— Vai gribi zināt manas domas? — Pankūks jautāja. — Manuprāt, mašīna speciāli tā konstruēta, lai izjuktu, līdzko mēģinātu noskaidrot, kādam nolūkam tā paredzēta. Tie, kas to taisījuši, nav gribējuši, lai citi uzzinātu, kā savienotas detaļas.
— Prātīga doma, — Doks teica. — Ar to nav vērts noņemties. Galu galā, tā nepieder mums.
— Dok, — es atcirtu, — tava uzvedība ir gaužām dīvaina. Līdz šim tā kā neesmu manījis, ka tu būtu atteicies no savas tiesas, kad mēs ko atradām.
— Man nav nekādu iebildumu, kad mēs aprobežojamies ar to, ko jūsu izsmalcinātajā valodā dēvē par derīgajiem izrakteņiem. Es pat varu paciest, kad zog mākslas darbus. Bet, ja nonāk līdz smadzeņu zagšanai… un šī mašīna — domājošs…
Te Frosts iekliedzās.
Viņš tupēja, iebāzis galvu mašīnā, un es sākumā nospriedu, ka viņš ir saspiests un mums nāksies šo vilkt ārā, bet viņš tika laukā pats, it kā nekas nebūtu noticis.
— Tagad zinu, kā vāks noņemams, — viņš paziņoja.
Tas bija ļoti sarežģīti, gandrīz tikpat sarežģīti kā atrast ciparu kombināciju seifa atvēršanai. Vāku attiecīgajā vietā notur ļoti daudzas gropes, tāpēc jāzina, uz kuru pusi griezt, lai beidzot vāku varētu noņemt.
Frosts iebāza galvu mašīnā un deva pavēles
Mečam, bet tas grieza vāku gan uz vienu, gan už otru pusi, reizēm cēla uz augšu, bet laikiem piespieda, lai izbrīvētu no gropēm, ar kurām tas bija nostiprināts. Pankūks pierakstīja Frosta pavēļu kombināciju, un pēdīgi Hečs vāku atsvabināja.
Tiklīdz vāku nocēla, viss kļuva skaidrs kā diena. Tas bija sfērisks, un tam pievienotās neskaitāmās ierīces deva iespēju to uzlikt galvā jebkādam radījumam — gluži tāpat kā sēdeklis bija piemērojams kurai katrai sēžas vietai.
Vāku ar mašīnu savienoja elastīgs kabelis, pietiekami garš, lai sniegtos līdz galvai ikvienam radījumam, kas apsēstos sēdeklī.
Tas viss, protams, bija brīnišķīgi. Bet tomēr, kas šī mašīna ir? Vai pārnēsājams elektriskais krēsls? Vai ilgviļņu liekamā mašīna? Bet varbūt pavisam kas cits?
Frosts un Hečs vēl kādu brīdi parakņājās pa mašīnu, līdz tās augšpusē, tieši zem vāka vietas, atrada grozāmu lūku, bet tai apakšā cauruli, kura stiepās līdz mašīnas apvalkā iemontētajam mehānismam. Tikai tagad šis mehānisms bija pārvērties detaļu kaudzē.
Nemaz nebija nepieciešama spilgta iztēle, lai saprastu, kādam nolūkam caurule kalpo. Tā bija tieši tikpat liela kā dinamīta lādiņš.
Doks izgāja un atgriezās ar pudeli, kuru laida apkārt, sarīkojot mazas svinības. Ieņēmuši pāris malkus, viņi abi ar Heču paspieda viens otram roku un teica, ka vairs ļaunu prātu neturēšot. Tomēr es šiem ne visai ticēju. Arī iepriekš viņi daudzreiz bija izlīguši, taču nepagāja ne diena un viņi atkal bija gatavi ķerties viens otram pie rīkles.
Nav viegli pateikt, kāpēc sarīkojām svinības.
Mēs, protams, sapratām, ka mašīnu var pielāgot galvai, bet caurulē var ielikt dinamīta lādiņu … Taču par to, kādam nolūkam tas viss paredzēts, mums joprojām nebija ne jausmas.
Taisnību sakot, bijām mazliet izbijušies, kaut gan neviens neatzītos, ka tā ir.
Zināms, sākām minēt, kas un kā.
— Tā droši vien ir mašīna ārsts, — Hečs sacīja. — Tikai apsēdies sēdeklī, uzliec galvā sfērisko vāku, ievieto vajadzīgo lādiņu — un būsi izārstēts no jebkuras slimības. Tā nu gan būtu laimei Un nav jāuztraucas, vai tavs ārsts ir labs vai ne.
Es jau domāju, ka Doks ķersies Hečam pie rīkles, taču viņš acīmredzot atcerējās, ka ir ar Heču saderējis mieru, un nemetās šim virsū.
— Ja jau mūsu domas ir sākušas darboties šajā virzienā, — Doks sacīja, — pieņemsim vēl ko vairāk. Teiksim, šī mašīna atgriež jaunību, bet lādiņš ir pildīts ar vitamīniem un hormoniem. Ik pēc divdesmit gadiem procedūru atkārto — un tu paliec mūžam jauns.
— Tā droši vien ir mašīna skolotāja, — Hečs viņu pārtrauca. — Varbūt šie lādiņi ir pildīti ar zināšanām. Varbūt katrā no tiem ir pilns koledžas kurss.
— Vai arī otrādi, — ieteicās Pankūks. — Iespējams, tie uzņem sevī visas tavas zināšanas. Vai arī katrā no tiem ir viena cilvēka dzīves stāsts.
— KādēJ gan būtu jāpieraksta biogrāfijas? — Hečs vaicāja. — Neatradīsies daudz tādu cilvēku vai citplanētu iedzīvotāju, kuru dēj būtu vērts darīt šādu muļķību.
— Bet, ja pieņemam, ka tas ir līdzīgs komuni- katoram, — es sacīju, — tad ir pavisam cita lieta. Un ja nu tas ir aparāts, ko izmanto propa-
gāndas nolūkiem, sprediķošanai? Vai kartes? Iespējams, nekas cits kā arhīvs.
— Varbūt, — Hečs sacīja, — ar šo daiktu vienā mirklī iespējams ikvienu padarīt aukstu.
— Nedomāju vis, — Doks atteica. — Cilvēka nogalināšanai var atrast vienkāršāku paņēmienu nekā sēdināt viņu sēdeklī un likt galvā ķiveri. Turklāt tam obligāti nav jābūt sazināšanās līdzeklim.
— Ir tikai viena iespēja, kā uzzināt, kas tas tāds, — es sacīju.
— Baidos, — Doks jau bija nopratis, — ka mums pie tā būs jāķeras.
— Pārlieku sarežģīti, — Hečs iebilda. — Nemaz nerunājot par to, ka var iznākt krietnas nepatikšanas. Vai nebūtu labāk mest to visu pie malas? Varam lidot no šejienes projām un pameklēt ko vienkāršāku.
— Nē! — Frosts iesaucās. — Tā gan ne!
— Interesanti — kāpēc ne? — Hečs apvaicājās.
— Tāpēc, ka allaž būs jādomā, vai neesam palaiduši garām prāvu žūksni naudas. Un jāprāto, vai pārlieku ātri nenolikām ieročus? Runa taču ir tikai par divām trim dienām. Pēc tam paši mocīsimies šaubās, vai tomēr velti nenobijāmies un vai tagad mums nebūtu naudas maisiem, ja šo lietu nebūtu pametuši pusceļā.
Zinājām, ka Frostam taisnība, taču vēl strīdējāmies, iekāms piekritām viņam. Visiem bija skaidrs, ka nekas cits neatliek, tomēr brīvprātīgo nebija.
Pēdīgi nolēmām vilkt lozes, un Pankūkam nelaimējās.
— Labi, — es sacīju. — Rīt no rīta tā paagrāk …
— Kur nu no rīta! — Pankūks iebļāvās. — Šo lietu gribu izbeigt tūdaļ pat! tik un tā ne aci neaizvēršu.
Viņš baidījās, un patiešām bija, no kā baidīties. Arī es, izvilcis visīsāko sērkociņu, nejustos omulīgi.
Pec tumsas iestašanas nemīlu blandīties pa svešu planētu, bet šoreiz citādi nevarēja. Atlikt uz rītu būtu bijis netaisni attiecībā pret Pankūku. Turklāt mēs bijām iepiņķējušies šajā lietā līdz pašām ausīm un nebūtu varējuši nekur rast mieru, iekāms neizdibinātu, ko esam atraduši.
Un tā nu, paņēmuši laternas, devāmies uz skābbarības torni. Tikuši cauri bezgalīgi garajiem gaiteņiem, iegājām zālē, kur atradās mašīnas.
Tās visas šķita vienādas, tāpēc piegājām pie pirmās, kura pagadījās. Kamēr Hečs ņēma nost ķiveri, es Pankūkam pielāgoju sēdekli, bet Doks devās uz blakustelpu pēc lādiņa.
Kad viss bija sagatavots, Pankūks iekārtojās sēdeklī.
— Paklau, — es viņam sacīju, — kāpēc tam jābūt tieši tev?
— Kādam taču tas jādara, — Pankūks atbildēja. — Tā mēs ātrāk uzzināsim, kas tas par daiktu.
— Ļauj, lai sēstos tavā vietā.
Pankūks mani neglīti nolamāja, kaut gan to darīt šim nebija nekādu tiesību, jo es gribēju viņam tikai palīdzēt. Nu, tad arī es viņu krietni nozākāju, un viss bija labākajā kārtībā.
Hečs uzlika Pankūkam galvā ķiveri. Tās malas sniedzās tik zemu, ka seja nemaz nebija redzama. Doks ielika lādiņu caurulē, mašīna dūkdama sāka darboties, bet tad iestājās klusums. Protams, ne jau pilnīgs klusums … ja pielika ausi pie mašīnas apvalka, bija dzirdams, kā tā darbojas.