— Kas tas ir, mister Saijē?
— Nezinu.
— Jūs teicāt, kāds jums iedeva nefrītu. Vai gribat sacīt, ka …
— Bet patiesi tā bija, — Pīters noteica.
Abi piegāja tuvāk mašīnai un, to vērodami, apstājās. Pīters atkal pievērsa uzmanību tam, ka tā mirdz, un viņam no jauna radās tāda sajūta, it kā viņš iekšā kaut ko saskatītu… tikai ļoti neskaidri.
Mērija noliecās un pārvilka ar pirkstu pār mašīnu.
— Patīkama sajūta, — viņa sacīja. — Virsma līdzīga porcelānam vai …
Mašīna noknikšķēja, un zālē iegūlās flakons.
— Tas būtu man?
Pīters pacēla mazītiņo flakoniņu un pasniedza Mērijai. Te stikla pūšanā bija sasniegti meistarības kalngali: flakons gaismā iemirdzējās visās varavīksnes krāsās.
— Laikam tur ir smaržas, — Pīters sacīja.
Mērija izvilka aizbāzni.
— Burvīgi, — viņa priecīgi nočukstēja un iedeva pasmaržot arī Pīteram. Smarža patiešām bija debešķīga. Viņa aiztaisīja flakonu ciet.
— Bet, mister Saijē …
— Nezinu, — Pīters teica. — Es gluži vienkārši neko nezinu.
— Nu, bet tomēr kaut ko noskāršat?
Viņš papurināja galvu.
— Vai atradāt to šeit?
— Es biju izgājis pastaigāties …
— Un tā jūs gaidīja.
— Es ne… — Pīters centās iebilst, taču tad viņam pēkšņi iešāvās prātā, ka tieši tā arī bija bijis: nevis viņš atrada mašīnu, bet tā viņu gaidīja.
— Tā gaidīja, vai ne?
— Lūk, tagad, kad jūs to pateicāt, man šķiet, tā patiesi mani gaidīja.
Varbūt mašīna bija gaidījusi nevis tieši viņu, bet jebkuru cilvēku, kurš ies garām pa taciņu. Tā bija gaidījusi un vēlējusies, lai to atrod, gaidījusi gadījumu, lai paveiktu savu darāmo.
Kāds bija to šeit atstājis. Tagad tas bija skaidrs kā diena.
Viņš stāvēja pļavā kopā ar Mēriju Maletu, fermera meitu (visapkārt auga pazīstama zāle, krūmi un koki, metās arvien karstāk, un griezīgi sisināja sienāži, bet kaut kur tālumā šķindēja govju zvaniņš), un juta, kā prātu stindzina doma, auksta un drausmīga, aiz kuras plešas kosmosa tumsa un laika palsā bezgalība. Un juta, kā kāda sveša, naidīga roka sniedzas pēc cilvēces un Zemes siltuma.
— Iesim atpakaļ, — viņš teica.
Viņi atgriezās mājup pāri pļavai un brīdi pakavējās pie vārtiem.
— Varbūt mums kaut kas jādara? — Mērija vaicāja. — Varbūt kādam jāpasaka?
Viņš papurināja galvu.
— Papriekš gribu visu apdomāt.
— Un kaut ko darīt?
— Droši vien neviens te neko nevarēs izdarīt, Un diezin, vai tas ir nepieciešams.
Mērija devās prom pa ceļu, bet viņš noraudzījās tai pakaļ, tad pagriezās un gāja mājup.
Pīters sadabūja zāles pļāvēju un ņēmās pļaut zāli. Tad ķērās pie puķu dobes. Cīnijas auga labi, bet asterēm kaut kas bija lēcies: tās bija nokaltušas. Vienalga, ko viņš dara, puķu dobe arvien vairāk aizaug ar zāli, kas nomāc kultūraugus.
«Pēcpusdienā,» viņš nodomāja, «es droši vien iešu makšķerēt. Varbūt makšķerēšana man nāks…»
Viņš notvēra sevi pie šīs domas un nepabeidza to.
Tupēdams pie puķu dobes un ar darza lāpstiņas galu rakņādams zemi, Pīters prātoja par pļavā palikušo mašīnu.
«Papriekš es gribu visu. apdomāt,» viņš bija teicis Mērijai. Bet par ko te lai domā?
Kāds viņa pļavā ko pametis … mašīnu, kura savādi knikšķēja un, kad to noglāstīja, pasniedza dāvanas, dēja tās gluži kā olas.
Ko tas nozīmēja?
Kāpēc tā tur atradās?
Kāpēc tā knikšķēja un apdāvināja, kad to noglāstīja?
Varbūt tādējādi atbildēja uz glāstu? Kā suns, kas luncina asti?
Varbūt tā ir pateicība? Tāpēc, ka cilvēks viņu ievērojis?
Kas tas ir? Vai aicinājums uz pārrunām?
Vai draudzīgs žests?
Vai arī lamatas?
Un kā tā bija uzzinājusi, ka viņš būtu vai velnam dvēseli pārdevis arī par divreiz mazāku nefrīta gabaliņu?
Kā tā varēja zināt, ka meitenei patīk labas smaržas?
Viņš aizmugurē izdzirda straujus soļus un spēji apgriezās. Pa zāli šurp skrēja Mērija.
Meitene nometās uz ceļiem Pīteram blakus un satvēra viņa roku.
— Džonijs arī uzdrāzās tai virsū, — viņa teica, smagi elsdama. — Es visu ceļu skrēju. Viņš bija kopā ar Smita dēlēnu. Atgriezdamies no makšķerēšanas, viņi gāja pāri pļavai…
— Varbūt mums par to jāziņo, — Pīters sacīja.
— Arī viņiem tā pasniedza dāvanas. Džonijs dabūja makšķerkātu ar spoli, bet Ogi Smits — beisbola vālīti un cimdu.
— Ak tu kungs!
— Un nu viņi visiem lielās.
— Tagad tam vairs nav nozīmes, — Pīters teica. — Vismaz man tā liekas.
— Bet kas tas ir? Jūs sākāties nezinām. Tomēr jūs tak domājāt. Jūs, Pīter, taču kaut ko izdomājāt.
— Manuprāt tas nav no šīs pasaules, — Pīters sacīja. — Tas izskatās tik dīvains. Es nekad neesmu ne redzējis, ne dzirdējis neko tamlīdzīgu. Zemes mašīnas nedod dāvanas, tiklīdz tām pieskaras. Mūsu mašīnās vispirms jāiemet monēta. Tā … tā nav no Zemes.
— Jūs gribat teikt, ka tā ir no Marsa?
— Un no Marsa arī ne, — Pīters sacīja. — Un no mūsu Saules sistēmas ne. Nav pamata domāt, ka Saules sistēmā dzīvo citas saprātīgas būtnes, par tik saprātīgu mašīnu jau nemaz nerunājot.
— Tas nozīmē … tā nav no Saules sistēmas? …
— No kādas citas zvaigznes.
— Zvaigznes atrodas tik tālu! — viņa iebilda.
Tik tālu, Pīters nodomāja. Priekš cilvēkiem tik
tālu. Līdz tām var aizkļūt vienīgi sapņos. Tās ir tālas, tik vienaldzīgas un aukstas. Bet mašīna …
— Līdzīga spēļu automātam, — viņš skaļi teica, — tikai vinnestu izsniedz vienmēr, pat ja neiemet monētas. Tas jau ir vājprāts, Mērij. Redzi, tāpēc tā nav no Zemes. Neviena Zemes mašīna, ko radījis Zemes izgudrotājs, tā nerīkosies.
— Tagad visi kaimiņi steigsies turp, — Mērija sacīja.
— Protams. Viņi ies pēc dāvanām.
— Bet tā nemaz nav tik liela. Tajā nesaietu visai apkaimei domātās dāvanas. Pat dāvanām, ko tā jau ir izsniegusi, tik tikko pietiktu vietas.
— Mērij, vai Džonijs gribēja spiningu?
— Viņš par to vien runāja.
•— Un jums patīk smaržas?
— Man nekad nav bijis labu smaržu. Vienīgi lētās. — Viņa iesmējās, nervozi un skaļi. — Bet jūs? Vai jums patīk nefrīts?
— Es, tā sakot, šo to saprotu no nefrīta. Tā ir mana vājība.
— Tātad šī mašīna …
— Izsniedz katram to, ko viņš vēlas, — Pīters nobeidza.
— Tas ir baismīgi, — Mērija teica.
Negribējās ticēt, ka iespējams nobīties tādā
dienā… mirdzošā vasaras dienā, kad rietumu pamalē debesis ieskauj balti mākoņi un tās atgādina gaišzilu zīdu… dienā, kad nevar būt slikta oma … dienā, kas Zemei ir tikpat parasta kā kukurūzas lauks.
Kad Mērija bija projām, Pīters iegāja atpakaļ mājā un pagatavoja pusdienas. Viņš ieturējās, sēdēdams pie loga un vērodams kaimiņus. No visām
pusēm viņi nāca pāri pļavai pa diviem, pa trim no savām fermām, devās uz viņa pļavu, pametuši zāles pļaujmašīnas un kultivatorus, pārtraukuši darbu dienas vidū, lai uzmestu acis mašīnai. Sastājušies tai apkārt un ar kājām izmīdīdami krūmus, kur viņš bija atradis avenes, tie sarunājās, un laiku pa laikam līdz šejienei atlidoja viņu augstās, griezīgās balsis; taču Pīters nevarēja izšķirt, par ko viņi runā, jo attālums notušēja un izkropļoja vārdus.