— Izstāstīšu, kā tas atrodams. Aiz govju kūts tiksiet pāri strautam …
— Saijē, kāpēc gan lai jūs nenāktu mums līdzi?
— Klausieties, šerif, es taču stāstu jums, kā tur nokļūt. Vai klausīsieties?
— Nu protams, — šerifs atbildēja. — Protams. Bet kāpēc gan jūs …
— Es tur jau divas reizes biju, — Pīters sacīja. — Un šodien cilvēki pie manis nāk un nāk.
— Nu, labi, labi, — šerifs atteica. — Sakiet, kur jāiet.
Pīters pastāstīja, un šerifs ar diviem palīgiem aizgāja.
Saka zvanīt telefons.
Pīters pacēla klausuli. Zvanīja no tās pašas radiostacijas, kuras ziņojumu viņš bija klausījies.
— Sakiet, — radioreportieris vaicāja, — vai tas šķīvītis ir tur pie jums?
— Kāpēc pie manis? — Pīters atjautāja. — Vispār kaut kas tāds ir gan. Šerifs aizgāja to apskatīt.
— Mēs gribam sūtīt savu pārvietojamo tele- iekārtu, bet pirms tam mums jāpārliecinās, vai tik tā nav krāpšana. Vai jums nebūs iebildumu, ja mēs to aizsūtīsim?
— Neiebilstu. Sūtiet vien.
— Bet vai jūs esat pārliecināts, ka tas daikts vēl ir tur?
— Ir, ir!
— Labi, varbūt tādā gadījumā jūs man pateiksiet..
Pīters uzkāra klausuli tikai pēc piecpadsmit minūtēm.
Telefons no jauna iezvanījās.
tagad runāja no «Associated Press». Cilvēks, kas atradās vada otrā galā, bija piesardzīgs un visai skeptiski noskaņots.
— Stāsta, pie jums esot uzradies nez kāds šķīvītis?
Pīters uzkāra klausuli tikai pēc desmit minūtēm.
Telefons gandrīz uzreiz sāka zvanīt atkal.
— Maklelands no «Tribune», — gurda balss sacīja. — Dzirdēju kaut kādas baumas …
Piecas minūtes. Vēlreiz zvans. No «United Press».
— Runā, pie jums esot nolaidies šķīvītis? Vai mazu cilvēciņu tajā nav?
Piecpadsmit minūtes.
Zvans. Tas bija pārskaities pilsētnieks.
— Es nupat dzirdēju pa radio, it kā pie jums nolaidies lidojošais šķīvītis. Kāpēc jūs cilvēkiem prātus jaucat? Taču labi zināt, ka nekādu lidojošu šķīvīšu nav …
— Vienu mirklīti uzgaidiet, ser, — Pīters sacīja un izlaida klausuli no rokas. Tā karājās vadā, bet Pīters devās uz virtuvi, sadabūja tur šķēres un atnāca atpakaļ. Viņš dzirdēja, ka aizkaitinātais pilsētnieks vēl arvien nebija beidzis viņu apstrādāt; klausule šūpojās vadā, un no tās plūstošā balss likās esam pavisam kokaina.
Pīters izgāja no mājas un pārgrieza telefona vadu.
Kad viņš atgriezās, klausule klusēja. Viņš saudzīgi nolika to vietā.
Pēc tam aizslēdza durvis un devās pie miera. Pareizāk sakot, nolikās guļvietā, bet nekādi nespēja aizmigt. Viņš gulēja zem segas, ar skatienu urbdamies tumsā un cenzdamies sakārtot domu spietu, kas jaucās pa galvu.
No rīta viņš devās pastaigāties un ieraudzīja tnašīnu. Uzlika uz tās roku, un tā iedeva viņam dāvanu. Tad dāvāja vēl un vēl.
— Ir atlidojusi mašīna, kura izsniedz dāvanas, — viņš sacīja tumsā.
Gudrs, labi pārdomāts, rūpīgi izstrādāts pirmais kontakts.
Kontakts ar cilvēkiem viņiem zināmā, saprotamā, šausmas neizraisošā veidā. Kontakts ar kaut kā tāda palīdzību, par ko cilvēki var justies pārāki. Draudzīgs žests… bet kas gan var būt labāks draudzības apliecinājums kā dāvanu pasniegšana?
Kas tas ir?
Misionārs?
Tirgotājs?
Diplomāts?
Vai tikai mašīna un nekas cits?
Varbūt spiegs? Piedzīvojumu meklētājs? Vai pētnieks? Izlūks? Ārsts? Tiesnesis? Indiāņu virsaitis?
Un kāpēc šis daikts ir nolaidies te, šajā novārtā pamestajā zemes gabaliņā, viņam piederošās fermas pļavā?
Un kādā nolūkā?
Bet ar kādu nolūku visbiežāk uz Zemes ierodas visi šie dīvainie izdomātie radījumi fantastiskajos romānos?
Protams, lai pakļautu sev Zemi. Ja ne ar spēku, tad ar pakāpenisku iespiešanos vai draudzīgu pārliecināšanu un spaidiem. Pakļaut sev ne tikai Zemi, bet arī visu cilvēci.
Radiorcportieris bija satraukts, žurnālists no «Associated Press» sašutis, ka viņu tur par muļķi, «Tribune» pārstāvis garlaikojās, bet tas no «United Press», izrādījās, bija gluži vienkārši pļāpa. Taču pilsētnieks bija sadusmojies. Viņu jau ne
reizi vien esot cienājuši ar stāstiem par lidojošajiem šķīvīšiem, un tas nu esot par daudz.
Pilsētnieks bija nikns, jo, noslēdzies savā mazajā pasaulītē, negribēja nekāda uztraukuma, nevēlējās iejaukšanās. Viņam jau gana nepatikšanu, vēl tikai trūka nez kāda šķīvīša. Viņam pietiek paša rūpju: kā nopelnīt iztiku, satikt ar kaimiņiem, izsargāties no poliomielīta epidēmijas, un jādomā arī par rītdienu.
Starp citu, diktors teica, ka stāvoklis ar poliomielītu, šķiet, uzlabojies: nav ne jaunu saslimšanas, ne nāves gadījumu. Un tas ir lieliski, jo poliomielīts nozīmē sāpes, nāvi, šausmas.
«Sāpes,» viņš domāja. «Šodien sāpju nebija. Pēc daudzām jo daudzām dienām pirmo reizi man nekas nesāpēja.»
Viņš izstiepās un sastinga zem segas, ieklausīdamies, vai nav sāpju. Viņš zināja, kur tās slēpās, zināja to vietu savā miesā, kur tās arvien patvērās. Gulēja un bai|odamies gaidīja, ka tagad, kad ir par to iedomājies, tās sevi atgādinās. Taču sāpju nebija. Viņš gulēja un gaidīja, raizēdamies, ka pat domas par sāpēm var kļūt par burvju vārdiem, kas tās izvilinās no klusās vietiņas. Sāpes nenāca. Viņš aicināja tās, lūgšus lūdzās, lai parādās, visiem dvēseles spēkiem mēģināja tās izvilināt. Taču sāpes nepadevās.
Pīters atslābināja muskuļus, jo zināja, ka pagaidām briesmas nedraud … Pagaidām … jo sāpes vēl arvien tur slēpās. Tās nogaidīja, meklēja izdevīgu gadījumu — un nāks, kad sitīs īstā stunda.
Izjuzdams bezrūpīgu atsvešinātību, cenzdamies aizmirst nākotni un šausmas, ko tā sevī nes, viņš baudīja dzīvi bez sāpēm. Ieklausījās visā, kas notika mājā: mazliet nosēdušos siju dēļ grīdas dēļi čīkstēja, vasarīgais vējiņš sitās pret sienu, gobas zari skrāpējās gar virtuves jumtu.
Cita skaņa. Klauvējieni pie durvīm.
— Saijē! Saijē! Kur esat palicis?
— Eju jau, eju, — viņš atsaucās.
Tad sameklēja čības un gāja uz durvīm. Tas bija šerifs ar palīgiem.
— Iededziniet lampu, — šerifs lūdza.
— Vai sērkociņi ir? — Pīters jautāja.
— Jā, te būs.
Pīters, taustīdamies pa tumsu, atrada šerifa roku un paņēma no viņa sērkociņu kārbiņu.
Viņš uzgāja galdu, pārvilka pār to ar roku un atrada lampu. Uzdedzis uguni, palūkojās šerifā.
— Saijē, — šerifs sacīja, — šis daikts kaut ko būvē.
— Zinu.
— Kas tā par velna būšanu?
— Nekādas velna būšanas nav.
— Tas verķis iedeva man šo, — šerifs sacīja, uzlikdams kaut ko uz galda.
— Pistole, — Pīters noteica.
— Vai jūs esat tādu kādreiz redzējis?
Jā, tā varēja būt četrdesmit piektā kalibra. Taču trūka nolaižamās mēlītes, stobrs spoži mirdzēja, visa pistole bija 110 kāda balta, pa daļai caurspīdīga materiāla.
Pīters pasvārstīja to rokā — pistole svēra ne vairāk par pusmārciņu.
— Nē, — Pīters sacīja. — Savu mūžu neko tādu neesmu redzējis. — Viņš uzmanīgi nolika pistoli uz galda. — Vai šauj arī?
— Jā, — šerifs atbildēja. — Es to izmēģināju pie jūsu govju kūts.
— Govju kūts vairs nav, — viens no palīgiem teica.
— Ne skaņas, ne uzliesmojuma, nekā, — šerifs piebilda.
— Govju kūts pazuda, un viss, — palīgs atkārtoja, vēl īsti neatjēdzies no pārsteiguma.