No zvaigznēm, viņš domāja. No kādas zvaigznes. Pat ja tas būtu tikai fantāzijas auglis, man ir tiesības fantazēt. Pirmais kontakts. Un cik labi viss pārdomāts! Ja kāda sveša būtne pati būtu ieradusies uz Zemes, sievietes spiegdamas mestos mājup, bet vīrieši ķertos pie ieročiem, un viss sabruktu pīšļos kā nebijis.
Bet mašīna … tas ir pavisam kas cits. Tas nekas, ka tā nav cilvēkiem līdzīga. Tas nekas, ka tā uzvedas mazliet dīvaini. Galu galā, tā ir tikai mašīna. Kaut kā jau to var saprast. Un tas, ka mašīna pasniedz dāvanas, nav nekas slikts.
Pēc pusdienām Pīters izgāja ārā un apsēdās uz kāpnēm. Pienāca kaimiņi un ņēmās rādīt mašīnas veltes. Sasēdušies apkārt, visi sarunājās, viņi bija satraukti un apjukuši, taču neviens nejutās izbijies.
Dāvanu vidū bija rokaspulksteņi, stāvlampas, rakstāmmašīnas, sulu spiedes, servīzes, sudraba šķirstiņi, drapēriju ruļļi, saišu zābaki, bises, kokgriezēja instrumentu komplekti, kaklasaites un daudz kā cita. Kādam pusaudzim bija ducis lamatu skunksu ķeršanai, bet citam — velosipēds.
«Mūsdienīga Pandoras lāde,» Pīters nodomāja, «ko darinājuši un atgādājuši uz Zemi gudri svešinieki.»
Baumas acīmredzot jau bija izplatījušās, un tagad cilvēki te ieradās pat ar automobiļiem. Daži atstāja mašīnas uz ceļa un pāri pļavai devās kājām, citi tās iebrauca govju kūts pagalmā un atstāja tur, ne atļauju neprasīdami. Pēc laiciņa viņi atgriezās ar guvumu un brauca projām. Pļavā valdīja drūzma. Pītcram šis skats atgādināja gadatirgu vai lauku svētkus.
Uz vakarpusi visi izklīda. Aizgāja pat tie kaimiņi, kuri bija iemetuši aci pie viņa, lai pārmītu dažus vārdus un parādītu dāvanas. Pīters devās uz pļavu.
Mašīna joprojām atradās turpat, tā bija ķērusies pie būvdarbiem. No akmens, kas atgādināja marmoru, tā bija izveidojusi platformu — līdzīgu ēkas pamatiem. Tie stiepās jardus četrus garumā un kādus trīs platumā, stabi, kas tos balstīja, bija no tā paša akmens un iesniedzās zemē.
Pīters piesēda uz celma. No šejienes pavērās mierīga lauku ainava. Tā šķita vēl skaistāka un bezrūpīgāka nekā iepriekš, un Pīters ar visu būtni izjuta šī vakara burvību.
Tikai pirms pusstundas bija norietējusi saule. Rietumu pamalē debesis blāvoja maigi citrondzeltenas un pakāpeniski iekrāsojās zaļas, šur tur slīdēja sārti mākonīši, bet pār zemi jau klājās iezilga krēsla. No krūmiem un dzīvžogiem skanēja melodiski putnu trilleri, bet virs galvas švīkstināja spārnus trauksmainās bezdelīgas.
Sī Zeme, Pīters domāja, ir mierīga cilvēku zeme, zemkopju roku izveidota ainava. Ta ir ziedošu plūmju, sarkanu uzpūtīgu govju kūšu, kā bises stobrs taisnu kukurūzas rindu zeme.
Bez jebkādas iejaukšanās no ārienes Zeme gadu miljonu laikā radījusi to visu … auglīgu augsni un dzīvību. Sis Galaktikas nostūrītis bija aizņemts ar savām sīkajām rūpēm.
Bet tagad?
Tagad beidzot kāds bija nolēmis iejaukties.
Tagad beidzot kāds vai kaut kas bija ieradies šajā Galaktikas stūri, un no šī brīža Zeme vairs nebija vientuļa.
Pīteram pašam viss jau bija vienalga. Viņš drīz nomirs, un pasaulē nav nekā tāda, kam viņa acīs būtu kāda nozīme. Viņam bija atlikusi tikai rīta skaidrība un vakara rimtums, katra diena bija ierēķināta, un viņš gribēja gūt kaut mazliet priekā, kāds lemts dzīvajiem.
Bet citiem nav vienalga … Mērijai Maletai un viņas brālim Džonijam, Smita dēlēnam, kurš bija dabūjis beisbola vālīti un cimdu, visiem cilvēkiem, kuri nāca uz viņa pļavu, un tiem miljoniem, kuri te nebija bijuši un vēl neko nebija dzirdējuši.
Šeit, savrupajā fermā, kas paslēpusies kukurūzas laukos, bez jebkādiem teatrāliem efektiem norisinās Zemes lielākā drāma. Tieši šeit.
— Ko jūs gatavojaties darīt ar mums? — viņš jautāja mašīnai.
Bet atbildi nesaņēma.
Pīters to arī negaidīja. Viņš sēdēja un skatījās, kā sabiezē ēnas, kā uz Zemes izmētātajās mājās iedegas ugunis. Kaut kur tālumā ierējās suns, citi atsaucās, viņpus pakalniem vakara klusumā šķindēja govju zvaniņi.
Pēdīgi, kad jau bija pavisam satumsis, viņš lēnām sāka iet uz māju pusi.
Virtuve Pīters sataustīja un iededzināja lampu. Pulkstenis rādīja gandrīz deviņi… laiku, kad pārraida pēdējās ziņas.
Viņš iegāja guļamistabā un ieslēdza radio. Pēdējās ziņas viņš noklausījās pa tumsu,
Tie bija labi jaunumi. Šodien štatā neviens nebija nomiris ar poliomielītu un saslimis bija tikai viens.
«Saprotams, kļūt bezrūpīgiem vēl ir par agru,» diktors sacīja, «taču tas, bez šaubām, nozīmē lūzumu epidēmijas gaitā. Iepriekšējā diennaktī reģistrēts tikai viens jauns saslimšanas gadījums. Stata Veselības aizsardzības departamenta direktors pavēstīja…»
Viņš sāka lasīt paziņojumu, ko bija sniedzis Veselības aizsardzības departamenta direktors, kurš izlīdzējās ar vispārīgām frāzēm, jo pats nezināja, kas notiek.
«Turpat vai triju nedēļu laikā pirmoreiz diena ir pagājusi bez nāves gadījumiem. Taču, neraugoties uz to,» viņš turpināja, «vēl arvien ir nepieciešamas medicīnas māsas.» Diktors piemetināja, ka medicīnas māsas lūdz zvanīt tur un tur.
Vēlāk viņš pārgāja uz lielās žūrijas pieņemto lēmumu un nepateica nekā jauna. Pēc tam nolasīja laika ziņas. Pavēstīja, ka Emeta slepkavības lietas iztiesāšana vēl uz mēnesi atlikta.
Tad piebilda: «Mums nupat ienācis ziņojums. Paskatīsimies, kas …»
Bija dzirdams, kā diktora rokās čaukst papīrs, kā viņam aizraujas elpa.
«Tajā ir stāstīts,» viņš teica, «ka šerifs Džo Bernss tikko saņēmis ziņu par lidojošo šķīvīti, kas nolaidies Pītera Saijē fermā pie Kornersas. Acīmredzot neviens par to neko īsti nezina. Skaidrs tikai tas, ka lidojošais šķīvītis atrasts šodien no rīta, bet nevienam nav ne prātā ienācis pavēstīt to šerifam. Atkārtoju — tas ir viss, kas mums zināms. Vairāk neko nezinām. Nezinām, vai tā ir taisnība vai ne. Uz turieni aizbrauca šerifs. Tiklīdz no viņa pienāks kādas vēstis, darīšu jums tās zināmas. Sekojiet mūsu …»
Pīters piecēlās un izslēdza radio. Tad devās uz virtuvi pēc lampas. Uzlika to uz galda un atkal apsēdās, nolēmis pagaidīt šerifu Bcrnsu.
Ilgi gaidīt nenācās.
— Ļaudis stāsta, — šerifs sacīja, — ka jūsu fermā esot nosēdies lidojošais šķīvītis.
— Es, šcrif, nezinu, vai tas ir lidojošais šķīvītis.
— Bet kas tad?
— Kā lai es zinu, — Pīters atbildēja.
— Ļaudis runā, ka tas izdāvājot visādas mantas.
— Tas tiesa, izdāvā.
— Nu, ja šis draņķis ir tikai reklāmas triks, — šerifs noteica, — tad gan es kādam krietni sadošu pa ādu.
— Esmu pārliecināts, ka tas nav reklāmas triks.
— Kāpēc jūs uzreiz neziņojāt man? Gribējāt noklusēt?
— Man nez kāpēc ne prātā neienāca, ka jāziņo jums, — Pīters sacīja. — Es neko netaisījos slēpt.
— Jūs te pie mums laikam esat nesen, vai ne? — šerifs noprasīja. — Agrāk tā kā nebūtu jūs redzējis. Domāju, ka visus pazīstu.
— Esmu te trīs mēnešus.
— Ļaudis mēļo, ka jūs ar saimniecības lietām nenoņemoties. Saka, jums neesot ģimenes. Dzīvojot šeit pavisam viens un neko nedarot.
— Taisnība vien ir, — Pīters atbildēja.
Šerifs gaidīja paskaidrojumus, bet Pīters klusēja. Lampas nespodrajā gaismā šerifs aizdomīgi viņu aplūkoja.
— Varbūt parādīsiet mums šo lidojošo šķīvīti?
Pīters, kuram šerifs jau bija pagalam apnicis,
sacīja: