Nelaime ir tikai tā, ka mēs nezinām, kā brilles ražo, bet Komersants ir pazudis. Tagad nevaram tās dabūt.
Tomēr ir kas tāds, kas mani joprojām uztrauc. Saprotu, raizēties nav vērts, taču šī lieta tikpat neparko neiziet no prāta.
Ko gan Komersants pasāka ar tiem diviem miljoniem zebru, kuras mēs viņam aizsūtījām?
NAUDAS ŽŪKSNIS
Ārstu es atradu ambulancē. Viņš bija apdzēries līdz nesamaņai. Ar mokām uzdabūju šo augšā.
— Nāc nu pie sajēgas, — es pavēlēju. — Esam piezemējušies. Jāķeras pie darba.
Paņēmis pudeli, aizkorķēju to un noliku plauktā patālāk no Doka.
Dokam izdevās pieņemt puslīdz cienīgu stāju.
— Uz mani, kaptein, tas neattiecas. Kā ārsts …
— Ies visa komanda. Varbūt ārā mūs gaida kāds pārsteigums.
— Skaidrs, — Doks drūmi noteica. — Ja tu tā saki, tas nozīmē, ka mums klāsies grūti. Klimats vispretīgākais un atmosfēra — tīrā inde.
— Zemes tipa planēta, ar skābekli, klimats pagaidām jauks. Nav ko baidīties. Analizatoru sniegtie rādītāji ir lieliski.
Doks ievaidējās un saķēra galvu.
— Jā, analizatori strādā lieliski, tie ziņo, kad ir auksti un kad ir karsti, un vai gaiss elpošanai derīgs. Bet mēs gan rīkojamies neglīti.
— Neko sliktu jau nedarām, — es sacīju.
— Mēs esam maitasputni, šakāļi. Sirojam pa Galaktiku un noskatām, kur kas nav piesiets.
Palaidu viņa teikto gar ausīm. Uz paģirām viņš allaž gremžas.
— Uzkāp augšā kambīzē, — es sacīju, — lai Pankūks tevi uzcienā ar kafiju. Gribu, lai tu atžilbsti un kaut cik vari klunkurēt.
Taču Doks nebija spējīgs izkustēties no vietas.
— Un kas tad šoreiz ir?
— Skābbarības tornis. Tik lielu tu savu mūžu neesi redzējis. Desmit vai piecpadsmit jūdžu platumā, bet augša nav pat ar skatienu aizsniedzama.
— Skābbarības tornis ir ziemai sagādātās lopbarības noliktava. Kas te ir, vai lauksaimniecības planēta?
— Nē, — es atbildēju, — te ir tuksnesis. Un tas nav skābbarības tornis. Tikai kaut kas tam līdzīgs.
— Varbūt preču noliktava? — Doks vaicāja. — Pilsēta? Cietoksnis? Templis? Bet mums, kap- tein, taču vienalga, vai ne? Mēs aptīrām pat tempļus.
— Augša! — es iebļavos. — Kusties nu!
Viņš ar mokām uzcēlās.
— Droši vien iedzīvotāji ir pulcējušies mūs sveikt. Un jācer, pēc visiem noteikumiem, kā pienākas.
— Te nav iedzīvotāju, — es teicu. — Ir tikai viens skābbarības tornis, un viss.
— Tavu brīnumu, — Doks sacīja, — Nav diez cik patīkams darbiņš.
Krišus klupšus viņš rāpās augšā pa trapu, un es zināju, ka viņš drīz vien būs atspirdzis. Gan jau Pankūks pratīs viņu dabūt pie skaidra prāta.
Atgriezos pie lūkas un redzēju, ka Frostam jau viss sagatavots — gan ieroči, gan cirvji, gan uzsi- tējveseri, gan virvju rituļi un ūdens tvertnes. Kapteiņa palīga amatā Frosts ir neatsverams. Viņš zina savus pienākumus un tiek ar tiem galā. Nemaz nespēju iedomāties, ko būtu darījis bez viņa.
Stāvēju ejā un raudzījos uz skābbarības torni. Mēs atradāmies kādu jūdzi no torņa, bet tas bija tik iiels, ka šķita ar roku aizsniedzams. No tik maza attāluma tas likās kā siena. Sasodīti liels tornis.
— Šādā vietiņā, — Frosts sacīja, — varēs taisīt labu ķērienu.
— Ja vien nekas vai neviens mūs neapturēs. Ja varēsim tikt tur iekšā.
— Cokolstāvā ir spraugas. Tās atgādina ieejas.
— Ar durvīm turpat vai desmit pēdu biezumā.
Es nebiju pesimistiski noskaņots. Tikai spriedu
loģiski: pārāk bieži man dzīvē bija gadījies, ka oda pēc miljardiem, bet beigās nepatikšanas vien iznāca, tāpēc nekad nejaujos pārāk spožām cerībām, iekāms neesmu pievācis vērtības, par kurām iegūstama skaidra nauda.
Inženieris Hečs Merdoks uzrāpās augšā pie mums pa trapu. Kā parasti, viņam atkal kaut kas nebija paveicies. Ne elpu neatguvis, viņš sāka gausties.
— Es tak saku, šie dzinēji, tā vien skaties, pavisam izjuks, un mēs paliksim karājamies kosmosā, no kura pat vairākos gaismas gados nekur neaizkļūsi. Nav laika ne elpu atvilkt — to vien tik darām kā labojam.
Es uzsitu viņam uz pleca.
— Varbūt tas ir tieši tas, ko meklējam. Varbūt tagad varēsim nopirkt jaunu kuģi.
Taču viņš nebija iejūsmināms. Mēs abi zinājām, ka saku to tādēļ, lai uzmundrinātu gan viņu, gan sevi pašu.
— Reiz, — viņš nerimās, — mums neizdosies izvairīties no milzīgas nelaimes. Mani zēni spēj izdabūt caur trīssimt gaismas gadiem pat ziepju
burbuli, ja tik tajā ir dzinējs. Ja vien ir dzinējs. Bet ar šo ķerru, kura …
Viņš vēl būtu ilgi, gari un plaši stāstījis, ja Pankūks ar svilpienu neaicinātu visus brokastīs.
Doks jau sēdēja pie galda un šķita gluži atspirdzis.
Viņš drebinājās un izskatījās' pabāls. Turklāt bija nikns un runāja augstā stilā:
— Tātad mūs gaida triumfs. Dosimies ārā. Dosimies ārā, un tad tik sāksies brīnumi. Aptīrīsim drupas, piepildīsim visas mūsu vēlmes un atgriezīsimies uz Zemes notriekt naudiņu.
— Dok, — es sacīju, — aizveries.
Viņš aizvērās. Uz kuģa man nevienam nevajadzēja teikt to pašu divreiz.
Brokastis ēdām bez baudas. Steigā ierijām un gājām. Pankūks pat nevāca nost galdu, bet nāca mums līdzi.
Skābbarības tornī ietikām bez grūtībām. Cokol- stāvā bija vairākas ieejas. Neviens mūs neaizturēja.
Iekšā valdīja klusums, svinīgums… un garlaicība. Man likās, ka atrodos apbrīnojami lielā iestādē.
Ēku šķērsoja gaiteņi ar istabām abās pusēs. Istabas bija piebāztas ar tādām kā kartotēkas kastītēm.
Kādu laiku soļojām vien tālāk, uz sienām ar krāsu ievelkot atzīmes, lai vēlāk varētu atrast izeju. Ja apmaldīsies šādā ēkā, tad droši vien visu mūžu klīdīsi un ārā netiksi.
Meklējām … vienalga ko, bet nekas cits nepa- trāpījās kā vien šīs kastītes. Beidzot iegriezāmies kādā istabā, lai tajās parakņātos.
— Tur nekas cits nevar būt kā vien ieraksti magnētiskajās lentēs. Laikam tāda ķīniešu ābece,
ka neko nespēsim saprast, — Pankūks ar riebumu sacīja.
— Kastītēs var būt viss, ko vien vēlies, — Frosts iebilda. — Tur nav obligāti jābūt magnētiskajām lentēm.
Pankūkam bija runga, un viņš jau pacēla to, lai sadragātu kādu kasti, bet es viņu apturēju. Nav vērts taisīt ļembastu, ja bez tā var iztikt.
Brīdi pagrozījāmies pa istabu un konstatējām, ka, noteiktā vietā pamājot ar roku, kastīte izbīdās.
Izvelkamā kastīte bija piebāzta ar tādiem kā dinamīta lādiņiem — tie bija smagi, katrs pāris collu diametrā un kādu pēdu garš.
— Zelts, — Hečs sacīja.
— Melns zelts nav redzēts, — Pankūks nepiekrita.
— Zelts tas nav, — es teicu.
Es pat priecājos, ka tas nav zelts. Citādi mēs pārstieptos, to aizgādājot līdz kuģim. Nebūtu nemaz slikti atrast zeltu, taču ar to bagāts nekļūsi. Tāda neliela peļņa vien ir.
Izgāzām lādiņus no kastītes uz grīdas un satu- pāmies apkārt, lai tos labāk apskatītu.
— Varbūt tā ir dārga manta, — Frosts sacīja. — Kaut gan diez vai. Kas tas, jūsuprāt, ir?