Atgriezāmies virtuvē un iedzērām vēl.
Lūiss apsēdās un šķērsām pāri lapai uzzīmēja virkni ierīču, bet tām aizmugurē uzskicēja ļoti daudzu citu tādu pašu ierīču augšpuses, tā ka nu šķita, to tur ir simtiem.
Aizsūtījām šo lapiņu.
Pienāca piecpadsmit ierīces — tieši tik, cik bija uzzīmēts pirmajā rindā.
Komersantam acīmredzot nebija nekāda priekšstata par perspektīvu. Svītriņas, ar kurām Lūiss bija apzīmējis citas ierīces aiz pirmās rindas, viņam neko neizteica.
Atgriezāmies virtuvē un iedzērām vēl.
— Sādi daikti mums vajadzīgi tūkstošiem, — Lūiss sacīja un saķēra galvu. — Es taču nesēdēšu te augām diennaktīm, tos zīmēdams.
— Iespējams, ka nāksies pasēdēt, — es ļaunā priekā noteicu.
— Bet jābūt tak kādai citai izejai.
— Kāpēc gan nesazīmēt veselu kaudzi un pēc tam nenokopāt uz mimeogrāfa? — es ierosināju. — Kopijas šim var sūtīt žūkšņiem.
Man to negribējās teikt, jo biju jau aizrāvies ar domu, ka notupināšu Lūisu kaut kur kaktiņā, piespriežot viņam rnūža ieslodzījumu, proti, liekot atkal un atkal zīmēt vienu un to pašu.
— Varbūt no tā kaut kas ari iznāk, — sacīja Lūiss, piepeši kļūdams neciešami priecīgs. — Un tik vienkārši…
— Labāk sakiet — lietpratīgi, — es atcirtu. — Ja tas būtu vienkārši, jūs pats to būtu izdomājis.
— Tādas detaļas mani neinteresē.
— Bet vajadzētu gan!..
Nomierinājāmies tikai tad, kad pudeli bijām iztukšojuši.
Nākamajā dienā nopirkām mimeogrāfu, un Lūiss uzzīmēja trafaretu ar divdesmit piecām ierīcēm. Nodrukājam kādas simt lapas un uzlikām uz galda.
Viss izdevās, kā bija iecerēts, un vairakas stundas mums nācās noņemties ar nepārtraukti straumē nākošo ierīču novākšanu no galda.
Patiesību sakot, mums no prāta ne mirkli neizgāja doma, ko gan Komersants gribēs saņemt apmaiņā pret saviem putekļu sūcējiem. Taču tobrīd bijām satraukti un pavisam aizmirsām, ka tas ir komerciāls darījums, nevis dāvinājums.
Nākamajā dienā saņēmām atpakaļ visas ar mimeogrāfu nokopētās lapiņas, un katrai otrā pusē Komersants bija uzzīmējis divdesmit piecus zebr- veida brelokus.
Te nu izrādījās, ka mums nepieciešams ar steigu sadabūt divarpus tūkstošus šo muļķīgo zebru.
Drāzos uz veikalu, kur bija nopirkta rokas sprādze ar šādu brcloku, taču viņiem rezervē bija palikuši tikai kādi divdesmit gabali. Veikala man atbildēja, ka pasūtīt vēl vienu partiju viņi laikam gan nevarēšot. To ražošana, viņi teica, esot pārtraukta.
Kompānijas nosaukums, kura to izlaidusi, bija ieštancēts rokas sprādzes iekšpusē, un, tikko es
aizkļuvu līdz mājai, tā pasūtīju starppilsētu telefona sarunu.
Pēdīgi aizzvanījos līdz ražošanas vadītājam.
— Vai atceraties rokas sprādzes, kuras pie jums ražo?
— Mēs izlaižam miljoniem rokas sprādžu. Par kādām jūs interesējaties?
— Par tām ar zebru.
Viņš mirkli domāja.
— Jā, tādas mēs ražojām gan. Vēl pavisam nesen. Tagad vairs neražojam. Mūsu darbā …
— Man vajag mazākais divarpus tūkstošus.
— Divarpus tūkstošus rokas sprādžu?
— Nē, tikai zebru.
— Klausieties, vai jūs jokojat?
— Nejokoju, mister, — es sacīju. — Man vajadzīgas zebras. Es par tām samaksāšu.
— Noliktavā nav nevienas pašas.
— Vai jūs varētu tās izgatavot?
— Divarpus tūkstošus nevarēsim. īpašam pasūtījumam tas pārāk maz. Par kādiem piecdesmit tūkstošiem — tad vēl var runāt.
— Labs ir, — es sacīju. — Cik maksās piecdesmit tūkstoši?
Viņš nosauca summu, un mēs mazliet patirgojā- mies, taču es nebiju spējīgs ilgi kaulēties. Beidzot vienojāmies par cenu, kura, manuprāt, bija pārāk augsta, jo visa rokas sprādze ar zebru un citiem karulīšiem vairumtirdzniecībā maksāja tikai trīsdesmit deviņus centus.
— Un pasūtījumu vēl nenoslēdziet, — es teicu. — Iespējams, būs nepieciešama jauna partija zebru.
— Labi, — viņš atbildēja. — Mirklīti uzgaidiet … atļaujiet jautāt, kādam nolūkam jums nepieciešami piecdesmit tūkstoši zebru?
— Neatjaušu, — atteicu un uzkāru klausuli.
Droši vien viņš nodomāja, ka man visi nav mājās, taču es varēju nospļauties par to, ko viņš domā.
Pagāja desmit dienas, līdz pienāca piecdesmit tūkstoši zebru, un man ne mirkli nebija miera. Pēc to pienākšanas vajadzēja sameklēt telpu, jo, ja vēlaties zināt, piecdesmit tūkstoši zebru, pat tad, ja tās ir tikai rokas sprādžu breloki, aizņem daudz vietas.
Bet vispirms es divarpus tūkstošus ņēmu un aizsūtīju Komersantam ar galda starpniecību.
Desmit dienu laikā, kas bija pagājušas kopš putekļu sūcēju saņemšanas, mēs nesūtījām neko, bet Komersants nekādi neizrādīja nepacietību. Es nemaz nejustos pārsteigts, ja viņš, piemēram, būtu atsūtījis mums savu ekvivalentu — bumbas, lai izteiktu vilšanos sakarā ar pieprasīto zebru lēnu piegādi. Man bieži vien iešāvās prātā: ko gan viņš domā par aizkavēšanos, vai tik netur mūs aizdomās, ka esam viņu piekrāpuši?
Visu šo laiku es nepārtraukti smēķēju un grauzu nagus, bet Lūiss, kā man šķita, bija ne mazāk norūpējies, cantīgi meklēdams iespējas rast noietu putekļu sūcējiem.
Kad par to ieminējos, viņš mulsi manī pavērās.
— Vai zināt, Džo, mani ļoti satrauc kāda lieta.
— Tagad mums nav par citu ko raizēties, — es sacīju, — kā vienīgi par putekļu sūcēju pārdošanu.
— Bet putekļiem taču kaut kur jāpaliek, — viņš dusmīgi izmeta.
— Putekļiem?
— Jā, putekļiem, kurus savāc šie daikti. Vai atminaties, kā izgaisa kaudze cementa? Un es gribu zināt, kur tā palika. Ierīcē cements nesaietu. Tajā neies iekšā pat vidēja lieluma mājā vienā nedēļā sakrājušies putekļi. Kur tas viss paliek — re, kas mani satrauc.
— Bet man vienalga, kur. Ka tik paliek.
— Utilitāra pieeja, — viņš nicinoši noteica.
Uzzinājis, ka Lūiss ne pirkstu nav pakustinājis,
lai nodrošinātu realizāciju, ķēros pie šī jautājuma pats.
Taču man bija jāsastopas ar tādām pašām grūtībām, kā mēģinot nokārtot emociju mērīšanas ierīču noietu.
Putekļu sūcējs nebija patentēts, un tam trūka fabrikas markas. Uz tā nebija glītas plāksnītes ar fabrikanta vārdu. Un es neko nevarēju atbildēt, kad man jautāja, kā tas darbojas.
Kāds vairumtirgotājs bija ar mieru paņemt vienu partiju putekļu sūcēju par tik niecīgu cenu, ka es pasmejos viņam taisni sejā.
Tovakar mēs ar Lūisu sēdējam pie galda virtuvē un dzērām alu. Garastāvoklis mums nebija diezcik spožs. Mani māca priekšnojauta, ka putekļu sūcēju realizācija mums sagādās milzum daudz nepatikšanu. Lūiss acīmredzot vēl arvien bažījās par to, kur paliek putekļi.
Viņš bija izjaucis putekļu sūcēju un uzzinājis sekojošo: tā iekšienē darbojās kāds vājš spēka lauks … Vājš gan, tas liesa, taču visas elektriskās ķēdes laboratorijā un visi viņu brīnišķīgie mēraparāti kļuvuši vai traki. Lūiss tomēr uzreiz aptvēris, no kuras puses vējš pūš, un pasteidzies aizcirst putekļu sūcēja vāku, tā ka viss beidzies labi. Izrādās, putekļu sūcēja apvalks ekranēja spēka lauku.
— Putekļi, kā liekas, tiek izmesti laukā citā dimensijā, — Lūiss sacīja. No skata viņš man atgādināja jenota pēdas pazaudējušu dzinējsuni.
— Bet varbūt ari ne. Varbūt tie paceļas augšup kā putekļu mākoņi.