Viņš nesteidzās. Un katrreiz gāja tā, it kā ietu pēdējo reizi, un negribēja neko palaist garām… ne augšup pavērstās mežrožu ziedu sejiņas ar rasas lāšu asariņām, ne putnu sasaukšanos ežma- las briksnājā.
Mašīnu viņš atrada blakus taciņai, kas vijās cauri briksnājam pie gravas. Jau no pirmā acu uzmetiena viņš sapīka: tā izskatījās ne tikvien dīvaina, bet pat visai neparasta, taču pašreiz kā ar prātu, tā ar sirdi viņš spēja uztvert vienīgi ikdienišķo. Mašīna ir visīstākā banalitāte, kaut kas pārlieku pierasts, galvenais atribūts mūsdienu pasaulē
tin dzīvē, no kuras viņš bija bēdzis. Tā gluži vienkārši neiederējās šajā pamestajā fermā, kur viņš gribēja sagaidīt mūža pēdējo dienu.
Viņš stāvēja uz taciņas un skatījās uz dīvaino mašīnu, un juta, kā pagaist puķu, rasas un putnu rītausmas vīteru uzvēdītā noskaņa un kā viņš paliek vienatnē ar šo lietu, kura, kā ikviens to domātu, ir izbēgusi no sadzīves piederumu veikala. Taču, raugoties tajā, viņš mazpamazām sāka saskatīt ari ko citu un saprata, ka tā nepavisam neatgādina neko līdz šim redzētu vai dzirdētu… un, protams, vismazāk — klejojošu veļas mazgājamo mašīnu vai nozieguma pēdu dzēsēju žāvēšanas skapi.
Pirmkārt, tā mirdzēja… tas nebija metāla virsmas spīdums, nebija glancēta porcelāna spožums… mirdzēja katra vielas daļiņa, no kuras tā bija veidota. Viņš skatījās tieši uz mašīnu, un radās tāda sajūta, it kā redzētu tai cauri, kaut arī gluži skaidri nevarēja izšķirt, kas tur ir iekšā. Mašīna bija taisnstūrveida, pēdas četras gara, trīs plata un divas augsta; tai nebija nevienas pogas, pārslēga vai skalas, un tas pats par sevi liecināja, ka tā nav vadāma.
Kaut gan ne prātā nebija nācis iet mašīnai klāt un to aizskart, viņš tomēr noliecās pie tās, ar roku noglauda spožo virsmu un tikai tad aptvēra, ka droši vien labāk būtu likt to mierā. Bet nekas nenotika … mazākais uzreiz ne. Metāls vai materiāls, no kā tā bija gatavota, taustot likās esam gluds, taču zem šī gluduma bija jaušama ārkārtīga cietība un biedējošs spēks.
Viņš atrāva roku, izslējās un pakāpās soli atpakaļ.
Tajā pašā mirklī mašīna noknikšķēja, un viņš pavisam noteikti sajuta, ka noknikšķēja nevis tāpēc, lai veiktu kādu darbību vai ieslēgtos, bet gan tādēļ, lai pievērstu viņa uzmanību, darītu zināmu, ka tā darbojas, ka tai ir savas funkcijas, kuras tā ir gatava pildīt. Un viņš juta, ka neatkarīgi no tā, kāds bija mašīnas mērķis, tā visu veiks ļoti prasmīgi, bez mazākā trokšņa.
Tad mašīna izdēja olu.
Arī vēlāk, mēģinot visu apjēgt, viņš nespēja izskaidrot, kāpēc bija iedomājies, ka tā rīkosies tieši šādi.
Katrā ziņā tā izdēja olu, un šī ola bija zaļš nef- rīta gabals, ko caurauda pienbaltas svēdras un kas bija meistarīgi izslīpēts par grotesku simbolu.
Pagalam satraukts, šobrīd aizmirsis, kā materializējās nefrīts, viņš stāvēja uz taciņas un aplūkoja zaļo olu, tās skaistuma un lieliskās formas aizrauts. Un nodomāja, ka šis ir visapbrīnojamākais mākslas darbs, kādu viņš jebkad redzējis, un nešaubīgi zināja, kāds tas būs pieskaroties. Viņš jau iepriekš zināja, ka, sākot vērīgi apskatīt nefrītu, sajūsmināsies par tā apstrādi.
Viņš noliecās, pacēla olu un, saudzīgi turēdams to plaukstā, domās salīdzināja ar tiem nefrīta nieciņiem, ar kuriem ilgus gadus bija noņēmies muzejā. Bet tagad, kad viņam rokās gulēja nefrīts, muzejs nogrima kaut kur tālu aizmirstības miglā, lai gan kopš tā laika, kad viņš pameta muzeja sienas, bija pagājuši tikai trīs mēneši.
— Pateicos, — viņš sacīja mašīnai un mirkli vēlāk iedomājās, ka rīkojas muļķīgi, sarunādamies ar mašīnu kā ar cilvēku.
Mašīna stāvēja kā stāvējusi. Tā nenoknikšķēja, nepakustējās.
Galu galā viņš novērsās no tās un devās pa no- kalni lejup, garām govju kūtij, uz māju pusi.
Viņš nolika nefrītu virtuvē galda vidū, lai strādājot varētu to redzēt. Tad iekūra uguni un piemeta sīkākas šķilas, lai kurētos spēcīgāk. Uzlicis uz plīts tējkannu un izņēmis no bufetes traukus, uzklāja galdu, sacepa cūkgaļu un uz pannas malas^ pārsita pēdējo olu.
Ēzdams viņš nespēja novērst acis no nefrīta, kas gulēja viņa priekšā, un vēl arvien nebeidza sajūsmināties, cik lieliski tas apstrādāts, un centās atminēt, ko tas simbolizē. Viņam iešāvās prātā arī, cik varētu maksāt šāds nefrīts. Dārgi … kaut gan tas viņu interesēja vismazāk.
Nefrīta forma viņu mulsināja — līdz šim viņš neko tādu nekad nebija redzējis un ne par ko tamlīdzīgu nebija arī lasījis. Viņš nespēja pat iedomāties, ko tā varētu nozīmēt. Un tomēr akmenī slēpās kāds skaistums un spēks, tajā bija kas īpašs. Tas liecināja, ka tā nav parasta lietiņa, bet ir augsti attīstītas kultūras produkts.
Viņš nedzirdēja jaunās sievietes soļus, kad tā uzkāpa pa kāpnēm un izgāja cauri verandai, tāpēc pagriezās tikai tad, kad viņa pieklauvēja. Viešņa stāvēja durvīs, un, to ieraugot, viņš pieķēra sevi, ka domā par viņu ar tādu pašu sajūsmu kā par nefrītu.
Nefrīts bija vēss un zaļš, bet viņas seja — noteiktiem vaibstiem, balta, kaut gan zilajām acīm piemita tā pati maigā nokrāsa kā šim brīnišķīgajam nefrīta gabalam.
— Esiet sveicināts, mister Saijē, — viņa sacīja.
— Labrīt, — viņš atsaucās.
Tā bija Mērija Maleta, Džonija māsa.
— Džonijs aizgāja zivis ķert, — meitene sacīja. — Kopā ar Smita jaunāko dēlēnu. Tāpēc pienu un olas vajadzēja nest man.
— Priecājos, ka atnācāt jūs, — Pīters sacīja,
kaut gan nebija vērts raizēties. Mazliet vēlāk es pats būtu pie jums iegriezies pēc tiem. Man tas nāktu tikai par labu.
Un tūdaļ nožēloja teikto, jo pēdējā laikā pie šī jautājuma domās kavējās pārlieku bieži… tā sakot, tas un tas ir jādara, bet tas un tas ne. Vai ir jēga runāt par kaut kādu labumu, kad viņam jau vairs nekas nespēj palīdzēt! Ārsti ir likuši to noprast gluži nepārprotami.
Paņēmis olas un pienu, viņš aicināja viešņu nākt iekšā, tad pats aiznesa pienu uz pagrabu: ledusskapja mājā nebija, jo nebija elektrības.
— Vai jūs jau pabrokastojāt? — viņš vaicāja.
Mērija piekrītoši pamāja.
— Tad ir labi, — viņš atturīgi piebilda. — Man ēdiena gatavošana lāgā nepadodas. Redziet nu, dzīvoju kā teltī pie dabas krūts.
Un atkal nožēloja izteikto. «Saijē,» viņš klusībā sevi aprāja, «neesi tik sentimentāls!»
— Cik jauka lietiņa! — Mērija iesaucās. — Kur jūs to ņēmāt?
— Vai nefrītu? Tas ir savāds atgadījums. Es to atradu.
Viņa pastiepa roku pēc nefrīta.
— Vai drīkst?
— Protams, — Pīters atbildēja.
Mērija paņēma nefrītu rokā, bet Pīters vēroja viņas sejas izteiksmi. Arī meitene, tāpat kā iepriekš viņš pats, uzmanīgi turēja akmeni abās plaukstās.
— Jūs to atradāt?
— Ne nu īsti atradu, Mērij. Man to iedeva.
— Draugs?
— Nezinu.
— Jocīgi.
— Nepavisam ar ne. Es gribētu jums parādīt to… nu, savādnieku, kurš iedeva akmeni. Vai varat man veltīt kādu brīdi?
— Skaidrs, ka varu, — Mērija sacīja, — kaut gan man jāsteidzas. Mamma konservē persikus.
Viņi abi kopā pagāja garām govju kūtij, šķērsoja strautu un nonāca ganībās. Soļodams pa piekalni augšup, viņš prātoja, vai mašīna vēl atrodas turpat … un vai vispār tā tur ir bijusi.
Tā vēl arvien bija tur.
— Cik ērmīga! — Mērija sacīja.
— Patiešām ērmīga, — Pīters bija vienisprātis.