Pagalmā iebrauca mašīna.
— Ej paskaties, kas tur ir, — šerifs pavēlēja.
Viens palīgs izgāja ārā.
— Nesaprotu, — šerifs gaudās. — Stāsta, tas esot lidojošais šķīvītis, bet, manuprāt, tas nav nekāds šķīvītis. Parasta kaste.
— Tā ir mašīna, — Pīters sacīja.
Lievenī nodimdēja soļi, un istabā sanāca ļaudis.
— Avīžnieki, — palīgs, kurš bija gājis ārā skatīties, teica.
— Puiši, nekādu ziņojumu nebūs, — šerifs sacīja.
Kads reportieris griezās pie Pitera:
— Vai jūs esat Saijē?
Pīters piekrītoši pamāja.
— Esmu Hoskinss no «Tribune». Sis ir Džon- sons no «Associated Press». Tas mazais, kas izskatās tāds pamuļķīgs, — fotogrāfs Lenglijs. Nepievērsiet viņam uzmanību. — Hoskinss uzsita Pī- teram pa muguru. — Nu, kā te iet, pašā gadsimta notikumu mutulī? Vareni, vai ne?
— Stāvi mierīgs, nekusties, — Lenglijs sacīja.
Uzliesmoja zibspuldze.
— Man jāpazvana, — teica Džonsons. — Kur te ir telefons?
— Tur, — Pīters atbildēja. — Tas nedarbojas.
— Kā tā? Sādā brīdī — un nedarbojas?
— Es pārgriezu vadu!
— Pārgriezāt vadu! Vai jūs, Saijē, esat prātu zaudējis?
— Zvanīja bez mitas.
— Tad nu gan, — Hoskinss sacīja. — Redz kā!
— Es salabošu, — Lenglijs piedāvājās. — Vai kādam ir plakanknaibles?
— Pagaidiet, puiši, — iejaucās šerifs.
— Žigli velciet mugurā bikses, — Hoskinss Pītc- ram uzsauca. — Mēs gribam jūs nofotografēt pie lidojošā šķīvīša. Uzlieciet tam kpju virsū kā mednieks nogalinātam zilonim.
— Nu, paklausieties jel, — šerifs sacīja.
— Kas ir, šerif?
— Tā ir nopietna lieta. Saprotiet mani pareizi. Tur jums, puiši, nav ko blandīties.
— Protams, nopietna, — Hoskinss atbildēja.
— Tāpēc jau arī esam šeit. Miljoniem cilvēku gaida kādas vēstis un nevar sagaidīt.
— Are, plakanknaibles, — viens ieteicās.
— Tūlīt salabošu telefonu, — Lenglijs sacīja.
— Ko mēs te slaistāmies? — Hoskinss jautāja.
— Iesim, palūkosimies uz to.
— Man vajadzētu piezvanīt, — atbildēja Džon- sons.
— Pag, puiši, — šerifs apjucis centās viņus pierunāt. — Uzgaidiet…
— Serif, kam tas daikts ir līdzīgs? Vai, jūsuprāt, tas ir lidojošais šķīvītis? Vai tas ir liels? Ko tas dara — knikšķina vai rada vēl kādas citas skaņas? Ei, Lenglij, uzņem šerifu filmā.
— Vienu mirklīti! — Lenglijs no pagalma atsaucās. — Savienoju vadu!
Verandā atkal atskanēja soļu troksnis. Pa durvīm iespraucās galva.
— Telestudijas autobuss, — galva sacīja. — Vai tas ir šeit? Kā lai aizkļūst līdz tam verķim?
Zvanīja telefons. Džonsons pacēla klausuli.
— Jūs, šerif.
Šerifs aizklaudzināja pie telefona. Visi apklusa un klausījās.
— jā, tas esmu es, šerifs Bernss … Jā, tas ir tur, viss kārtībā.. Protams, es zinu … Redzēju to… Nē, kas tas ir, es nezinu … Jā, saprotu. Labi, ser … Klausos, ser … Es darīšu visu.
Šerifs nolika klausuli un pagriezās pret pārējiem.
— Militārā izlūkošana, — viņš teica. — Neviens neies uz turieni. Neviens nedrīkst atstāt māju. No šī brīža te ir aizliegtā zona.
Viņš nikni noskatīja pēc kārtas visus reportierus.
— Tāda ir pavēle, — viņš tiem sacīja.
— Ak tu velns! — Hoskinss nolamājās.
— Es tā steidzos šurp, — telereportieris sāka bļaut, — un tagad lai sēžu te ieslēgts un ne …
— Es tagad šeit vairs nekomandēju, — šerifs teica. — Tēvoča Scma pavēle. Tā ka jūs, puiši, pārāk ne…
Pīters devās uz virtuvi, uzpūta uguni un uzlika tējkannu.
— Kafija ir tur, — viņš sacīja Lenglijam. — Iešu apģērbšos.
Nakts vilkās gausi. Hoskinss un Džonsons telefoniski nodeva ziņas, kas bija īsi pierakstītas uz ermoņikas veidā salocītām lapiņām; sarunādamies ar Pīteru un šerifu, viņi ar zīmuli kricclēja nezkā- das neizprotamas zīmes. Pēc īsa strīdiņa šerifs atļāva Lenglijam nosūtīt redakcijai uzņēmumus. Šerifs soļoja pa istabu šurpu turpu.
Kliedza radio. Bez apstājas zvanīja telefons.
Visi dzēra kafiju un smēķēja, uz grīdas mētājās samīdīti smēķu gali. Klāt nāca arvien jauni avīžnieki. Šerifa brīdināti, viņi palika te nogaidīt.
Kads atnesa pudeli dzeramā un palaida apkārt. Cits ierosināja uzspēlēt pokeru, bet nerada atbalstītājus.
Pīters izgāja pēc malkas. Nakts bija klusa, pie debesīm mirdzēja zvaigznes.
Viņš palūkojās uz pļavu, taču tur nekas nebija redzams. Mēģināja saskatīt klajo vietu, kur iepriekš bija atradusies govju kūts. Tomēr dziļajā tumsā būtu grūti ieraudzīt govju kūti, pat ja tā tur būtu.
Kas tas ir? Vai migla, kas sabiezē pie nāves gultas? Vai pēdējā tumsas stunda pirms rītausmas? Pirms visgaišākās, pārsteigumiem visbagātākās rītausmas daudzu grūtību pārpilnajā cilvēces dzīves gaitā?
Mašīna tur kaut ko būvē, būvē naktī.
Bet ko?
Vai templi? Faktoriju? Misiju? Sūtniecību? Fortu? Neviens nezina, neviens nevar pateikt.
Vienalga, ko ceļ, uz planētas Zeme tas ir pirmais svešinieku uzbūvētais priekšpostenis.
Pīters atgriezās ar malkas klēpi.
— Šurp sūta karaspēku, — šerifs viņam sacīja.
— Viens — un — di-vi — krei-so, — Hoskinss nesatricināmā mierā komandēja; cigarete palika nevīžīgi karājamies viņam pie apakšlūpas.
— Nupat ziņoja pa radio, — šerifs piebilda. — Izsludināts nacionālās gvardes iesaukums.
Hoskinss un Džonsons izkliedza militāras komandas.
— Jūs, puiši, labāk gan nelieniet pie kareivjiem, — šerifs nobrīdināja. — Vēl iespraudīs durkli ribās …
Hoskinss izgrūda taures signālam līdzīgu skaņu. Džonsons paķēra divas karotes un atdarināja pakavu klaudzoņu.
— Kavalērija! — Hoskinss iesaucās. — Uz priekšu, zēni! Urrā!
— Nu ko jūs te ņematies kā bērni, — kāds nogurušā balsi sacīja.
Nakts vilkās lēni, visi sēdēja, dzēra kafiju, smēķēja. Nevienam negribējās runāt.
Radiostacija beidzot paziņoja, ka pārraides beigušās. Kāds ņēmās griezt kloķi, cenzdamies noķert citu staciju, taču baterijas bija izlādējušās. Telefons sen vairs nezvanīja.
Kādu stundu pirms rītausmas ieradās kareivji. Viņi nemaršēja un nedrasēja, bet atbrauca piecos ar brezentu segtos kravas automobiļos.
Kapteinis uz mirkli ienāca iekšā, lai uzzinātu, kur atrodas nolādētais šķīvītis. Viņš bija visai nemierīgs tips. Pat kafiju neiebaudīja, bet tūlīt devās ārā un skaļi pavēlēja šoferiem braukt.
Mājā varēja dzirdēt, kā smagie automobiļi rēkdami aiztraucās projām.
Svīda gaisma. Pļavā bija izaugusi ēka. Tā izskatījās neparasta, jo slējās augšup pretēji visām celtniecības normām. Būvnieks vai, drīzāk, tas spēks, kas to cēla, visu bija darījis ačgārni: bija redzams ēkas centrs, it kā ēka būtu paredzēta nojaukšanai un no tās būtu norauts viss «apvalks».
Eka aizņēma pusakra un sniedzās piecstāvu mājas augstumā. Tā sārtojās pirmajos saules staros; tas bija brīnišķīgais sārtais tonis, no kura dvēselē ielīst siltums — atmiņā nāk kaimiņu meitenes svētku tērps.
Kareivji ielenca ēku, rīta saule spoguļojās šauteņu durkļos.
Pīters sarūpēja brokastis: sacepa veselu kalnu pankūku, tad vēl olas ar bekonu, un tam izgāja visi viņa krājumi, izvārīja pāris galonus auzu biezputras, spaini kafijas.