Lūiss bija atlicis malā pārējo darbu, un visa viņa laboratorija to vien darīja, kā lauzīja galvu, kam šīs ierīces domātas. Ar vairumu mēs tā arī netikām galā. Laikam jau tās kaut kam bija noderīgas, taču mums neizdevās uzzināt — kam.
Piemēram, tur bija tāds kā smaržu flakons. Vismaz mēs to tā dēvējām. Kaut gan nopratām, ka smaržas tajā nav galvenais, ka tā sauktais flakons domāts kam pavisam citam.
Lūiss un viņa puiši, savā laboratorijā pētot flakonu un pūloties noskaidrot, kas un kā, nejauši to bija ieslēguši. Viņi noņēmās trīs dienas, turklāt divas pēdējās — maskās, cenzdamies to izslēgt. Kad smaka kļuva neciešama un cilvēki sāka zvanīt policijai, aiznesām šo ierīci uz lauku un tur aprakām. Dažu dienu laikā novīta visi augi tuvākajā apkaimē. Universitātes agronomijas fakultātes studenti līdz pat rudenim skraidīja apkārt kā apsviluši, mēģinot noskaidrot, kāds tam cēlonis.
Tur bija tāds daikts — droši vien kaut kāds pulkstenis, tomēr tikpat labi tas varēja būt arī jeb
kas cits. Ja tas ir pulkstenis, tad Komersantam ir tāda laika skaitīšanas sistēma, ka vai traks var palikt.
Tur bija vēl viena lietiņa — ja norādīsi uz kaut ko ar pirkstu un noteiktā vietā uzspiedīsi (nevis uz pogu, nevis uz kādu mehānisku ierīci, bet gluži vienkārši kādā noteiktā punktā), tūlīt ainavā radīsies liels tukšs laukums. Pārstāsi spiest — ainava atkal kļūs tāda, kā bijusi. Mēs nobāzām šo mantiņu laboratorijas seifa attālākajā stūrī un piekārām pie tās lielu, sarkanu birku ar uzrakstu: «Bīstami! Nedrīkst aiztikt!»
Taču vairums priekšmetu mums nozīmēja tukšu lozi. Bet priekšmetu pienāca arvien vairāk un vairāk. Piebāzu ar tiem pilnu garāžu un jau sāku mest kaudzē pagrabā. Daži priekšmeti mani biedēja, un tos es izņēmu no kaudzes ārā.
Pa to laiku Lūiss nopūlējās ap emociju noteikšanas ierīci.
— Tā darbojas, — Lūiss teica. — Psihiatrs, kuram biju to iedevis, ir stāvā sajūsmā. Taču acīmredzot laist pārdošanā to būs gandrīz neiespējami.
— Ja tā darbojas, — es iebildu, pasniegdams viņam alus kārbu, — gan jau kāds nopirks.
— Jebkurā citā nozarē pirktu, tikai ne medicīnā. Pirms laišanas pārdošanā jāiesniedz rasējumi, teorētiskais pamatojums, pārbaudes rezultāti un tamlīdzīgi. Bet mēs nevaram to izdarīt. Mēs nezinām, kā tas darbojas. Nezinām darbības principu. Bet, iekāms to neuzzināsim, neviena solīda firma, kas tirgojas ar medicīnas aparātiem, nelaidīs to pārdošanā, neviens pieklājīgs medicīnas žurnāls to nereklamēs, neviens praktizējošs ārsts nesāks to izmantot.
— Tātad uz šo daiktu nav ko ccrēt, — cs pavisam saīdzis sacīju, jo tā bija vienīgā manta, kuras lietošanas sfēra mums zināma.
Lūiss piekrītoši pamāja, iedzēra alu un kļuva drūmāks par drūmu.
Tagad es ar smaidu atceros, kā mēs atradām ierīci, kura mums atnesa bagātību. Faktiski nevis Lūiss, bet Elīna to atrada.
Elīna ir laba saimniece. Viņa mūždien rosās ar putekļu sūcēju un lupatu, mazgā logu rāmjus un palodzes tik neprātīgi nikni, ka mums katru gadu tās jāpārkrāso.
Reiz vakarā sēdējām viesistabā un skatījāmies televizoru.
— Džo, vai tu slaucīji putekļus kabinetā? — Elīna jautāja.
— Putekļus kabinetā? Kāpēc gan lai būtu to darījis?
— Zini, kāds tos ir noslaucījis. Varbūt Bills?
— Billu ne ar varēm nepiespiedīsi paņemt lupatu rokā.
— Tad, Džo, es nekā nesaprotu, — viņa teica. — Gribēju noslaucīt putekļus, bet tur ir pavisam tīrs. Viss spīd un laistās.
Pa televīziju rādīja kaut ko amizantu, un tobrīd es Elīnas teiktajam nepievērsu uzmanību.
Taču nākamajā dienā tas man ienāca prātā un vairs nevarēju izmest to no galvas. Es neparko nebūtu slaucījis putekļus kabinetā, bet Bills vēl jo vairāk, un tomēr kāds to bija izdarījis, ja reiz Elīna saka, ka tur viss esot spodrs.
Tajā pašā vakarā, paņēmis spaini, izgāju ārā, piebēru to ar saslaukām un ienesu iekšā.
Elīna notvēra mani durvīs.
— Ko tu te dari?
— Eksperimentēju, — es atteicu.
— Eksperimentē garāžā.
— Tas nav iespējams, — es iebildu. — Gribu noskaidrot, kas noslaucīja putekļus kabinetā.
Ja šis numurs neizdosies, tad skaidrs, ka tikšu saukts pie atbildības, jo Elīna nāca man nopakaļ un durvīs apstājās, gatava klupt virsū.
Uz galda bija daudz no Komersanta dabūto mantu, bet istabas kaktā to mētājās vēl vairāk. Vācu visu nost no galda, un tieši tobrīd ienāca Bills.
— Tēt, ko tu dari? — viņš vaicāja.
— Tavs tēvs ir prātā jucis, — Elīna mierīgi paskaidroja.
Paņēmu saslauku sauju un izbārstīju uz galda.
Pēc mirkļa tās bija pazudušas. Uz galda nebija ne mazāka puteklīša.
— Bili, — es sacīju, — aiznes kādu no šīm ierīcēm uz garāžu.
— Kuru?
— Vienalga kuru.
Puika vienu ierīci aiznesa, bet es izkaisīju uz galda vēl sauju saslauku, ari tās pazuda.
Bills atgriezās, bet es atkal sūtīju, lai viņš aiznes citu ierīci.
Tā turpinājās diezgan ilgi, un Bills jau sāka izrādīt nepatiku. Taču beidzot, kad apbārstīju galdu ar saslaukām, tās nepazuda.
— Bili, — es sacīju, — vai atceries, kuru lietu iznesi pēdējo?
— Protams.
— Tad ej un atnes to atpakaļ.
Viņš atnesa — un, tiklīdz zēns parādījās uz kabineta sliekšņa, tā putekļi pazuda.
— Re, kura tā ir, — es noteicu.
— Par ko tu runā?— Elīna jautāja.
Norādīju uz ierīci, kuru Bills turēja roka.
— Par šo. Met ārā savu putekļu sūcēju. Sadedzini lupatas. Aizsvied projām slotu. Māja pietiek ar vienu tādu verķi un …
Viņa metās manos apkampienos …
— Ak, Džo!
Un mēs sākām abi dejot džigu.
Tad apsēdos un ņēmos sevi lamāt vai no pan- ckam laukā, ka esmu saistījies ar- Lūisu. Prātoju, vai nebūtu iespējams tagad kaut kā lauzt kontraktu, ja jau reiz bez Lūisa palīdzības esmu ko atklājis. Taču atcerējos visus punktus, kurus mēs bijām tajā sarakstījuši. Un kāda gan tur jēga — Elīna jau aizskrēja uz pretējo māju, tai visu izstāstītu Medžai.
Piezvanīju Lūisam, un viņš mirklī bija klāt.
Sākām izmēģinājumus.
Viesistabā nebija ne traipiņa, jo Bills izgāja tai cauri ar šo ierīci, un arī garāža, kur daikts bija īsu brīdi atradies, bija kā laizīt izlaizīta. Lai gan mēs nepārbaudījām, taču varu iedomāties, ka paralēli celiņam, pa kuru Bills nesa ierīci no garāžas līdz mājas durvīm, bija iezīmējusies josla, kurā nav palicis ne puteklīša.
Nonesām ierīci lejā un iztīrījām pagrabu. Ielavī- jāmies sētas pusē pie kaimiņa, kur, kā jau zinājām, bija daudz cementa putekļu, — un tūlīt tie visi pazuda. Palika tikai piciņas, bet tās, manuprāt, par putekļiem uzskatīt nedrīkst.
Tieši tas mums bija vajadzīgs.
Atgriezies mājās, sāku taisīt vaļā skotu viskija pudeli, kuru līdz šim biju glabājis, bet Lūiss piemetās pie virtuves galda un uzzīmēja ierīci.
Iedzērām, tad devāmies uz kabinetu un uzlikām zīmējumu uz galda. Zīmējums pazuda, un mēs sākām gaidīt. Pēc dažām minūtēm uzradās vēl viena ierīce. Nogaidījām vēl brīdi, bet vairs nekas nenotika.
— Jaieskaidro Komersantam, ka mums vajag daudz ierīču, — es sacīju.
— Mēs nekā nevarēsim to izdarīt, — Lūiss teica. — Mēs nezinām viņa matemātiskos simbolus, bet viņš — mūsējos, un nav nekļūdīga paņēmiena, ar kuru viņam tos iemācīt. Viņš nezina nevienu vārdu mūsu Valodā, bet mēs — viņējā.