Es šķērsoju zemes joslu starp torni un kuģi. Doks neizrādīja nekādas dzīvības pazīmes. Bezmaz jau atvēru muti, lai viņu pasauktu, bet tad pārdomāju. Nolēmis izmantot gadījumu, pieliku kāpnes un ielīdu lūkā, taču Doks joprojām nebija redzams.
Uzmanīgi virzījos uz priekšu. Atskārtu, kas ir ar viņu, taču katram gadījumam nolēmu neriskēt.
Atradu viņu ambulances krēslā. Viņš bija piesūcies kā ods. Ierocis bija nosviests uz grīdas. Līdzās krēslam mētājās divas tukšas pudeles.
Stāvēju un skatījos, iztēlodamies, kas te noticis. Pēc manas aiziešanas Doks sāka pārdomāt radušos stāvokli, un te nu viņam vajadzēja atrisinat problēmu, ko lai dara tālāk. Viņš to atrisināja tāpat kā gandrīz visas dzīves problēmas.
Apklāju Doku ar segu. Pēc tam parakņājos un atradu pilnu pudeli. Atkorķējis noliku to blakus krēslam, lai tā būtu viegli aizsniedzama. Tad paņēmu ieroci un gāju pasaukt pārējos.
Tonakt ilgi nevarēju aizmigt — prātā nāca visādas patīkamas domas.
Mums pavērās tik daudz iespēju, ka es taisni apjuku un nezināju, ar ko lai sāk.
Te bija afēra ar universitāti, un, lai cik dīvaini, pilnīgi likumīga, jo profesors no torņa neko nebija teicis par pirkšanu un pārdošanu.
Te bija arī darījums ar brīvdienām — gadu vai pāris gadus ilga uzturēšanās uz svešas planētas kādu sešu stundu laikā. Jāpievāc tikai vairāki neobligātie ģeogrāfijas vai sociālās zinātnes kursi, vai kā tur tos…
Var izveidot informācijas biroju vai zinātniskās pētniecības aģentūru, kura par pieklājīgu samaksu izsniegs jebkuras ziņas ikvienā nozarē.
Protams, tornī ir vēsturisku notikumu pieraksti ar klātbūtnes efektu. Tos ieguvuši, mēs varētu mazumtirdzniecībā pārdot piedzīvojumus — gluži nekaitīgus piedzīvojumus mājās sēdētājiem, kuri par tiem sapņo.
Lauzīju galvu arī par milzum daudzām citām iespējām, kas nebija tik acīmredzamas, taču aplūkošanas vērtas, un arī par to, kā gan profesori beidzot ir izgudrojuši nemaldīgi efektīvu apmācīšanas līdzekli.
Ja gribi par ko gūt priekšstatu, tad iepazīsti to personiskā pieredzē, izpēti uz vietas, nevis lasot, nevis noklausoties stāstījumu un noskatoties ste- reoskopisku filmu, bet gan izdzīvo to. Lai tavas kājas min tās planētas zemi, ar kuru gribēji iepazīties, lai tu dzīvo to radījumu vidū, kurus vēlējies izpētīt, lai kļūsti par to vēsturisko notikumu liecinieku un, iespējams, pat par līdzdalībnieku, kuru izpētei nododies.
Pastāv arī citas šadas apmācības izmantošanas iespējas. Var iemācīties ar paša rokam būvēt visu, ko vien vēlies, pat kosmiskos kuģus. Secīgi samontējot svešzemju mašīnu, iespējams izdibināt, kā tā darbojas.
Nav pilnīgi nevienas zinātņu nozares, kuras izpētei lieti nenoderētu jaunais līdzeklis… un tas dos daudz labākus rezultātus nekā parastā apmācību sistēma. Taja pašā reizē cieši nolēmu, ka neizlaidīsim no rokām nevienu lādiņu, iekāms kāds no mums nebūs ar to iepazinies. Un ja nu piepeši izrādīsies, ka tajos ir kas praktiskai izmantošanai noderīgs?
Tā arī aizmigu, domādams par ķīmijas brīnumiem un jauniem mašīnu konstruēšanas principiem, par labāku darba organizēšanu un par jaunām filozofiskām idejām. Apsvēru pat, kā, izmantojot filozofisku ideju, nopelnīt kaudzi naudas.
Tatad esam guvuši uzvaru. Mēs nodibināsim kompāniju, kura izvērsīs tik daudzveidīgu darbību, ka neviens nespēs mūs pievārēt. Dzīvosim vienā dieva mierā. Protams, pēc kādiem tūkstoš gadiem pienāks atmaksas stunda, taču neviens no muiiis vairs nebūs starp dzīvajiem.
Pret rīta pusi Doks bija dzērumu izgulējis, un tad liku Frostam šo iegrūst kuģa karcerī. Viņš vairs nebija bīstams, bet es uzskatīju, ka viņam nenāks par sliktu pasēdēt ieslēgtam. Pēc kāda brīža dzīros ar viņu parunāties, bet pagaidām biju pārāk aizņemts, lai ar to nojēgtos.
Kopā ar Heču un Pankūku devos uz torni un divsēdekļu mašīnā noturēju vēl vienu apspriedi ar profesoru. Atlasījām veselu kaudzi neobligāto kursu un izlēmām dažādus jautājumus.
Citi profesori izsniedza mums kastēs saliktos un ar etiķetēm apzīmētos mācību kursus, un es biju spiests izsaukt visu komandu, lai pārnestu kastes un mašīnas uz kuģi.
Abi ar Heču devāmies ārā no torņa un uzrau- dzījām darbus.
— Nekad nedomāju, — Hečs sacīja, — ka patiešām nogrābsim krietnu naudas žūksni. Liekot roku uz sirds, varu teikt — nekad tā netiku domājis. Vienmēr uzskatīju, ka mēs tikai tāpat vien grābstāmies pa tukšu gaisu. Te tev ir piemērs, kā cilvēks var kļūdīties.
— Šie profesori tādi pastulbi, — es sacīju. — Neko man nejautāja. Es uz līdzenas vietas izdomāšu veselu kaudzi jautājumu, kurus viņi būtu varējuši man uzdot un es nebūtu spējis uz tiem atbildēt.
— Viņi ir godīgi un domā, ka visi ir tādi. Lūk, kā iznāk, kad līdz ausīm ierocies kādās darīšanās un nekam citam neatliek laika.
Kas tiesa, tas tiesa. Šī profesoru rase bija pūlējusies miljoniem gadu… un darba pietiks arvien jauniem un jauniem gadu miljoniem… tam nav ne gala, ne malas.
— Nevaru aptvert, kāpēc viņi to dara, — es sacīju. — Kāds viņiem no tā labums?
— Viņiem gan tur nekāda labuma nav, — HeČs atbildēja, — toties mums ir. Kaptein, man tev jāsaka, ka nāksies krietni vien galvu palauzīt, kā to visu labāk izmantot.
Izstāstīju viņam, ko biju izprātojis par iepriekšēju iepazīšanos ar lādiņiem, lai neko nepalaistu garām. x
Hečs bija sajūsmā.
— Jā, kaptein, tu nu gan savu garām nepalaidīsi. Tā arī vajag. Mēs no šīs būšanas izspiedīsim visu līdz pēdējam centam.
— Man šķiet, iepazīšanās jāizdara pēc kārtas, — es sacīju. — Jāsāk no paša sākuma un… līdz beigām.
Hečs teica, ka arī viņš domājis par to pašu.
— Bet tas prasīs milzum daudz laika, — viņš brīdināja.
— Redzi, tieši tāpēc pie tā jāķeras tūdaļ pat. Galvenais, ka orientējošais kurss jau atrodas kuģī. Varam sākt ar to. Tikai jāiedarbina mašīna, Pankūks tev palīdzēs.
— Man palīdzēs! — Hečs iebļāvās. — Kas teica, ka tas jādara man? Es tam nemaz nederu. Tu taču pats zini, ka savu mūžu neko neesmu lasījis …
— Bet tā nav lasīšana. Tu tur dzīvosi. Izklaidēsies, kamēr pārējie vai pušu rausies.
— Es to nedarīšu.
— Paklau, — es sacīju, — saņemsim visus prātus kopā. Man jāpaliek šeit pie torņa un jāuzmana, lai viss iet, kā pienākas. Un profesoram var manis ievajadzēties, lai kārtējo reizi apspriestos. Frosts vada iekraušanu. Doks ir tuptūzī. Pāri paliec tu un Pankūks. Pankūkam uzticēt iepriekšējo iepazīšanos nevaru. Viņš ir pārāk izklaidīgs. Vesela bagātība var paslīdēt viņam garām, un viņš ne ausi necels. Bet tu esi apķērīgs, tev piemīt atbil^ dības sajūta, un es uzskatu …
— Nu, ja jau tā, — Hečs sacīja, aiz lepnības uzpūties, — man šķiet, pats piemērotākais cilvēks šim nolūkam esmu es.
Pret vakaru jutām, ka esam noguruši kā suņi, taču noskaņojums bija lielisks. Iekraušana norisēja veiksmīgi, un pēc dažām dienām jau lidosim uz mājām.
Pie vakariņu galda Hečs sēdēja tāds kā domīgs. Tik tikko pieskārās ēdienam. Viņš nerunāja ne vārda un izskatījās, it kā šim būtu kaut kas aiz ādas.
Pie pirmās izdevības apjautājos:
— Kā klājas, Heč?
— Nekas, — viņš atbildēja. — Visāda muldoņa. Paskaidro, kas un kā. Muldoņa vien ir.
— Bet ko saka?
— Nemaz nerunā … vispār to grūti izteikt vārdos. Varbūt tev šajās dienās atradīsies laiks pašam pamēģināt?
— Vari būt pārliecināts, gan to izdarīšu, — mazliet pikti atteicu.