Ar Pankūku nekas īpašs nenotika. Viņš sēdēja pavisam mierīgi, atslābinātiem muskuļiem, un Doks visu laiku viņu novēroja.
— Pulss ir mazliet lēnāks, — Doks pavēstīja, — sirdspuksti vājāki, taču acīmredzot nekādas briesmas nedraud. Elpošana bieža, tomēr uztraukumam nav pamata.
Varbūt Doks nemaz neuztraucās, bet mums pārējiem sametās nelabi. Stāvējām ap mašīnu, skatījāmies, un … it nekas nenotika. Mums pat nebija ne jausmas, kas varētu notikt.
Doks joprojām kontrolēja Pankūka veselības stāvokli. Taču tas nepasliktinājās.
Bet mēs tikai gaidījām un gaidījām. Mašīna darbojās, un slābanais Pankūks sēdēja sēdeklī. Viņš bija tik slābans kā suns miegā — saņemot viņa roku, šķita, ka tajā nemaz vairs nav kaulu. Mūs pārņēma arvien lielāks uztraukums. Hečs gribēja noraut Pankūkam ķiveri, bet es neļāvu. Velns viņu zina, kas varētu notikt, ja šo būšanu pārtrauktu nelaikā.
Apmēram stundu pēc rītausmas mašīna beidza darboties. Pankūks sakustējās, un mes noņēmām viņam ķiveri.
Viņš nožāvājās, izberzēja acis un saslējās taisnāk. Tad ar vieglu izbrīnu paraudzījās uz mums — it kā uzreiz nebūtu pazinis.
— Nu, kā ir? — Hečs viņam jautāja.
Atbildes nebija. Varēja redzēt, ka Pankūks pamazām atgūstas, kaut ko atceras un mēģina sakārtot domas.
— Es ceļoju, — viņš beidzot sacīja.
— Kinoceļojums! — Doks nicinoši noteica.
— Nē, tas nebija kinoceļojums. Es biju tur. Uz planētas, liekas, pašā Galaktikas nomalē. Tur naktī zvaigžņu maz, un arī tās, kas ir, pavisam nespodras. Un pār galvu slīd sīka gaismas strēle.
— Tātad redzēji Galaktikas malu, — piekrītoši mādams, sacīja Frosts. — Vai tad šī ar ripzāģi nozāģēta, vai?
— Cik ilgi es nosēdēju? — Pankūks vaicāja.
— Diezgan ilgi, — es atbildēju. — Kādas sešas septiņas stundas. Mēs jau sākām bažīties.
— Savādi gan, — Pankūks sacīja. — Bet es varu apzvērēt, ka pavadīju tur vairāk nekā gadu.
— Tomēr precizēsim, — Hečs teica. — Tu saki, ka biji tur. Droši vien gribi teikt, ka redzēji šo planētu.
— Es gribu teikt, ka biju tur! — Pankūks neizturēja un sāka kliegt. — Dzīvoju kopā ar šiem cilvēkiem, gulēju viņu alās, sarunājos ar viņiem un kopā strādāju. Dārzu kaplējot, saberzu tulznas rokās. Braukāju visur kur un dabūju redzēt nezin ko, un tas viss notika īstenībā — tieši tāpat, kā es te tagad sēžu.
Nodabūjuši viņu zemē no sēdekļa, devāmies atpakaļ uz kuģi. Hečs neļāva Pankūkam gatavot brokastis. Viņš kaut ko sarūpēja pats, bet, tā kā ir gaužām slikts pavārs, tad mutē nekas lāga nelīda. Doks kaut kur uzgāja pudeli un ļāva Pankūkam ieņemt kādu malciņu, bet pārējie nedabūja ne lāses. Doks paziņoja, ka tas esot ārstniecisks, nevis uzjautrinošs līdzeklis. Tāds viņš reizēm ir. īsts skopulis.
Pankūks stāstīja mums par planētu, uz kuras bija dzīvojis. Valdības tur, liekas, vispār nav, jo tā nav nepieciešama, bet pati planēta — nekas īpašs, to apdzīvo vientieši, kas nodarbojas ar primitīvu zemkopību. Pankūks teica, ka tie esot līdzīgi cilvēka un kurmja krustojumam, un pat mēģināja uzzīmēt, kaut gan nekas jēdzīgs no tā neiznāca, jo Pankūks ir visai vājš zīmētājs.
Pastāstīja arī, ko viņi audzē, 110 kā pārtiek, un tas bija visai amizanti. Viņš pat bez grūtībām minēja vietējo iedzīvotāju vārdus, atcerējās, kā viņi runā, — taču mums šī valoda šķita pavisam sveša.
Apbērām viņu ar neskaitāmiem jautājumiem, un viņš allaž spēja atbildēt, turklāt bija redzams, ka šis neko neizdomā. Pat Doks, kas vispār ir skeptiski noskaņots, pat viņš bija gatavs atzīt, ka Pankūks patiešām dzīvojis uz svešas planētas.
Pabrokastojuši aizdzinām Pankūku gulēt. Doks apskatīja viņu un atzina par pilnīgi veselu.
Kad Pankūks ar Doku aizgāja, Hečs mums ar Frostu teica:
— Man ir tāda sajūta, it kā dolāri jau skanētu mūsu kabatās.
Mēs bijām vienisprātis ar viņu.
Bijām atraduši tādu laika kavēkli, kādu nemūžam neviens nebija redzējis.
Izrādījās, ka patiesībā lādiņi ir ieraksti, kuri ne vien reproducē attēlu un skaņu, bet arī rosina visus jutekļus. Un dara to tik labi, ka katrs, kurš pakļāvās lādiņu iedarbībai, it kā mita vidē, ko tie atveidoja. Cilvēks šķietami iegāja šajā vidē un kļuva par tās sastāvdaļu. Dzīvoja tajā.
Frosts jau kaldināja nākotnes plānus.
— Šos daiktus mēs varētu pārdot, — viņš sacīja, — tikai tas būtu muļķīgi. Nedrīkstam izlaist tos no rokām. Iznomāsim mašīnas un lādiņus, bet, tā kā tie ir tikai mums, kļūsim par stāvokļa noteicējiem.
— Var izreklamēt brīvdienas gada garumā, kuras ilgst tikai pus dienas, — Hečs piebilda. — Tas ir tieši tas, kas nepieciešams administratīviem darbiniekiem un citiem stipri aizņemtiem cilvēkiem. Pa sestdienu un svētdienu viņi varēs izbaudīt četru piecu gadu dzīvi un apmeklēt vairākas planētas.
— Iespējams, ka ne planētas vien, — Frosts šo domu pārtvēra. — Varbūt tur ir koncertu ieraksti, gleznu galeriju vai muzeju apmeklējumi. Vai lekcijas literatūrā, vēsturē un tamlīdzīgi.
Jutāmies kā septītajās debesīs, taču nogurums prasīja savu, tāpēc gājām pie miera.
Pirms likties gulēt, vispirms sameklēju kuģa žurnālu. Kaut gan nezinu, kāpēc ar to vispār vajadzēja noņemties. Ierakstus tajā izdarīju, kā pagadās. Reizēm pat mēnešiem to neatcerējos, tad pēkšņi vairākas nedēļas pierakstīju visu pēc kārtas. Patiesību sakot, tagad izdarīt ierakstus nebija nekādas jēgas, taču biju mazliet satraukts un nez kāpēc bija tāda sajūta, ka pēdējais notikums jāpieraksta.
Palīdu zem kojas un izvilku dzelzs kasti, kurā glabājās kuģa žurnāls un pārējie papīri. Ceļot to un mēģinot uzlikt uz kojas, kaste izslīdēja man no rokām. Vāks atsprāga vaļā. Žurnāls, papīri, dažādi sīkumi, kurus tur glabāju, — viss izbira pa grīdu.
Bridi šķendējies, nometos rāpus un sāku vākt kopā papīrus. To bija ellišķīgi daudz, un lielākoties tie visi bija nekaru nederīgi. Nodomāju, ka gan jau kādreiz izmetīšu tos āra. Tur bija simt dažādās ostās izdoti muitas dokumenti, kuru derīguma laiks jau sen beidzies. Taču to vidū atradu arī dokumentu, kas apliecināja manas īpašuma tiesības uz kuģi.
Sēdēju un gremdējos atmiņās, kā pirms divdesmit gadiem par nieka grašiem nopirku šo kuģi, kā tauvā aizvilku to no metāllūžņu noliktavas, kā pāris gadus katru brīvo brīdi un visu nopelnīto naudu ziedoju, lai to salāpītu un sagatavotu lidojumiem kosmosā. Nav jābrīnās, ka kuģis ir nekam nederīgs. Jau no paša iesākuma tas bija grausts, un visus divdesmit gadus mēs to vien esam darījuši kā likuši ielāpu uz ielāpa. Daudzreiz tas izgājis tehnisko apskati tikai tāpēc, ka inspektors ticis veikli piekukuļots. Visā Galaktikā vienīgi Hečs spēj piespiest šo graustu lidot.
Turpināju vākt kopā papīrus, domās kavēdamies pie Heča un visiem pārējiem. Biju mazliet aizkustināts un sāku prātā pārlikt tādas lietas, par ko ikviens cits no manis būtu krietni dabūjis pa ādu, ja vien būtu uzdrīkstējies to darīt zināmu. Domāju par to, ka visi esam labi sadziedājušies un ka jebkurš komandas loceklis manis dēļ atdotu dzīvību, tāpat arī es — par ikvienu no viņiem.
Protams, neesmu aizmirsis laiku, kad viss bija citādi. Tajās dienās, kad pārējie pirmoreiz parakstīja kontraktu, tā bija tikai komanda. Taču tās dienas ir tāla pagājība; tagad mēs vairs neesam vienkārši kuģa komanda. Kontrakts jau daudzus gadus netiek atjaunots, tomēr visi joprojām piedalās lidojumos kā cilvēki, kuriem uz to ir tiesības. Un, raugi, tupēdams zemē, izprātoju, ka nu beidzot esam panākuši to, par ko mēs, lupatlaši bijām sapņojuši, sēdēdami kuģī, kam ielāps uz ielāpa. Jutos lepns un priecājos ne vien sevis, bet arī Heča, Pankūka, Doka, Frosta un visu pārējo dēļ.