— Un ja nu mēs to nevēlēsimies?
— Kuģis ir manās rokās, — Doks sacīja. — Arī ūdens un pārtikas rezerves man ir.
— Bet gulēt taču tev vajadzēs.
— Aizvēršu lūku. Pamēģiniet tad šeit iekļūt.
Nu bijām ķezā, un viņš to zināja. Ja nespēsim
izdomāt, kā pārsteigt viņu nesagatavotu, tad no ķezas ārā netiksim.
Izbijos, taču dusmas guva virsroku. Daudzus gadus bijām klausījušies, ko viņš pļāpā, bet nekad neviens nebija ņēmis viņu nopietni. Un tagad pēkšņi izrādījās, ka tā ir viņa nopietnība.
Zināju, ka atrunāt viņu nav iespējams. Un ne uz kādu kompromisu viņš neielaidīsies. Atklāti sakot, ne uz kādu vienošanos starp mums nebija ko cerēt, jo vienošanās vai kompromiss iespējams vienīgi starp krietniem cilvēkiem, bet kas tad nu mēs par krietnajiem, pat attiecībā cits pret citu? Tā bija bezizeja, taču Doks tiktāl vēl nebija aizdomājies. Viņš aizdomāsies, tiklīdz būs mazliet atskurbis un saņēmis visus prātus kopā. To visu viņš izstrādāja reibumā, bet tas nebūt nenozīmē, ka viņš neko neapjēgs.
Bija skaidrs: šādā situācijā viņš noturēsies ilgāk par mums.
— Ļauj man doties atpakaļ, — es sacīju. — Jāaprunājas ar puišiem.
Šķiet, Doks tikai tagad aptvēra, cik tālu ir aizgājis, pirmoreiz saprata, ka nevaram viens otram uzticēties.
— Kad tu atgriezīsies, — viņš man sacīja, — mēs visu pārspriedīsim. Man nepieciešamas garantijas.
— Protams, Dok, — es teicu.
— Kaptein, es nedzenu jokus. Runāju pavisam nopietni. Ne prātā nenāk ākstīties.
Aizgāju atpakaļ pie komandas, kura gaidīja ciešā pulciņā netālu no torņa, un paskaidroju, kā ir.
— Vajadzēs izklīst un viņam uzbrukt, — Hečs nolēma. — Vienu vai divus viņš ievainos, toties mēs šo saķersim.
— Viņš gluži vienkārši aizvērs lūku, — es iebildu. — Un nomērdēs mūs badā. Sliktākajā gadījumā mēģinās aizlidot. Lai tikai izguļ dzērumu, tad droši vien tā arī darīs.
— Viņš ir jucis, — Pankūks sacīja. — No dzeršanas palicis muļķa prātā.
— Protams, galīgi jucis, — es pievienojos, — un tāpēc divkārt bīstamāks. Šo nodomu Doks lolojis jau ilgāku laiku. Viņam ir vainas komplekss kādu triju jūdžu garumā. Un, kas visļaunākais, viņš ir aizgājis tik tālu, ka nevar griezt ilksis atpakaļ.
— Laika mums maz, — Frosts sacīja. — Kaut kas jāizdomā. Mēs dabūsim galu aiz slāpēm. Paies kāds laiciņš, un mums briesmīgi sagribēsies ēst.
Visi ņēmās strīdēties, ko nu lai iesāk, bet es apsēdos smiltīs, atspiedos pret mašīnu un centos iejusties Doka ādā.
Kā ārsts viņš bija neveiksminieks, jo citādi nebūtu sapinies ar mums. Laikam gan viņš bija liiums pievienojies, lai mestu kādam izaicinājumu, vai arī aiz izmisuma — droši vien kā viena, tā otra iemesla dēļ. Un turklāt, kā jau katrs neveiksminieks, viņš ir ideālists. Mūsu vidū Doks ir baltais zvirbulis, bet viņam citur nav kur dēties, nav ko darīt. Daudzus gadus tas viņu krimta, līdz izvērtās mokošā slimīgā iedomībā, bet kosmosa tāles ir vispiemērotākā vieta, lai šādai iedomībai ļautu augt augumā.
Protams, Doks ir sajucis prātā, taču tas ir savdabīgs ārprāts. Ja tas nebūtu tik šausmīgs, to varētu dēvēt par lielisku. Turklāt Doks ir tāds vīrs, ka viņam pat pret zobgalībām ir bieza āda, paliek pie sava, un viss.
Nezinu, vai biju izdzirdis kādu skaņu, varbūt soļus vai gluži vienkārši sajutis kāda klātbūtni, bet pēkšņi apjautu, ka viens pienācis mums klāt.
Pacēlu galvu un strauji pagriezos uz ēkas pusi: pie ieejas stāvēja, kā mums pirmajā acu uzmetienā šķita, tauriņš cilvēka augumā.
Es nesaku, ka tas bija kukainis, — tikai tāds izskatījās. Radījums tinās apmetnī, taču viņam nebija cilvēka sejas un virs galvas slējās sekste kā ķiverēm, kuras redzam vēsturisku lugu izrādēs.
Pēc tam ieskatījos, ka apmetnis nemaz nav apmetnis, bet gan ir šīs būtnes daļa un atgādina sakļautus spārnus, kaut arī nav spārni.
— Džentlmeņi, — pēc iespējas mierīgāk sacīju, — pie mums ieradies viesis.
Tad, vairīdamies strauji kustēties, bet turēdams acis vaļā, devos pie šīs būtnes.
Negribēju viņu izbiedēt, tomēr pats biju gatavs mesties sāņus, ja draudētu briesmas …
— Uzmanību, Heč, — es sacīju.
— Es nosegšu tevi, — Hečs mani drošināja, un tāpēc, ka viņš atradās blakus, prāts man kļuva mierīgāks. Ja tevi nosedz Hečs, tad pārmērīgi lielas nepatikšanas nevar sanākt.
Apstājos kādas piecas pēdas no šī radījuma. Tuvumā viņš neizskatījās tik pretīgs kā no tālienes. Acis bija laipnas, bet maigajā, dīvainajā sejā jautās miermīlība. Taču svešzemnieki ne vienmēr ir vērtējami ar cilvēka mēru.
Mēs cieši vērāmies viens otram acīs. Abi sapratām, ka runāt nav jēgas. Tikai stāvējām un noskatījām viens otru no galvas līdz kājām.
Tad radījums paspēra dažus soļus un sniedza roku, kas drīzāk atgādināja vēža spīli. Viņš paņēma mani aiz rokas un vilka sev līdzi.
Man vajadzēja vai nu izraut roku, vai sekot viņam.
Gāju viņam pakaļ.
Nebija laika apdomāties, tomēr kaut kas man palīdzēja uzreiz izšķirties. Vispirms, radījums šķita esam draudzīgā noskaņojumā un saprātīgs. Arī Hečs ar puišiem bija tepat tuvumā, viņi nāca nopakaļus. Un, pats galvenais, — tuvas attiecības ar svešzemniekiem nenodibināsi, ja neizturēsies laipni.
Tāpēc arī gāju.
Iegājām tornī, un es ar patiku klausījos, ka man aizmugurē dip biedru soļi.
Nezaudēju laiku minējumiem, no kurienes uzra- dusies šī būtne. To jau varēja gaidīt. Tornis bija tik milzīgs, ka tajā varētu atrasties daudz kas — pat cilvēki vai kādi radījumi — un mēs tik un tā nebūtu neko pamanījuši. Galu galā, bijām taču izpētījuši tikai nelielu stūrīti pirmajā stāvā. Bet radījums acīmredzot bija nonācis lejā no augšstāva, līdzko uzzināja, ka esam šeit. Laikam bija nepieciešams kāds laika sprīdis, kamēr šis jaunums nokļuva līdz viņam.
Pa trim slīpām plāksnēm tikuši ceturtajā stāvā un pagājuši gabalu pa gaiteni, iegājām istabā.
Tā nebija liela. Tajā atradās tikai viena mašīna, bet šoreiz pāra modelis — divi pīti sēdekļi un divas ķiveres. Istabā bija vēl viens radījums.
Pirmais svešinieks pieveda mani pie mašīnas un norādīja uz vienu sēdekli.
Brīdi kavējos, vērodams, kā Hečs, Pankūks, Frosts un visi pārējie ienāk istabā un sastājas rindā gar sienmali.
Frosts sacīja:
— Jūs divi palieciet gaitenī un esiet modri.
Hečs man jautāja:
— Vai tu, kaptein, taisies sēsties šajā tehnikas brīnumā?
— Kāpēc gan ne? — es atsaucos. — Šķiet, viņi ļaunus nodomus neperina. Turklāt mūsu ir vairāk. Viņi negrib darīt mums neko sliktu.
— Tomēr riskanti, — Hečs sacīja.
— Kopš kura laika tad mēs būtu zvērējuši neielaisties riskā?
Radījums, kuru sastapu pie ieejas tornī, iekārtojās vienā sēdeklī, bet es pielāgoju sev otru. Pa tam viņa biedrs izcēla no kastes divus lādiņus, taču tie bija caurspīdīgi, nevis melni. Viņš noņēma ķiveres un iestiprināja lādiņus. Tad uzlika vienu ķiveri galvā savam biedram, bet otru sniedza man.
Apsēdos un ļāvu, lai liek vien ķiveri galvā, un te pēkšņi izrādījās, ka es tupu pie tāda kā galdiņa iepretī džentlmenim, kuru satiku pie ēkas.
— Tagad varam parunāties, — svešzemnieks teica.
Nebiju nedz nobijies, nedz uztraucies. Mani pārņēma tāda sajūta, it kā otrpus galdiņa sēdētu kāds Hečam līdzīgs.
— Viss, ko runāsim, tiks ierakstīts, — sveš'