Nevienam no mums nebija ne jausmas.
Mēs atklājām kaut kādas zīmes katra lādiņa galā. Ikvienam lādiņam tās bija savādākas, taču no tā nekļuva vieglāk, jo zīmes mums neko neizteica.
Izgājuši ārā no skābbarības torņa, nonācām īstā peklē. Pankūks uzrāpās augšā pa trapu, lai pagatavotu ko ēdamu, bet pārējie apsēdās kuģa ēnā un, nolikuši priekšā lādiņus, centās uzminēt, kas tas varētu būt.
— Redz, te nu mēs ar jums esam nulles, —
Hečs teica. — Parasta pētniecības kuģa komandā ir visādi eksperti, kuri sīki iepazīst atradumus. Noņern desmitiem dažādu paraugu, savāc visu, kas gadās pa rokai, piesauc palīgā teoriju un izsaka zinātniskus minējumus. Un drīz vien, lai tur Vai plīst, vai lūst, noskaidro, kas šis atradums ir un vai no tā būs kāds labums. '
— Gan jau reiz, — es sacīju savai komandai,
— ja kļūsim bagāti, atradīsim arī ekspertus. Mums visu laiku pagadās tāds guvums, ka viņi krietni vien noderētu.
— Jūs neatradīsiet nevienu, — Doks iebilda,
— kurš būtu ar mieru noņemties ar šādiem salašņām.
— Ko nozīmē «šādi salašņas»? — mazliet aizvainots jautāju. — Mēs, protams, neesam diezcik izglītoti, un mūsu kuģim arī ielāps uz ielāpa. Mēs nesakām skaistus vārdus un neslēpjam, ka gribam nogrābt treknu kumosu. Bet strādāt strādājam godīgi.
— Es vis neteiktu, ka gluži godīgi. Reizem mūsu rīcība ir likumīga, bet palaikam tajā nav ne smakas no likuma.
Doks pats saprata, ka runā niekus. Lielākoties mēs lidojām turp, kur no likumiem nebija ne vēsts.
— Senāk uz Zemes, — es dusmīgi protestēju,
— tieši tādi cilvēki kā mēs devās izlūkot svešas zemes, iemina ceļu citiem, atklāja upes, kāpa kalnos un visu redzēto izstāstīja tiem, kuri bija palikuši mājās. Viņi devās meklēt zeltu, vergus — proti, visu, kas nav piesiets. Viņi uzspļāva likumiem un ētikai, un neviens viņus par to nevainoja. Atrada, ņēma, un cauri. Ja nogalināja vienu otru iezemieti vai nodedzināja kādu ciemu — nu, ko tur, par nožēlošanu, tā gadījās. Tas bija nieks.
Hečs sacīja Dokam:
— Ko tu mūsu priekšā izliecies par svēto? Visi esam vienā maisā bāžami.
— Džentlmeņi, — kā parasti ar neciešami teatrālu patosu Doks teica, — es netaisījos aizsākt veltīgu ķīviņu. Gluži vienkārši gribēju brīdināt, lai necerat, ka dabūsim ekspertus.
— Varam arī dabūt, — es sacīju, — ja solīsim pieklājīgu algu. Viņiem tāpat jādzīvo.
— Viņiem vēl eksistē profesionālais lepnums. Jūs to nespējat saprast.
— Bet tu tak lido kopā ar mums.
— Nu, — Hečs iebilda, — es gan neesmu pārliecināts, ka Doks ir profesionālis. Pagājušoreiz, kad viņš rāva man zobu..
— Izbeidz, — pavēlēju. — Abi izbeidziet.
Tagad nebija īstais laiks apspriest notikumu ar
zobu. Pirms pāris mēnešiem man tik tikko bija izdevies samierināt Hcču un Doku, tālab negribēju, ka viņi atkal sastrīdas.
Frosts paņēma vienu lādiņu un, grozīdams rokās, aplūkoja.
— Varbūt pamēģināsim to triekt pret kaut ko? — viņš ierosināja.
— Un pie viena uzlidosim gaisā? — Hečs apvaicājās.
— Varbūt tas nemaz nesprāgs. Drīzāk gan jādomā, ka tā nav sprāgstviela.
— Es šādā pasākumā nepiedalos, — Doks teica.
— Labāk pasēdēšu šepat un palauzīšu galvu. Tas nav tik nogurdinoši un turklāt ir mazāk bīstami.
— Neko tu neizgudrosi, — Frosts protestēja.
— Ja uzzināsim, kādam nolūkam domāti šie lādiņi, tad varēsim iebāzt kabatā veselu bagātību. Še, tornī, to ir tonnām. Un nekas visā pasaulē netraucēs mūs tos paņemt.
— Vispirms, — es sacīju, — jānoskaidro, vai tā nav sprāgstviela. Tie atgādina dinamīta lādiņus, bet var būt viss kas. Ēdamais, piemēram.
— Un Pankūks izvārīs mums strebekli, — Doks teica.
Es nepievērsu viņam uzmanību. Viņš tikai gribēja man iedzelt.
— Vai kurināmais, — es piebildu. — Ieliksi lādiņu speciālā kuģa dzinējā, un tas darbosies gadu vai divus.
Pankūks iesvilpās, un mēs visi devāmies pusdienot.
Paēduši ķērāmies pie darba. Uzgājām granītam līdzīgu plakanu akmeni un virs tā uzslējām no kārtīm trijkāji — lai sacirstu kārtis, dabūjām nosoļot veselu jūdzi. Pie trijkāja piestiprinājām bloku, sameklējām vēl vienu akmeni un piesējām pie virves, ko pārmetām blokam pāri. Otru virves galu aizstiepām pēc iespējas tālāk un tur izrakām bedri.
Tuvojās novakars, mēs jutāmies stipri saguruši, tomēr nolēmām izmēģinājumu neatlikt, lai vairs nebūtu jāmokās neziņā.
Paņēmu vienu «dinamīta» lādiņu, bet puiši, sēdēdami bedrē, nostiepa virvi un pacēla augšup pie tās piesieto akmeni. Uzlicis lādiņu uz pirmā akmens, ko kājas nes metos uz bedri, bet šie palaida virvi vaļā, un akmens uzkrita lādiņam virsū.
Tomēr nekas nenotika.
Lai par to pilnīgi pārliecinātos, nostiepām virvi un vēl reizes trīs likām akmenim krist uz lādiņa. Taču tas nesprāga.
Izrāpāmies no bedres, piegājām pie trijkāja un novēlām akmeni no lādiņa, kurš nebija dabūjis ne niecīgāko skrambiņu.
Nu bijām pārliecinājušies, ka lādiņš no satricinājuma nesprāgs, kaut gan mēs būtu varējuši uzlidot gaisā desmit citu iemeslu dēļ.
Ko vien tajā naktī nedarījām ar šiem lādiņiem! Lējām tiem virsū skābi, taču tā notecēja nost. Mēģinājām tajos izurbt caurumus — un sabojājām divus labus urbjus. Centāmies tos pārzāģēt — un aplauzām visus zāģa zobus.
Lūdzām Pankūkam, lai pamēģina izvārīt lādiņu, bet šis atteicās.
— Nelaidīšu jūs ar to draņķi kambīzē, — viņš sacīja. — Bet, ja ielauzīsieties ar spēku, tad turpmāk paši gatavosiet sev ēst. Pie manis valda tīrība, es jūs, zēni, pūlos labi ēdināt un negribu, lai jūs tur nestu iekšā visādus netīrumus.
— Labi, Pankūk, — es atbildēju. — Šo mantu laikam nevarēs ēst pat tad, ja to būsi gatavojis tu.
Sēdējām pie galda, kura vidū bija sabērti lādiņi, un runājāmies. Doks atnesa pudeli, un mēs ieņēmām pa malkam. Doks, jādomā, bija ļoti sarūgtināts, ka nācās dalīties savā dzeramajā ar mums.
— Ar prātu apsverot, — Frosts sacīja, — lādiņiem jābūt kaut kam noderīgiem. Ja jau to glabāšanai uzcelta tik dārga ēka, tad tie paši arī laikam nemaksā maz.
— Varbūt tur ir ne tikai lādiņi vien, — Hečs ieteicās. — Mēs apskatījām vienīgi daļu pirmā stāva. Tur var būt vēl bezgala daudz visādu citu mantu. Pārējos stāvos arī. Interesanti, cik tur pavisam stāvu ir?
— Dievs to zina, — Frosts atbildēja. — Augšējie no zemes nemaz nav redzami. Tie gluži vienkārši izzūd kaut kur gaisā.
— Vai ievērojāt, no kā būvēta ēka? — Doks jautāja.
— No akmens, — Hečs teica.
— Arī es tā domāju, — Doks piezīmēja. — Bet izrādījās, ka nav vis no akmens. Vai atceraties tos paugurus — dzīvojamās mājas, kurām uzdūrāmies Zūdē, kur mīt civilizētie kukaiņi?
Protams, visi tos atcerējāmies. Bijām izšķieduši daudz laika, pūlēdamies tajos ielauzties, jo pie ieejas kādā mājā atradām nefrīta figūriņas un domājām, ka varbūt iekšā to ir bez sava gala. Par tādām lietiņām maksā lielu naudu. Civilizēto pasauļu iedzīvotāji vai zaudē prātu jebkuras svešas kultūras darinājumu dēļ, un šis nefrīts droši vien būtu tiem svešs.
Lai kā nopūlējāmies, iekšā tikt neizdevās. Uzlauzt paugurus būtu tas pats kas sist pa dūnu spilvenu. Virspusi gan applūkāsi, taču spilvenu pārsist neizdosies, jo lielā spiedienā atomi sapre- sējas un materiāla stiprība palielinās. Jo stiprāk sitīsi, jo izturīgāks tas kļūs. Tāds būvmateriāls nemūžam nenolietojas, un tam nekad nav vajadzīgs remonts. Kukaiņi acīmredzot zināja, ka mēs tiem nespēsim piekļūt, un darīja savu darāmo, nepievērsdami mums ne mazāko uzmanību. Tas mūs sevišķi kaitināja.