zemnieks sacīja. — Pēc tam jūs saņemsiet vienu ieraksta eksemplāru, bet otru es ielikšu kartotēkā. Varat to dēvēt par līgumu vai kontraktu, vai kā jūs uzskatāt par vajadzīgu.
— Man gan nav īstas jēgas par kontraktiem, — es teicu. — Šajos juridiskajos trikos varu sapīties kā vista pakulās.
— Tad sauksim to par vienošanos, — svešzemnieks ierosināja. — Par džentlmenisku vienošanos.
— Labi, — es piekritu.
Vienošanās ir ērta būšana. Kad vien iekrīt prātā, to var lauzt. It īpaši džentlmenisku vienošanos.
— Droši vien jums jau ir skaidrs, kas te atrodas, — svešzemnieks sacīja.
— Ne gluži, — es atbildēju. — Laikam gan bibliotēka.
— Tā ir universitāte, Galaktikas universitāte. Esam specializējušies populāru lekciju un neklātienes apmācību jomā.
Baidos, ka mute man palika vaļā.
— Nu, tad jau lieliski.
— Mūsu kursus var apmeklēt katrs, kas vien vēlas. Pie mums nav ne iestāšanās, ne mācību maksas. Tāpat nav nepieciešama nekāda iepriekšēja sagatavotība. Jūs pats saprotat, cik grūti būtu izvirzīt tādu noteikumu Galaktikai, ko apdzīvo bezgala daudzas sugas, kurām ir atšķirīgs pasaules uzskats un spējas.
— Tiešām gan.
— Būt par klausītājiem kursos atļauts visiem, kuriem tie būtu derīgi, — svešzemnieks turpināja. — Saprotams, mēs rēķināmies ar to, ka iegūtās zināšanas tiks izmantotas pareizi un pašā apmācību gaitā tiks parādīta pienācīga uzcītība
— Vai jūs gribat teikt, ka pierakstīties var jebkurš? — es vaicāju. — Un tas neko nemaksā?
Iesākumā jutos vīlies, bet vēlāk aptvēru, ka te paveras iespēja krietni nopelnīt. īsta universitātes izglītība … ar to taču var paveikt brīnumu lietas.
— Pastāv viens ierobežojums, — svešzemnieks paskaidroja. — Nav šaubu, ka mēs nevaram nodarboties ar atsevišķām personām. Uzņemam veselas kultūras. Jūs kā savas kultūras pārstāvis … kā jūs sevi dēvējat?
— Par cilvēci. Sākumā dzīvojām uz planētas Zeme, bet tagad ieņemam pusmiljonu gaismas kubikgadu. Varu parādīt jūsu kartē..
— Pašreiz tas nav nepieciešams. Mēs ļoti priecātos, ja saņemtu no cilvēces iesniegumu ar lūgumu uzņemt kursos.
Pagalam apjuku. Es neesmu nekāds cilvēces pārstāvis! Un negribu arī tas būt. Esmu pats par sevi, un cilvēce pati par sevi. Taču svešzemniekam to, zināms, neteicu. Viņš tad nebūtu gribējis ielaisties ar mani nekādās darīšanās.
— Nesteigsimies, — es lūdzu. — Vēlos uzdot jums dažus jautājumus. Kāda veida kursus jūs iesakāt? Kādas disciplīnas var izvēlēties?
— Vispirms jāapgūst pamatkurss, — svešzemnieks paskaidroja. — Labāk saukt to par ievadkursu, tas vajadzīgs vispārējai orientācijai. Tajā ietilpināsim priekšmetus, kuri, mūsuprāt, attiecīgajai kultūrai ir noderīgāki. Pats par sevi saprotams, ievadkurss tiek īpaši sagatavots, ievērojot attiecīgās kultūras vajadzības. Pēc tam var ķerties pie neobligātajām disciplīnām, to ir ļoti daudz — simtiem tūkstošu.
— Bet kā ir ar pārbaudījumiem, gala eksāmeniem un visu pārējo? — painteresējos.
— Pārbaudījumi, protams, ir paredzēti, — sveš
zemnieks sacīja. — Tie notiks ik pēc… Sakiet, lūdzu, kāda jums ir laika skaitīšanas sistēma?
Kā mācēdams paskaidroju, un viņš laikam visu saprata.
— Pēc jūsu laika, pārbaudījumi notiks aptuveni ik pa tūkstoš gadiem. Programma paredzēta ilgstošai apguvei. Ja pārbaudījumi notiktu biežāk, tad jums vajadzētu piepūlēties, cik spēka, un labuma no tā būtu maz.
Biju jau visu izlēmis. Tas, kas var atgadīties pēc tūkstoš gadiem, mani neinteresē.
Uzdevu vēl dažus jautājumus par universitātes vēsturi un tamlīdzīgi. Gribēju noslēpt pēdas, ja gadījumā viņam būtu radušās aizdomas.
Vēl arvien nespēju ticēt dzirdētajam. Grūti iedomāties kādu rasi, kas miljoniem gadu būtu nopūlējusies izveidot universitāti un izvirzījusi sev mērķi — nodrošināt pašu augstāko izglītību visai Galaktikai, apceļojusi visas planētas un savākusi par tām visus datus, apkopojusi visus ierakstus par neskaitāmām kultūrām, noteikusi zināmus samērus starp tām, klasificējusi un izšķirojusi šādu informācijas milzumu un izveidojusi mācību kursus.
Tam visam bija tik kolosāls mērogs, ka nemaz nebija ar prātu aptverams.
Viņš vēl kādu laiku noņēmās, ievadīdams mani lietas kursā, bet es klausījos, muti atplētis. Beidzot tomēr saņēmos.
— Labi, profesor, — es sacīju, — varat mūs pierakstīt. Un kas tiks prasīts no manis?
— Nekas, — viņš atbildēja. — Datus ņems no mūsu sarunas pieraksta. Mēs noteiksim pamat- kursu, bet pārējās disciplīnas varēsiet izvēlēties paši.
— Ja neaizvedīsim visu viena reizē, vai drīkstēsim atgriezties? — es vaicāju.
— Protams. Manuprāt, jūs gribēsiet sūtīt veselu floti, lai aizvestu visu, kas varētu būt noderīgs. Dosim mašīnas un mācību ierakstus, cik vien būs nepieciešams.
— Ellīgi daudz būs nepieciešams, — bez aplinkiem sacīju, cerēdams bridi pakaulēties un tad mazliet piekāpties.
— Zinu, — viņš piekrita. — Sniegt izglītību veselai kultūrai nav vienkārši. Taču mēs esam gatavi to darīt.
Tā, redz, mēs panācām savu … un viss likumīgā kārtā, ir gribēdams neatradīsi, kur pieķerties. Varējām ņemt, ko un cik daudz vēlamies, un mums bija tādas tiesības. Neviens nevarēja teikt, ka esam zaguši. Neviens, pat Doks, nevarētu to teikt.
Svešzemnieks paskaidroja, kada ir ierakstu sistēma lādiņos, pateica, kā mācību kursi tiks iesaiņoti un sanumurēti, lai tos apgūtu pēc kārtas. Viņš solījās apgādāt mani ar neobligāto kursu ierakstiem — tos drīkstēju ņemt pēc izvēles.
Viņš bija pa īstam laimīgs, dabūjis vēl vienu klientu, un lepni stāstīja par citiem skolēniem. Ilgi, gari un plaši stāstīja par gandarījumu, ko izjūt apgaismotājs, kad rodas iespēja kādam nodot tālāk zināšanu lāpu.
Jutos kā pēdīgais nelietis.
Ar to saruna beidzās, un es no jauna atrados sēdeklī, bet otrais radījums jau ņēma man no galvas nost ķiveri.
Piecēlos. Pirmais svešzemnieks ari piecēlās un pagriezās pret mani. Tāpat kā sākumā, nevarējām viens ar otru sarunāties. Tā bija dīvaina sajūta — stāvi aci pret aci ar būtni, ar kuru tik tikko esi noslēdzis vienošanos, un nevari pateikt ne vārda, kuru tā saprastu.
Tomēr viņš sniedza man pretī abas rokas, un es tās satvēru un jutu viņa draudzīgo spiedienu.
— Vēl sabučojies ar šo, — Hečs sacīja, — bet mēs ar puišiem aizgriezīsimies.
Citā reizē par tādu joku būtu ietriecis viņā lodi, bet tagad pat nesadusmojos'.
Otrā būtne izņēma 110 mašīnas divus lādiņus un vienu no tiem atdeva man. Liekot mašīnā, tie bija bijuši caurspīdīgi, bet pēc izņemšanas no tās izskatījās melni.
— Ejam prom, — es teicu.
Centāmies izkļūt ārā no torņa pēc iespējas ātrāk, nezaudējot cieņu … ja vien to var saukt par cieņu.
Kad bijām tikuši laukā, paaicināju Heču, Pankūku un Frostu un izstāstīju, kas ar mani bija noticis.
— Esam satvēruši Visumu aiz astes, — es sacīju. — Ar dzelžainu tvērienu.
— Bet ko lai iesāk ar Doku? — Frosts jautāja.
— Vai tad nesaproti? Tieši šāds darījums būs viņam pa prātam. Varam izlikties, ka esam cēli un augstsirdīgi, ka esam uzticīgi dotajam vārdam. Man tikai jātiek viņam tuvāk un viņš jāsaķer.
— Sis tevī nemaz neklausīsies, — Pankūks teica. — Un neticēs nevienam tavam vārdam.
— Jūs, puiši, palieciet tepat, — es sacīju. — Bet ar Doku gan jau tikšu galā.