Lūiss papurināja galvu.
— Vai jūs gribat teikt, — es turpināju, — Komersants ir tāds muļķis, ka pārdevis mums ierīci, kura met putekļus viņam pašam sejā?
— Jus neko neesat sapratis. Komersants darbojas no citas dimensijas. Savādāk nemaz nevar būt. Bet, ja ir divas dimensijas — viņējā un mūsējā —, tad, visai iespējams, ir vēl kāda. Komersants, šķiet, lietojis šos putekļu sūcējus pats, gan ne tādam mērķim, kādam mēs dzīrāmies tos izmantot, tomēr drošj vien arī viņš atbrīvojas no ka lieka. Tātad tas, no kā viņš cenšas atbrīvoties, tiek izsviests nevis viņa, bet gan citā dimensijā.
Iedzērām vēl alu, un es ņēmos lauzīt galvu par šo būšanu ar dažādām dimensijām. Un neparko nevarēju apjēgt, kas un kā. Droši vien Lūisam bija taisnība, kad viņš teica, ka man esot lietišķa pieeja. Vai tad iespējams noticēt, ka pastāv cita dimensija, ja tā nav ieraugāma, sataustāma un pat ne iedomājama? Es to nespēju.
Tāpēc atkal ierunājos par putekļu sūcēju realizāciju, un tajā pašā vakarā nospriedām, ka nekas cits neatliek kā vien tos iztirgot iznēsājot. Mēs pat noteicām cenu — divdesmit dolāru piecdesmit centu. Zebras mums bija izmaksājušas četrus centus gabalā, saviem komivojažieriem taisījāmies maksāt desmit procentus komisijas naudas. Pēc katra putekļu sūcēja pārdošanas mums paliktu vienpadsmit dolāri divdesmit viens cents tīras peļņas.
Ieliku avīzē sludinājumu, ka līgstam komivoja- i žierus, un nākamajā dienā daži cilvēki ieradās. Aizsūtījām viņus izmēģinājumā braucienā.
Putekļu sūcējus ķertin izķēra, un nu mēs sapra- I tām, ka mūs gaida veiksme.
Es pametu darbu un noņēmos ar tirdzniecību, bet Lūiss atgriezās laboratorija un stājās klāt pie tās kaudzes, ko bijām saņēmuši no Komersanta.
Kad rīko masveida izpārdošanu, tad darba ir pilnas rokas. Jasadala rajoni starp komivojažieriem, tirdzniecības inspekcijā jādabū atļaujas, jaiz- L galvo savi cilvēki, ja viņus sēdina tuptūzī par kā- P da dieva aizmirsta nostūra varas iestāžu lēmuma neievērošanu. Jūs pat iedomāties nevarat, cik te daudz visvisādu rūpju.
Taču pēc pāra mēnešiem mūStt uzņēmums sāka plaukt. Mēs ievadījām pareizās sliedēs tirdzniecību savā štatā un izveidojām nodaļas citos štatos. Papildus pasūtīju piecdesmit tūkstošus zebru un solījos apsūtīt vēl. Uz mana rakstāmgalda darbs kūsāt kūsāja. Galu galā nonācu tiktāl, ka salīgu trīs cilvēkus, kuri strādāja maiņās augu diennakti, un maksāju lielu naudu, lai tik šie tu- k rētu muti. Astoņas stundas mēs sūtījām zebras, Ķ pēc tam astoņas stundas vācām no galda nost putekļu sūcējus, nākamās astoņas stundas atkal likām uz galda zebras …
Ja arī Komersantam tādēļ metās nelabi, viņš to neizrādīja. Viņam, kā šķiet, šāda maiņa bija pilnīgi pieņemama.
Iesākumā kaimiņi vai dega aiz ziņkāres un. stipri uztraucās, bet vēlāk pierada. Ja vien es būtu varējis pārcelties kur citur, tā arī būtu darījis, jo tagad māja vairāk līdzinājās iestādei un ģimenes dzīves būtībā mums vairs nebija. Bet, tā kā mēs
negribējām atteikties no sava biznesa, bijām spiesti palikt uz vietas, jo kontaktu ar Komersantu bija iespējams īstenot tikai šeit.
Nauda plūda straumē, un visas finanses es nodevu Elīnas un Medžas pārziņā. No ienākuma nodokļa iekasētājiem mēs dabūjām krietnu sutu, jo neuzrādījām ražošanas izmaksas, bet, ta kā pretī nerunājām un maksājām, cik pienākas, viņi neko nevarēja mums padarīt.
Lūiss savā laboratorijā bija pavisam nodzirdēs un kļuvis tievs kā diegs, tomēr nebija atradis neko tādu, ko mēs būtu varējuši izmantot.
Tapat kā agrāk, viņš laiku pa laikam atkal uztraucās, kur paliek putekļi. Un, jādomā, pirmoreiz dzīvē viņam bija tasnība.
Reiz, kādus pāris gadus pēc putekļu sūcēju pārdošanas sākuma, es atgriezos mājās no bankas, kur biju kārtojis dažādas finansu lietas, jo Elīna ar Medžu tās bija ārkārtīgi saputrojušas. Tiklīdz nogriezos pa celiņu, kas ved uz māju, no tās izsprāga ārā Elīna. Viņa bija vienos putekļos, seja viscaur melnās svītrās. Tādu sušķi ne savu mūžu nebiju redzējis.
— Džo, dari taču kaut ko! — vina sauca.
— Ar ko?
— Ar putekļiem! Pilna maja!
— No kurienes?
— No visurienes!
Te nu ieraudzīju, ka Elīna ir atvērusi visus logus un pa tiem vērpetēm veļas putekļi. Izmetos 110 mašīnas, lai redzētu, kas notiek uz ielas. Visās mūsu kvartāla mājās logi bija vaļā un pa tiem mutuļiem vien gāzās ārā putekļi, visur šaudījās saniknotas, spiedzošas sievietes.
— Kur Bills? — jautāju.
— Aiz mājas.
Nogriezies ap stūri, skaļi pasaucu Billu, un viņš tūlīt atdrāzās.
No pretējās mājas atnāca Medža. Viņa par šiem putekļiem bija apskaitusies vēl vairāk nekā Elīna.
— Sēdieties mašīnā, — es teicu.
— Kur mēs brauksim? — Medža vaicāja.
— Pēc Lūisa.
Laikam gan mans tonis nepārprotami liecināja, ka neesmu noskaņots uz jokiem, un viņas iekāpa mašīnā. Sāku braukt pilnā gaitā.
Mājas, rūpnīcas, veikali, kuri bija pirkuši no mums putekļu sūcējus, izvirda tik daudz putekļu, ka ne velna nevarēja redzēt.
Lai aizkļūtu līdz Lūisa kabinetam, man nācās iemīt taku divas pēdas biezā putekļu kārtā uz laboratorijas grīdas. Piesedzis degunu ar mutautiņu, tik tikko paglābos no nosmakšanas.
Mašīnā noslaucījām sejas un atbrīvojāmies no rīklē sadzītajiem putekļiem. Tikai tad pamanīju, ka Lūiss ir trīsreiz bālāks nekā parasti. Kaut gan, taisnību sakot, viņš allaž ir bijis bāls kā krīts.
— To ir pastrādājuši tās trešās dimensijas radījumi, — viņš izbijies teica. — Tie mīt tur, uz kurieni mēs nogādājām visus putekļus. Šiem ellišķīgi apnicis, ka putekļi veļas virsū. Aptvēruši, kas jādara, un tagad sūknē tos atpakaļ.
— Nomierinieties. Varbūt tas nemaz nenotiek mūsu putekļu sūcēju dēļ.
— Es pārbaudīju, Džo. Tālab gan. Putekļi izverd visur, kur ir mūsu putekļu sūcēji. Un nevienā citā vietā.
— Tātad mums tikai jāaizgādā tie atpakaļ.
Lūiss papurināja galvu.
— Neizdosies. Tagad putekļu sūcējs darbojas
tikai vienpusēji — no viņiem uz mums. — Lūiss no- kremšļojās un palūkojās manī ar neprātīgu skatienu. — Iedomājieties tikai! Divi miljoni ierīču savāca putekļus divos miljonos māju, veikalu, rūpnīcu … dažas ierīces darbojās veselus divus gadus! Džo, ko nu lai iesākam?
— Paslēpsimies kaut kur, kamēr tas viss beig … hm, beigsies.
Tā kā viņam bija riebīga tieksme uz prāvoša- nos, viņš acīmredzot jau paredzēja, ka pār mums gāzīsies neskaitāmas tiesas prasības. Personiski es visvairāk baidījos no tā, ka satracinātās sievietes sarīkos mums linča tiesu.
Taču tas viss tagad ir pagājis. Mēs slēpāmies, kamēr ļaudis mazliet nomierinājās un sāka atprasīt savu naudu caur tiesu. Naudas mums bija daudz, un vairumam mēs varējām samaksāt. Vēl palikuši daži simttūkstoši, ko piedzīt no mums. Taču mēs varēsim norēķināties visai drīz, ja gadījumā atradīsim kaut ko tikpat ienesīgu kā putekļu sūcēju realizācija.
Lūiss neatlaidīgi nopūlas gar šo problēmu, bet pa- gaidam viņam neveicas. Un arī mūsu Komersants ir pazudis. Līdzko uzdrošinājāmies atgriezties mājās, tūdaļ devos uz kabinetu un aplūkoju galdu. Plankumiņš bija izgaisis. Lūkoju likt visādus priekšmetus tajā vietā, kur tas agrāk bija atradies, bet no tā nekas neiznāca.
Kas bija aizbaidījis Komersantu? Es daudz ko dotu, lai to uzzinātu. Tomēr šādas tādas komerciālas perspektīvas mums ir.
Ņemiet, par piemēru, kaut vai rožainās brilles, kuras mēs saucam par laimes brillēm. Uzlieciet tās — un varēsiet priecāties bez gala. Turpat vai katrs cilvēks uz Zemes gribētu tādas, lai vismaz kādu bridi varētu aizmirst savas rūpes. Ar tādu biznesu mēs laikam gan izputinātu reibinošo dzērienu tirgotājus.