Man ienāca prātā, ka šāds materiāls tik labi, ka labāk nemaz nevar iedomāties, būtu piemērots mūsu skābbarības tornim līdzīgās ēkas celtniecībai. To var būvēt, cik lielu un augstu vien tīk: jo lielāks spiediens uz ēkas apakšējiem stāviem, jo izturīgāki tie kļūst.
— Tas nozīmē, — es sacīju, — ka ēka ir daudz vecāka, nekā liekas. Varbūt šis skābbarības tornis uzcelts pirms miljona gadu vai vēl senāk.
— Ja tas ir tik vecs, — Hečs teica, — tad jau ir piebāzts ar nezin ko. Miljona gadu laikā tajā varēja paslēpt ne mazumu laupījuma.
Doks un Frosts aizvilkās gulēt, bet mēs ar Heču turpinājām appētīt lādiņus.
Sāku pārlikt, kāpēc Doks allaž saka, ka mēs esam tikai pārdrošnieku banda. Varbūt viņam taisnība? Bet, lai kā gudroju, lai kā lauzīju galvu gan tā, gan šitā, tomēr Dokam piekrist nevarēju.
Ikreiz, kad paplašinās civilizācijas robežas, itin visos laikos ir triju tipu cilvēki, kuri iet priekšgalā un iemin ceļu citiem, — tirgoņi, misionāri un mednieki.
Šajā gadījumā mēs esam mednieki, kas dzenas nevis pēc zelta, vergiem vai kažokādām, bet pēc visa, kas gadās pa ķērienam. Reizēm atgriežamies tukšām rokām, bet dažkārt — ar trofejām. Galu galā parasti puse uz pusi vien iznāk — kaut kas līdzīgs vidējai darba algai. Taču mēs joprojām turpinām iebrukumus, cerēdami, ka laimīgs gadījums padarīs mūs par miljardieriem.
Nekas tāds vēl nav gadījies un droši vien nekad negadīsies. Tomēr var arī gadīties. Diezgan bieži esam bijuši tuvu mērķim, un šķietamā cerība auga augumā. Bet, liekot roku uz sirds, varu teikt, ka mēs būtu devušies ceļā laikam gan pat tad, ja nekādas cerības vispār nebūtu bijis. Alkas pēc nezināmā meklējumiem pārņem miesu un asinis.
Kaut ko tamlīdzīgu arī pateicu Hečam. Viņš bija vienisprātis ar mani.
— Nav nekā sliktāka par misionāriem, — viņš sacīja. — Es nekļūtu par misionāru, kaut mani ar zeltu apbērtu.
Vispār mēs sēdējām, sēdējām pie galda un tā arī neko neizsēdējām, beidzot es piecēlos, lai ietu gulēt.
— Varbūt rīt atradīsim vēl kaut ko, — es teicu.
Hečs nožāvājās.
— Es ļoti uz to ceru. Velti nositām laiku, noņemdamies ap šiem dinamīta lādiņiem.
Viņš paņēma tos un pa ceļam uz guļamistabu izmeta pa iluminatoru ārā.
Nākamajā dienā mēs patiešām atradām ari vēl ko citu.
Pāris jūdzes līkumojuši pa gaiteņiem, ietikāin skābbarības tornī dziļāk nekā iepriekšējā dienā.
Nonācām lielā zālē, droši vien desmit vai piecpadsmit akru platībā; tā bija no vienas vietas pieblīvēta ar pilnīgi vienādu mehānismu rindām.
Nekā īpaša te nebija ko redzēt. Mehānismi nedaudz atgādināja bagātīgi izrotātas mazgājamas mašīnas, tikai sānos atradās pīts sēdeklis un augšā — kupols. Mašīnas nebija piestiprinātas pie grīdas un bija stumjamas uz jebkuru pusi, bet, kad vienu apgāzām, lai paskatītos, vai apakšā nav paslēpti ritentiņi, uzgājām pie locīklām piestiprinātu grozāmu slieču pāri, tā ka mašīnu varēja pārvietot, kur gribi. Slieces bija no metāla, kas taustot likās taukains, taču smērs pie pirkstiem nelipa.
Enerģijas avots mašīnām nebija pievienots.
— Varbūt tas ir iekšā, — Frosts izteica savu pieņēmumu. — Iedomājieties tikai, es visā ēkā neatradu nevienu vilkmes cauruli.
Mēs meklējām, kur pieslēdzams enerģijas avots, bet nekā neatradām. Mašīna atgādināja lielu, gludu plūdlīniju formas metāla gabalu. Mēģinājām ielūkoties, kas atrodas tai iekšā, taču apvalks bija pilnīgi monolīts — nekur ne skrūves, ne kniedes.
Izskatījās, ka kupols būtu noņemams, taču, kad pamēģinājām to nocelt, tas ietiepīgi palika uz vietas.
Toties ar pīto sēdekli bija pavisam savādāk. Lai tajā varētu sēdēt ikviens radījums, kādu vien iespējams iedomāties, tur bija pilrium pilns ar dažādam ierīcēm. Mēs krietni uzjautrinājāmies, visvisādi mainot sēdekļa formu un cenšoties uzminēt, kāds dzīvnieks gan tajā varētu apsēsties. Apmētājām cits citu ar piparotiem jokiem, un Hečs tik tikko nenomira no smiekliem.
Vēl arvien mīņājāmies uz vietas, līdz kļuva skaidrs, ka netiksim ne soli uz priekšu, iekāms neatstiepsim šurp griezējinstrumentus un neatvērsim mašīnu, lai uzzinātu, kas tā tāda ir.
Paņēmām vienu mašīnu un vilkām to pa gaiteņiem. Taču, nokļuvuši līdz izejai, nospriedām, ka tālāk to nāksies nest uz rokām. Un kļūdījāmies. Tā slīdēja pa zemi un pat pa smalkām smiltīm ne sliktāk kā pa gaiteņiem.
Pēc vakariņām Hečs nokāpa lejā vadības kabīnē un atgriezās ar griezējinstrumentiem. Apvalka metāls bija izturīgs, taču beidzot mums izdevās noplēst daļu no tā.
Uzmetot acis mašīnas iekšienei, pavisam zaudējām sajēgu. Tur bija lērums vissīkāko detaļu, tā kopā savītas, ka pats velns netiktu gudrs. Nevarēja atrast ne sākumu, ne galu kā bilžu mīklā, kur visas līnijas ir bezgalīgas un nekur neved.
Hečs iebāza mašīnā abas rokas un mēģināja nodalīt detaļas.
Pēc brīža viņš, beidzis rakņāties pa mašīnu, pietupās un caur zobiem norūca:
— Tās ne ar ko nav sastiprinātas. Nav ne skrūvju, ne locīklu, pat ne vienkāršu ķīļu. Tās kaut kā ķeras cita pie citas.
— Tā jau ir tīrā nenormālība, — es sacīju.
Viņš smīnēdams pavērās manī.
— Iespējams, tev taisnība.
Tad atkal iebāza rokas mašīnā, apdauzīja pirkstu kauliņus un ņēmās tos sūkāt.
— Ja nebūtu pārliecināts, ka kļūdos, — Ilečs piebilda, — es teiktu, ka tā ir berze.
— Magnētisms, — ieteicās Doks.
— Paklau, doktor, — Hečs sacīja, — tā kā tu pat medicīnā īsti neorientējies, tad par mehāniku atļauj spriest man.
Lai novērstu strīdu, Frosts pasteidzās iejaukties:
— Doma par berzi nemaz nav tik aplama. Taču tādā gadījumā detaļām jābūt ideāli apstrādātām un noslīpētām. No teorijas zinām, ka, pieliekot divas ideāli noslīpētas virsmas vienu pie otras, abu detaļu molekulas savstarpēji iedarbojas un cieši savienojas.
Nezinu, kur Frosts bija smēlies visas šīs gudrības. Kopumā ņemot, viņš ir tāds pats kā mēs pārējie, kaut gan dažureiz izsakās tā, ka aiz brīnumiem paliksi ar vaļēju muti. Es nekad viņu neesmu izvaicājis par pagātni, tādus jautājumus uzdot ir gluži vienkārši nepieklājīgi.
Vēl kādu laiciņu paslaistījāmies ap mašīnu. Hečs vēlreiz apdauzīja rokas, bet es sēdēju un domāju par to, ka esam atraduši skābbarības tornī divus priekšmetus un tie abi liek mums mīņāties uz vietas. Taču tā jau palaikam ir, ka dažudien nenopelni ne grasi.
— Ļauj paskatīties. Varbūt es tikšu galā, — sacīja Frosts.
Hečs pat neko neatcirta pretī. Viņš bija pārtrumpots.
Frosts ņēmās visas šīs detaļas spaidīt, staipīt, griezt, kustināt no vienas puses uz otru, līdz pēkšņi atskanēja tāda šņākoņa, kā lēnām izelpojot gaisu no plaušām, un visas detaļas pašas pajuka. Ļoti lēni tās atdalījās cita no citas un šķindēdamas bira kaudzē apvalka dibenā.
— Skat, ko tu esi izdarījis! — Hečs iesaucās.
— Neko neesmu izdarījis, — Frosts atteica. — Tikai paskatījos, vai nav iespējams izsist no vietas vienu detaļiņu, un, līdzko to izdarīju, tā visa ierīce čupā.
Viņš rādīja nelielu detaļu, kuru bija izņēmis no mašīnas.