— To, kaptein, aizmirstiet. Kad būsiet izņēmis kursu…
— Nekādu kursu netaisos izņemt! — Mana balss laikam gan skanēja bargi, taču biju jau sapratis, ka neviens no viņiem man virsū nemetīsies.
— Ei jūs, svētuļi, nelaimīgie misionāriņi, ja jums niez nagi mani piespiest, pamēģiniet vien…
Pārējie, tāpat kā līdz šim, nekustējās ne no vietas. Biju viņus iebiedējis. Tomēr strīdēties ar viņiem nebija nekādas jēgas. Nespēju izlauzties cauri taisnprātības un godīguma akmens sienai.
Uzgriezu viņiem muguru un gāju ārā. Uz sliekšņa apstājos un sacīju Frostain:
— Ieteicu atbrīvot Doku un arī viņu piebāzt ar godaprātu. Saki, ka uz mani tas iedarbojās. Tieši tas viņam nepieciešams. Tā šim arī vajag.
Aizcirtis durvis, pa apareli uzkāpu savā kajītē. Aizslēdzu durvis, ko nekad iepriekš nebiju darījis.
Apsēdos uz kojas malas un, urbdamies ar skatienu sienā, gremdējos pārdomās.
Viņi bija aizmirsuši vienu: kuģis piederēja man, nevis viņiem. Viņi bija tikai komanda, kontrakta laiks ar viņiem bija sen beidzies un ne reizi nebija atjaunots.
Nometos rāpus, lai izvilktu skārda kasti, kurā glabāju papīrus. Uzmanīgi visus apskatījis, atliku malā vajadzīgos — dokumentu, kas apliecināja manas īpašumtiesības uz kuģi, izrakstu no reģistra un pēdējos komandas parakstītos kontraktus.
Noliku dokumentus uz kojas, pagrūdu kasti, lai nemaisās pa kājām, un atkal apsēdos.
Paņēmis papīrus, sāku tos šķirstīt.
Komandu no kuģa varētu izmest kaut vai tūlīt. Es varētu pacelties gaisā bez viņiem, un šie neko, itin neko nevarētu izdarīt.
Pat vēl vairāk — es varēju aizlidot pavisam. Tā, protams, būtu bijusi likumīga, taču nekrietna rīcība. Tagad, kļuvuši godīgi un cēlsirdīgi, viņi pakļautos likumam un dotu iespēju man aizlidot. Un viņi nevarētu vainot nevienu citu kā vien sevi.
Ilgi sēdēju un domāju, un domas arvien no jauna atgriezās pagātnē; atcerējos, kā Pankūks dabūja redzēt velnu uz kādas planētas Jenotādas sistēmā, kā Doks iemīlējās… trīsdzimumu būtnē uz Siro un kā Hečs par lētu cenu uzpirka visus reibinošos dzērienus uz Munko, bet pēc tam tos paspēlēja, aizrāvies ar kaut ko mūsu kauliņu spēlei līdzīgu — tikai kauliņu vietā tur bija dīvaini sīciņi dzīvi radījumi, ar kuriem nevarēja blēdīties, un Hečam klājās plāni.
Pie durvīm klauvēja.
Tas bija Doks.
— Vai tu arī pušu plīsti aiz godīguma? — es jautāju.
Viņš nodrebinājās.
— Tikai ne es. Es atteicos to darīt.
— tas taču ir tas pats meldiņš, ko tu vilki pirms divām dienām.
— Vai tiešām tu nesaproti, — Doks jautāja, — kas tagad notiks ar cilvēci?
— Skaidrs, ka saprotu. Tā kļūs godīga un cēlsirdīga. Neviens nekad ne krāpsies, ne zags, būs zelta dzīve …
— Visi nosprāgs aiz garlaicības, kas tos piemeklēs smagā formā, — Doks sacīja. — Dzīve būs kaut kas vidējs starp skautu salidojumu un dāmu šūšanas un piegriešanas kursiem. Nebūs trokšņainu ķīviņu, katrs uzvedīsies līdz riebumam pieklājīgi un nevainojami.
— Tātad tavi uzskati ir mainījušies?
— Nepavisam ne, kaptein. Bet tā taču nedrīkst. Viss, ko cilvēce sasniegusi, iegūts sociālas evolūcijas ceļā. Blēži un nelieši progresam nav mazāk nepieciešami kā tālredzīgi ideālisti. Viņi ir kā cilvēka sirdsapziņa, bez viņiem nav iespējams dzīvot.
— Tavā vietā, Dok, par cilvēci es gan pārlieku nerūpētos. Tas ir kas pārāk liels, un mūsu prātiņš tur par īsu. Pat pārmērīgi liela godīguma deva nespēs izkropļot cilvēci uz mūžiem.
Bet vispār man bija vienalga. Es atrados pavisam citu rūpju varā.
Doks pienāca un apsēdās man blakus uz kojas. Pieliecies ar pirkstu uzsita pa dokumentiem, kurus es vēl arvien turēju rokās.
— Redzu, tu jau esi izlēmis, — viņš teica.
Sadrūmis piekrītoši pamāju.
— Jā.
— Es jau tā domāju.
— Visu esi paredzējis, tāpēc apgriezi kažoku uz otru pusi.
241
Doks enerģiski papurināja galvu.
16 — 1954
Nē. Tici man, kaptein, es ciešu ne mazāk
kā tu.
— Ej kurp iedams, visur siena priekšā, — es sacīju, šķirstīdams papīrus. — Viņi lidoja man līdzi brīvprātīgi. Protams, kontrakts nav atjaunots. Bet tas arī nebija vajadzīgs. Viss jau pats par sevi bija skaidrs. Visu dalījām līdzīgās daļās. Vai tad tagad mūsu attiecības lai mainītos? Un pa vecam arī nevar palikt. Pat tad, ja mēs būtu ar mieru izmest kravu, pacelties gaisā un notikušo nekad vairs neatminēties, vienalga, tik vienkārši nav iespējams tikt cauri. Tas mūsos iesēdies uz mūžiem. Pagātni, Dok, nav iespējams atgriezt. Tā ir aprakta. Saplīsusi gabalos, kurus mēs vairs nesalīmēsim.
Bija tāda sajūta, it kā es izmisīgi kliegtu. Jau sen man nebija tik stipri sāpējis.
— Tagad tie ir gluži citi cilvēki, — es turpināju. — Ņēma un pārvērtās, un tādi kā iepriekš viņi nekad vairs nebūs. Pat tad, ja atkal kļūs tādi paši kā agrāk, viss notiks pavisam savādāk.
Doks izmeta dzēlīgu piezīmi:
— Cilvēce tev uzcels pieminekli. Par to, ka aizvedīsi mašīnas, tev uzliks pieminekli, varbūt pat tieši uz Zemes, kur ir pieminekļi visiem diženiem cilvēkiem. Tam cilvēcei muļķības pietiks.
Pietrūkos un skraidīju šurpu turpu.
— Nevēlos nekādus pieminekļus. Un mašīnas nevedīšu. Man gar tām vairs nav nekādas daļas.
Es nožēloju, ka vispār bijām atraduši šo skābbarības torni. Ko tas man bija devis? Tā dēļ es tikai pazaudēju labāko komandu un labākos draugus pasaulē!
— Kuģis ir mans, — es sacīju. — Citu neko man nevajag. Aizvedīšu kravu līdz tuvākajam punktam un tur izmetīšu ārā. Hečs un pārējie lai
iet pie visiem velniem. Lai tīksminās par savu taisnprātību un godīgumu. Bet es nolīgšu citu komandu.
Varbūt, es nodomāju, kādreiz viss būs gandrīz tāpat kā senāk. Gandrīz, bet ne gluži tā.
— Turpināsim dzīties pakaļ peļņai, — es sacīju. — Sapņosim par krietnu naudas žūksni. Darīsim visu, lai to atrastu. Ziedosim tam visus spēkus. Pārkāpsim jebkurus — kā dieva, tā cilvēku — likumus. Un vai zini ko, Dok?
— Nezinu.
— Ceru, ka naudas žūksnis mums vairs negadīsies. Negribu to uziet. Gribu tikai dzīties tam pakaļ.
Brīdi klusējam, atmiņas kavedamies pie tām dienām, kad dzinām pēdas izdevīgam gadījumam.
— Kaptein, — Doks sacīja, — vai mani ņemsi līdzi?
Es piekrītoši pamaju. Kada gan starpība? Lai būtu arī viņš.
— Kaptein, vai atceries tos paugurus, kuros uz Zūdes mīt kukaiņi?
— Protams. Vai tad tos var aizmirst?
— Redzi, es izgudroju, kā tajos iekļūt. Varbūt pamēģināsim? Tur varētu būt uz kādu miljardu …
Es gandrīz vai ielauzu viņam galvaskausu.
Tagad priecājos, ka to neizdarīju.
Mēs lidojam tieši uz Zūdi.
Ja Doka iecere īstenosies, varbūt mēs vēl izvilk- sim lielo lomu!
BĒRNUDĀRZS
Viņš devās pastaigā agri no rīta, kad saule vēl atradās zemu virs horizonta; pagāja garām pussa- brukušajai vecajai govju kūtij, šķērsoja upīti un, līdz ceļiem brizdams pa zāli un lauku puķēm, kāpa ganību pakalnā. Vēl pasaule bija valga no rasas, un gaisā joprojām valdīja nakts svaigais dzestrums.
Viņš devās pastaigā agri no rīta, jo zināja, ka šādu pastaigu viņam droši vien atlicis pavisam maz. Kuru katru dienu sāpes var tās pārtraukt uz visiem laikiem, un viņš bija gatavs uz to… jau sen bija gatavs.