas, ta otras brilles, taču pats pagaidām paturēju pildspalvu-makšķeri, jo vēl arvien no tas baidījos. Emociju mērīšanas ierīci Lūiss iedeva kādam psihiatram klīniskiem izmēģinājumiem ar slimniekiem.
Zinādamas, ka mēs ar Lūisu esam kompanjoni, Mcdža un Elīna tagad bija nešķiramas. Elīna nepagurdama skandinaja, cik ļoti viņa priecājas, ka es beidzot esmu sapratis, kads uzticams cilvēks ir Lūiss. Droši vien Medža Lūisam sacīja to pašu.
Bills taisni vai pušu plīsa no vēlēšanās paplātīties. Tomēr viņš bija izcils mazs biznesmenis un prata turēt muti. Zināms, par algu es viņam pateicu.
Lūiss visnotaļ uzstāja, ka mums jāmēģina Ko-, mersantu izprašņāt par emociju mērīšanas ierīci. Viņš pasūtīja rūpnīcas rasētājam ierīces zīmējumu un gribēja, lai es to nosūtītu un tādējādi liktu saprast, ka mēs par ierīci interesējamies.
Taču es sacīju, lai nesteidzina notikumus. Varbūt darījums ar emociju mērīšanas ierīci arī būs izdevīgs, tomēr pirms galīgā lēmuma pieņemšanas mums jānogaida, kamēr tiks atsūtīti visu preču paraugi, kuras Komersants var piedāvāt.
Acīmredzot pārliecinājies par sadarbību ar viņu, Komersants tagad tirgojās nevis noteiktās stundās, bet gan turēja bodīti vajā augu diennakti. Pēc ābeces izskatījis preču sarakstu, viņš atsūtīja atpakaļ no tās izplēstas tīras lapas ar visai primitīviem zīmējumiem, — likās, tie bija zīmēti ar drupanu ogli. Lūiss sagatavoja attēlu sēriju, lai parādītu, kā jārīkojas ar zīmuli, un, aizsūtījuši tos Komersantam kopā ar papīru žūksni un kādiem simt uzasinātiem zīmuļiem, mēs sākām gaidīt.
Nogaidījām nedēļu un nupat jau zaudējām pašsavaldīšanos, kad viss papīru žūksnis atgriezās atpakaļ: katru lapiņu no abām pusēm klāja visdažādākie zīmējumi. Lai Komersantam nebūtu garlaicīgi, mēs aizsūtījām pa pastu parakstāmo preču katalogu, bet paši ķērāmies pie zīmējumu atminēšanas.
Bija pavisam nesaprotams,… pat Lūisam, kādam nolūkam visas lietas paredzētas. Viņš ielūkojās zīmējumos, tad trūkās augšā, skraidīja pa istabu, plēsa matus, raustīja sevi aiz ausīm. Pēc tam atkal iedziļinājās zīmējumos.
Man tā likās komēdija, vairāk nekas.
Beidzot nolēmām, ka uz laiku jābeidz darboties ar katalogiem un jāsāk likt uz rakstāmgalda viss, kas pagadās pa ķērienam, — šķēres, šķīvji, kabatas naži, līme, cigāri, saspraudes, dzēšamgumijas, karotes. Zināju, ka rīkojamies nezinātniski, taču mums nebija laika pieturēties pie kaut kādas sistēmas. Vēlāk, ja rastos izdevība, mēs izstrādātu
saprātīgāku programmu, bet pagaidām negribējām Komersantam dot laiku atjēgties.
Un Komersants par atbildi sāka mūs bombardēt ar mantām. Stundām ilgi sēdējām un sūtījām preces viņam, bet šis atpakaļ, un mums uz grīdas sakrājās kaudze visneiedomājamāko krāmu.
Uzstādījām kinokameru un iztērējām milzum daudz filmas, lai uzņemtu plankumu uz galda, kur notika apmaiņa. Izniekojām bezgala daudz laika, caurskatīdami filmu, palēninādami kadrus un pavisam apstādinādami projektoru, taču tas neko nedeva. Kad priekšmets pazuda vai uzradās, tas gluži vienkārši pazuda vai uzradās. Vienā kadrā tas bija, bet citā — vairs ne.'