Выбрать главу

Beidzot biju savacis papīrus un salicis atkal kastē. Mēģināju rakstīt kuģa žurnālu, taču aiz noguruma vairs nejaudāju, tāpēc likos gulēt, ko arī bija vajadzējis darīt no paša sākuma.

Kaut gan biju pagalam nomocījies, gulēdams vēl prātā pārliku, cik liels ir skābbarības tornis, un mēģināju aplēst, cik daudz lādiņu no tā var izdabūt. Tiku līdz vairākiem miljoniem, bet tālāk skaitīt nebija jēgas — tik un tā precīzu skaitli nav iespējams iegūt.

Mūs gaidīja milzum liels darbs, kādu vēl nekad nebijām veikuši. Kuģa komandai, pat tad, ja strādātu katru dienu, būtu vajadzīgas piecas dzīves, lai iztukšotu visu skābbarības torni. Nāksies nodibināt kompāniju, nolīgt juristus (vislabāk tādus, ' kuri ielaižas ikvienā netīrā darījumā), iesniegt pieteikumu, ka planēta pieder mums, un dabūt to cauri birokrātijas šķēršļiem, lai visu pievāktu.

Nevarējām atļauties palaist gar degunu tādu izdevīgu gadījumu savas tuvredzības dēļ. Viss labi jāpārliek, pirms ievārām putru.

Nezinu, kā citi, bet es augu nakti sapņos līdz ceļiem grimu jaunu, čaukstošu banknošu jūrā.

No rīta Doks neieradās uz brokastīm. Aizgāju pie viņa un atklāju, ka šis nemaz nav gājis gulēt. Viņš zvilnēja ambulancē savā vecajā, izļodzītajā krēslā. Uz grīdas mētājās tukša pudele, otra, arī turpat pie beigām, atradās viņam rokā, kas nokarājās līdz pašai grīdai. Kad iegāju iekšā, Doks ar mokām pacēla galvu — viņš vēl nebija piedzēries līdz pilnīgai nemaņai, un tas arī ir viss, ko varēja par viņu teikt.

Es briesmīgi pārskaitos. Doks zināja mūsu likumus. Viņš varēja žūpot bez mēra, kamēr atradāmies kosmosā, taču pēc nosēšanās bija nepieciešamas darbarokas, turklāt vajadzēja uzmanīt, lai, atrodoties uz svešām planētām, nesaķertu nepazīstamas slimības, tā ka piedzerties viņam nebija tiesību.

Ar kāju izsitu Dokam no saujas pudeli, ar vienu roku satvēru viņu aiz apkakles, bet ar otru aiz biksēm un vilku uz kambīzi.

Iemetis viņu krēslā, uzsaucu Pankūkam, lai uzvāra vēl vienu kannu kafijas.

— Gribu, lai tu tiec pie sajēgas, — teicu Dokam, — un otrā gājienā vari nākt mums lidzi. Tagad katrs cilvēks ir no svara.

Hečs atgādāja šurp savus ļaudis, bet Frosts sapulcināja visu komandu un piekārtoja trīšu bloku, lai varētu sākt iekraušanu. Visi bija gatavi ķerties pie kravas pārnešanas, izņemot Doku, un es nozvērējos, ka vēl šodien pat piežmiegšu viņam asti.

Tūlīt pēc brokastīm devāmies ceļā. Gribējām iekraut pēc iespējas vairāk mašīnu, bet spraugas starp tām aizpildīt ar lādiņiem.

Iedami pa gaiteņiem, nokļuvām zālē, kur atradās mašīnas, un, sadalījušies pa divi, stājāmies pie darba. Viss gāja labi, kamēr tikām pusceļā starp ēku un kuģi.

Mēs ar Heču atradāmies priekšgalā, kad pēkšņi pēdas piecdesmit no mums kaut kas sprāga.

Apstājāmies kā zemē ieinieti.

— Tas ir Doks! — Hečs iebļāvās, satverdams pistoli.

Es paguvu viņu apturēt:

— Tikai netrako, Heč.

Doks stāvēja pie lūkas un māja mums ar šaujamo.

— Varu viņu novākt, — Hečs sacīja.

— Liec nost pistoli, — pavēlēju.

Viens pats devos turp, uz kurieni Doks bija raidījis lodi.

Viņš pacēla ieroci, un es sastingu. Pat ja viņš kļūdītos par pēdām desmit, sprādziens varēja pārplēst cilvēku uz pusēm.

— Pag, es nometīšu pistoli! — uzsaucu. — Gribu ar tevi parunāties!

Doks mirkli svārstījās.

— Labs ir. Pasaki pārējiem, lai paiet atpakaļ.

Apgriezos un pavēlēju Hečam:

— Ej prom no šejienes. Un aizved pārējos arī.

— Viņš no dzeršanas sajucis prata, — Hečs sacīja. — Nemaz neapjēdz, ko dara.

— Gan tikšu ar viņu galā. — Es centos, lai mani vārdi skanētu pārliecinoši.

Vēl viena lode sprāga sāņus no mums.

— Heč, laidies no šejienes projām, — es sacīju, vairs neuzdrošinādamies atskatīties. Nedrīkstēju no Doka ne acu nolaist.

— Nu ir kārtībā, — beidzot Doks iesaucās. — Viņi atkapās. Met nost pistoli!

Lēnām, tā, lai viņš nedomātu, ka cenšos šo paķert, atāķēju sprādzi, un pistole nokrita zemē. Skatienu no Doka nenovērsdams, devos uz priekšu, bet pašam aukstas tirpas vien pār kauliem skrēja.

— Tālāk neej, — Doks sacīja, kad biju piegājis gandrīz pie paša kuģa. — Arī tā varam parunāties.

— Tu esi piedzēries, — es viņam teicu. — Nezinu, kāpēc tu to visu ievārīji, toties zinu, ka esi piedzēries.

— Dzēris gan, bet ne jau galīgi pilnā. Tikai tā drusciņ. Ja es bīītu galīgi pilnā, man būtu viss vienalga.

— Kas tevi kremt?

— Godaprāts nomoka, — viņš sacīja, kā parasti taisīdams kumēdiņus. — Esmu tev daudzkārt teicis, ka varu paciest laupīšanu, ja runa ir tikai par urānu, dārgakmeņiem un citiem niekiem. Varu pat izlikties neredzam, ka jūs apzogat svešu kultūru, jo pašu kultūru vis nenolaupīsi — zodz vai nezodz, kultūra paliks, kur bijusi, un gan jau aizdziedēs brūces. Taču es neļaušu zagt zināšanas. Es neļaušu tev to darīt, kaptein.

— Bet es joprojām esmu pārliecināts, ka tu esi pietempies,

— Jūs nemaz nespējat aptvert, ko esat atraduši. Jūs esat tik akli un alkatīgi, ka pat neizdibinājāt, kas ir jūsu atradums.

— Labi, Dok, — teicu, cenzdamies glaudīt viņu pa spalvai, — nu tad saki, ko esam atraduši.

— Bibliotēku. Varbūt pašu lielāko, pašu plašāko bibliotēku visā Galaktikā. Kādai tautai bijis jānoņemas neskaitāmus gadus, lai šajā tornī savāktu zināšanas, bet jūs tās gribat sagrābt, iztirgot, izkaisīt vējā. Ja tas notiks, bibliotēka aizies bojā, un tās drupačas, kuras paliks, bez daudziem pārējiem datiem zaudēs pusi savas vērtības. Bibliotēka nepieder mums. Un arī cilvēcei ne. Tāda bibliotēka var piederēt tikai visām Galaktikas tautām kopā.

— Paklau, Dok, — es viņu lūgšus lūdzos, — mēs daudzus gadus esam nocīnījušies, gan es, gan mēs visi. Ar sviedriem un asinīm pelnījām sev iztiku, bet mums visu laiku neveicās. Tagad radusies iespēja pakampt krietnu kumosu. Un arī tev, Dok, ir šī iespēja. Padomā par to … Tev būs tik daudz naudas, ka nekad to neiztērēsi… varēsi žūpot visu mūžu!

Doks pavērsa pret mani ieroci, un es nospriedu, ka esmu ieskrējis kā circenis karstos pelnos. Taču neviens muskulītis man nenotrīcēja.

Stāvēju un izlikos, ka nebaidos.

Pēdīgi viņš nolaida ieroci.

— Mēs esam barbari. Cilvēces vēsturē tādu kā mēs ir bijis atliku likām. Uz Zemes barbari aizkavēja progresu par tūkstoš gadiem, sadedzinādami un aizlaizdaini postā grieķu un romiešu darbus un pat veselas bibliotēkas. Barbariem grāmatas noderēja tikai iekuram un ieroču tīrīšanai. Jums šī lielā zināšanu noliktava nozīmē vienīgi iespēju īsā laikā iesist smuku naudiņu. Jūs paņemsiet lādiņu āf nozīmīgas sociālas problēmas zinātnisku pētt* jumu un iznomāsiet to. Laipni lūdzam, viena gada atvaļinājums sešās stundās …

— Dok, atpestī mani no sprediķa, — es gurdi ieteicos. — Saki labāk, ko tu gribi.

— Gribu, lai griežamies atpakaļ un par savu at* radumu ziņojam Galaktiskajai komitejai. Tas palīdzēs izlīdzināt daudz no tā, ko esam pastrādājuši.

— Vai tu no mums gribi iztaisīt mūkus?

— Nevis mūkus, bet tikai pieklājīgus cilvēkus.