— Pagaidām te pēc naudas neož, — Hečs sacīja.
Un es viņam noticēju. Hečs dolāru ieraudzītu pat divdesmit jūdžu attālumā.
Gāju uz kuģa karceri palūkoties, ko Doks tur labu dara. Viņš bija skaidrā. Un nemaz nemocījās nožēlā.
— Šoreiz tu pārspēji pats sevi, — viņš sacīja. — Tev nav tiesību šos daiktus pārdot. Tornī glabājas zināšanas, kas pieder visai Galaktikai… bezmaksas …
Izstāstīju viņam, kā viss bija noticis, kā mēs uzzinājām, ka tornis ir universitāte, un kā pilnīgi likumīgi iekraujam kuģī māeibu kursus, kuri paredzēti cilvēcei. Iztēloju visu tā, it kā mēs darītu labu darbu, taču Doks nenoticēja nevienam manam vārdam.
— Tu pat savai vecmāmiņai uz nāves gultas nepasniegtu ūdens malku, ja viņa tev nebūtu iepriekš samaksājusi, — viņš sacīja. — Tā ka labāk nepūt pīlītes par kalpošanu cilvēcei.
Tā nu es atstāju šo, lai vēl panīkst karcerī, bet pats devos uz savu kajīti. Biju dusmīgs uz Heču, no Doka teiktā viss iekšā vārījās, un turklāt jutos bezgala noguris. Tūlīt pat aizmigu.
Darbs ilga vēl dažas dienas un jau tuvojās nobeigumam.
Biju ļoti apmierināts. Pēc vakariņām nokāpu pa trapu leja, apsēdos zemē pie kuģa un aplūkoju torni. Tas joprojām bija milzīgs un majestātisks, taču vairs nelikās tik liels kā pirmajā dienā, jo bija mazinājies izbrīns ne vien par torni, bet arī par mērķi, kura dēļ tas ticis celts.
Jānokļūst tikai mūsu dzimtajā civilizācijā, es klusībā nosolījos, gan tad varēsim izvērsties. Kļūt par planētas likumīgajiem saimniekiem, jādomā, mums neizdosies, jo profesori ir saprātīgas būtnes, bet pakļaut planētu, ko apdzīvo saprātīgas būtnes, nav iespējams, kaut gan ir daudz citu paņēmienu, kā to sagrābt.
Sēdēju un brīnījos, kāpēc neviens nekāpj lejā pasēdēt kopā ar mani. Tā arī nevienu nesagaidījis, beidzot rāpos pa trapu augšup.
No jauna devos uz kuģa karceri, iai parunātos ar Doku. Viņš vēl joprojām nebija samierinājies, taču nebija noskaņots arī pārlieku naidīgi.
— Vai zini, kaptein, — Doks teica, — mums palaikam ir bijis atšķirīgs viedoklis par dažādām lietām, tomēr es tevi cienīju, bet lāgiem tu man pat patiki.
— Uz ko tu īsti tēmē? — es vaicāju. — Vai domā, ka tāda runāšana tev palīdzēs izķepuroties ārā no šejienes?
— Te kaut kas sāk briest, un tev to droši vien vajadzētu zināt. Tu esi atklāts nelietis. Un pat nepapūlēsies to noliegt. Tu neesi izvēlīgs, izraugoties līdzekļus, esi īsts bezgodis, un tomēr tur nav nekā slikta, jo tu neliekuļo. Tu …
— Klāj tik laukā, kas par lietu! Ja neteiksi, iešu iekšā, un tu tā dabūsi, ka uzreiz sāksi runāt.
— Te vairākkārt bija iegriezies Hečs, — Doks sacīja. — Aicināja, lai eju augšā un paklausos ierakstus, ar kuriem viņš noņemas. Teica, ka tas attiecoties tieši uz mani. Sacīja, ka es nenožēlošot. Bet viņš uzvedās kaut kā savādi. Tā kā gļēvi. — Caur restēm Doks urbās manī ar skatienu. — Tu, kaptein, taču zini, ka Hečs nekad nav bijis zaķapastala.
— Turpini vien!
— Hečs, kaptein, ir kaut ko atklājis. Tavā vietā šādus atklājumus es izdarītu pats.
Aizdrāzos, neatbildējis viņam ne vārda. Man atausa prātā, kā Hečs bija uzvedies: viņš gandrīz nemaz neēda un bija domīgs, nerunīgs. Starp citu, vēl dažs labs cits uzvedās dīvaini. Es tikai biju pārāk aizņemts un nepievērsu tam uzmanību. Skriedams augšā pa apareļiem, ik uz soļa lamājos. Vienalga, cik ļoti kapteinis ir aizņemts, viņš nekad nedrīkst izlaist no prāta savu komandu… ne mirkli nedrīkst izlaist no prāta. Un tas viss steigas dēļ, aiz vēlēšanās ātrāk uzņemt kravu un aizmukt, iekāms kaut kas nav noticis.
Un, raugi, kaut kas tomēr ir noticis. Neviens nenokāpa lejā pasēdēt kopā ar mani. Vakariņu laikā netika pārmīti ne desmit vārdi. Bija manāms, ka viss sagriezies ačgārni.
Pankūks un Hečs karšu telpā iepazinās ar ierakstiem. Iedrāzies iekšā, aizcirtu durvis un atspiedos pret tām ar muguru.
Bez Heča un Pankūka tur vēl atradās Frosts, bet mašīnas pītajā sēdeklī bija iekārtojies cilvēks, kurā es sazīmēju kādu Heča padoto.
Stāvēju un neteicu ne vārda, bet šie visi trīs lūkojās manī. Cilvēks ar ķiveri galvā manu ierašanos nepamanīja … viņš jau nemaz neatradās šeit.
— Nu, Heč, — es teicu, — klāj tik vaļā pavisam atklāti. Ko tas viss nozīmē? Kāpēc šis cilvēks ir te? Es domāju, ka tikai tu un …
— Kaptein, — Frosts teica, — mēs nupat gatavojāmies tev pateikt.
— Klusu! Es prasu Hečam!
— Frosts pareizi teica, — Hečs centās paskaidrot. — Jau sen gribējām tev visu izstāstīt. Bet tu biji ļoti aizņemts, un tā kā mums zināmā mērā ir grūti…
— Kādas te grūtības?
— Nu, tu taču esi nolēmis par katru cenu iedzīvoties mantā. Tāpēc savu jaunumu gribam tev paziņot visai piesardzīgi.
Piegāju viņiem tuvāk.
— Nesaprotu, par ko jūs runājat… Mums taču, tāpat kā iepriekš, paredzama liela peļņa. Tu, Heč, labi zini, ja es ķeršos klāt… no tevis slapja vieta vien paliks, un, ja negribi dabūt nokautu, klāj tik vaļā visu pēc iespējas ātrāk.
— Nekāda peļņa mums, kaptein, nav paredzama, — Frosts mierīgi sacīja. — Šos daiktus mēs aizvedīsim un nodosim varas iestādēm.
— Jūs visi esat prātu zaudējuši! — es iebļā- vos. — Cik daudz gadu, cik daudz spēka esam izšķieduši, dzenoties pakaļ krietnam naudas žūksnim! Un tagad, kad tas mums tikpat kā rokā, kad mēs basām kājām varam staigāt pa tūkstošdolāru banknošu kaudzi, jūs te man tēlojat svēto nevainību. Kāda …
— Ja mēs tā rīkotos, tas nebūtu godīgi, ser.
Un šis «ser» mani izbiedēja visvairāk. Līdz šim
Pankūks ne reizi nebija mani tā godājis.
Pārlaidu skatienu citam pēc cita, un no viņu sejas izteiksmes man auksts pār kauliem pārskrēja. Viņi visi bez izņēmuma bija vienisprātis ar Pankūku.
— Un to visu šis orientējošais kurss! — es iekliedzos.
Hečs piekrītoši pamāja.
— Tajā ir runa par taisnprātību un godu.
— Ko jūs, neģēļi, saprotat no taisnprātības un goda? — es vairs nespēju valdīties. — Jūs nekad neesat zinājuši, kas ir godīgums.
— Agrāk nezinājām, — Pankūks teica, — bet tagad gan zinām.
— Tā taču ir propaganda! Profesori mūs gluži vienkārši ir izcūkojuši.
Izcūkojuši kā likts. Taču, jāatzīst, šie profesori ir izcili meistari. Es pat nezinu, vai viņi cilvēci uzskatīja par neliešu bandu vai arī visiem bija paredzēts viens orientācijas kurss. Nav jābrīnās, ka viņi man neko nejautāja. Nav jābrīnās, ka neizdarīja nekādus pētījumus, pirms nodeva savas zināšanas mums. Mēs ne soli nepaguvām paspert, kad kājas jau bija sapītas.
•— Uzzinājuši, ko nozīmē godīgums, — Frosts sacīja, — mēs nolēmām, ka darīsim pareizi, iepazīstinot ar orientējošo kursu arī pārējos komandas locekļus. Mūsu iepriekšējais dzīves veids, kaptein, ir bijis riebīgs.
— Nu, redzi, — Hečs turpināja, — mēs sākām citu pēc cita vest viņus šurp un iepazīstināt. Uzskatījām, ka mums jāizdara kaut vai tas. Pašreiz to dara viens no pēdējiem.
— Misionāri, — es sacīju He.čam. — Are, kas jūs esat. Vai atceries, ko tu man kādu vakaru teici? Tu teici, ka nekļūtu par misionāru, kaut tevi ar zeltu apbērtu.
— Velti cenšaties, — Frosts vēsi attrauca.
— Mūs sakaunināt un iebiedēt jums neizdosies. Zinām, ka taisnība ir mūsu pusē.
— Bet nauda! Un kā tad ar kompāniju? Mēs taču visu bijām pamatīgi pārlikuši!