— Mēs aizsūtīsim kādu pēc produktiem, — Hoskinss sacīja. — Esam jūs galīgi aplaupījuši.
Pēc brokastīm šerifs ar palīgiem aizbrauca uz apgabala centru. Hoskinss palaida apkārt cepuri un arī aizbrauca uz pilsētu — pēc produktiem. Pārējie avīžnieki palika. Telestudijas autobuss pavērsa pret ēku platleņķa objektīvu.
Telefons atkal zvanīja vienā zvanīšanā. Žurnālisti pēc kārtas cēla klausuli.
Pīters devās uz Maleta fermu pēc olām un piena.
Mērija izskrēja viņam pretī pie vārtiņiem.
— Kaimiņi baidās, — viņa sacīja.
— Vakar viņi nebaidījās, — Pīters noteica. — Viņi gluži vienkārši gāja un ņēma dāvanas.
— Bet, Pīter, viss taču ir mainījies. Tas jau ir par daudz… Eka
Tur jau ir tā lieta. Eka.
Neviens nebaidījās no mašīnas, kas izskatījās nekaitīga, bija neliela un draudzīgi noskaņota. Tā tik jauld spulgoja, tik mīļi knakšķēja un sniedza dāvanas. Pirmajā acu uzmetienā tā ārēji ne ar ko neatšķīrās no Zemes lietām, un tās nolūki bija saprotami.
Bet ēka bija liela un, iespējams, kļūs vēl lielāka, un tā tika celta ačgārni. Kur gan tas redzēts, ka ēka augtu tik strauji — pieci stāvi vienā pašā naktī?
— Kā viņi to dara, Pīter? — Mērija klusākā balsī vaicāja.
— Nezinu, — Pīters atbildēja. — Te darbojas likumi, par kuriem mums nav nekādas jēgas, tiek izmantota tehnoloģija, kāda cilvēkiem ne prātā nav ienākusi, celtniecības veids, kas savā būtībā ir pilnīgi atšķirīgs no cilvēkiem pazīstamā.
— Bet šī ir gluži tāda pati ēka, kādu būtu varējuši uzcelt arī cilvēki, — viņa iebilda. — Protams, ne no tāda akmens… Droši vien visā pasaulē tāda nav. Taču pārējais tajā nav nekas neparasts. Šī celtne atgādina lielu skolu vai universālveikalu.
— Mans nefrīts, izrādījās, ir īsts nefrīts, — Pīters sacīja, — jūsu smaržas — īstas smaržas, bet spinings, kuru dabūja Džonijs, — parasts spinings.
— Tātad viņi par mums zina. Zina visu, ko iespējams uzzināt. Pīter, viņi novēro mūs!
— Bez šaubām.
Mērijas acīs ieraudzījis bailes, Pīters pievilka viņu sev klāt. Meitene neatrāvās, un viņš to cieši apskāva, bet tajā pašā brīdī iedomājās, cik dīvaini, ka citi tieši pie viņa meklē mierinājumu un atbalstu.
— Pīter, es esmu dumja.
— Jūs esat brīnumjauka, — viņš ar dziļu pārliecību teica.
— Es vis neko daudz nebaidos.
— Protams, ne. — Viņš gribēja sacīt: «Es mīlu tevi,» bet zināja, ka šos vārdus nekad neizteiks. «Kaut gan sāpes,» viņš nodomāja, «sāpes šorīt neatgriezās.»
— Iešu pēc piena un olām, — Mērija sacīja.
— Nesiet šurp, cik varat. Man jāpaēdina vesels bars.
Dodamies mājup, viņš prātoja, ka kaimiņi jau sākuši baidīties. Interesanti zināt, vai drīz bailes aptvers visu pasauli, vai drīz lielgabali ieņems uguns pozīcijas, vai drīz sprāgs atombumba.
Pīters apstājās kalna nogāzē augšpus mājas, un tikai tad pamanīja, ka govju kūts pazudusi. Tā bija kā ar nazi nogriezta — palicis tikai diagonāli nošķelts pamats.
Interesanti, vai pistole vēl arvien ir pie šerifa? Pīters nolēma, ka pie šerifa gan. Bet ko viņš ar to darīs, un kāpēc tā bija iedāvināta tieši viņam? No visām dāvanām tā bija vienīgais priekšmets, kāda uz Zemes nav.
Pļavā, kur vēl vakar nebija nekā cita kā vien koki, zāle un ar dzeloņplūmēm, lazdām un zilga- najām kazenēm aizauguši veci grāvji, tagad augšup cēlās ēka. Pītcram šķita, ka stundas laikā tā izaugusi vēl lielāka.
Atgriezies mājās, Pīters ieraudzīja visus žurnālistus sēžam pagalmā un aplūkojam celtni.
Viens no viņiem sacīja:
— Militārā priekšniecība ieradusies. Tur gaida jūs.
— No izlūkdienesta? — Pīters vaicāja.
Žurnālists piekrītoši pamāja.
— Pulkvedis un majors.
Militārpersonas gaidīja ēdamistabā. Pulkvedis bija sirms, taču ļoti jauneklīgs, majors — ar ūsām un tāpēc šķita visai brašs.
Pulkvedis stādījās priekšā:
— Pulkvedis Vitmens. Majors Rokvels.
Pīters nolika pienu un olas un palocījās.
— Tas bijāt jūs, kas atrada mašīnu? — pulkvedis vaicāja.
— Jā, es.
— Pastāstiet mums par to, — pulkvedis palūdza.
Pīters sāka stāstīt.
— Kur ir tas nefrīts? — pulkvedis prasīja. — Vai jūs mums to neparādītu?
Pīters izgāja virtuvē un atnesa nefrītu. Viņi abi pēc kārtas uzmanīgi to aplūkoja, visai piesardzīgi, taču ar sajūsmu grozīdami rokās, kaut gan Pīters redzēja, ka no nefrīta viņi nenieka nesajēdz.
It kā nolasījis Pītera domas, pulkvedis pacēla galvu un palūkojās viņā.
— Vai jūs ko saprotat no nefrīta? — pulkvedis jautāja.
— Protams, — Pīters atbildēja.
— Vai esat ar to kādreiz nodarbojies?
— Jā, muzejā.
— Pastāstiet par sevi.
Pīters mirkli svārstījās … bet tad sāka stāstīt.
— Un kāpēc jūs esat šeit? — pulkvedis taujāja.
— Vai jūs, pulkvedi, kādreiz esat gulējis slimnīcā? Vai jums nekad nav ienācis prātā, ko nozīmē gaidīt nāvi tur?
Pulkvedis piekrītoši pamāja.
— Es saprotu jūs. Bet šeit jums nav …
— Pacentīšos pārlieku ilgi neuzkavēties dzīvo vidū …
— Jā, jā, — pulkvedis noteica. — Saprotu…
— Pulkvedi, — majors sacīja, — paraugieties, lūdzu, šurp, ser. Tas pats simbols, kas uz…
Pulkvedis izrāva nefrītu viņam no rokām.
— Tas pats simbols, kas virs vēstules teksta! — viņš iesaucās.
Pulkvedis pacēla galvu un vērīgi palūkojās Pī- terā, it kā pirmoreiz viņu redzētu un justos]oti pārsteigts par to.
Pēkšņi majoram rokā parādījās pistole, stobra saltā acs pavērsās tieši pret Pīteru.
Pīters metās sāņus. Taču nepaspēja. Majors izšāva.
Miljonu gadu Pīters krita cauri rēgaini pelēcīgam, griezīgi kaucošam tukšumam, apzinādamies, ka tas ir tikai sapnis, ka viņš krīt bezgalīgā atavistiskā sapnī, ko mantojis no tiem neticami tāla
jiem senčiem, kuri mita kokos un dzīvoja mūžīgās bailēs no krišanas. Viņam gribējās sev iekniebt, lai atmostos, bet viņš nevarēja to izdarīt, jo nebija roku, un pēc tam izrādījās, ka nav arī ķermeņa, kuram varētu iekniebt. Vienīgi apziņa traucās cauri bezdibenim, kuram nebija ne gala, ne malas.
Miljonu gadu Pīters krita griezīgi kaucošajā tukšumā; iesākumā šī kaukoņa ieurbās viņā un lika dvēselei (miesas nebija) atkal un atkal raustīties mokās, nenovedot tās līdz galējībai, aiz kuras sākas glābjošais vājprāts. Taču ar laiku viņš pierada pie šīs kaukšanas, un, līdzko pierada, tā kaukšana izbeidzās un Pīters gāzās bezdibenī pilnīgā klusumā, kas bija vēl baismīgāks par kaukšanu.
Viņš krita, un kritiens bija ilgs kā mūžība, bet tad pēkšņi mūžībai pienāca gals, iestājās miers un krišana izbeidzās.
Viņš ieraudzīja seju. Seju no neiedomājami tālas pagātnes, seju, kuru reiz bija skatījis, bet sen aizmirsis, tāpēc tagad rakņājās atmiņā, pūlēdamies atcerēties, kas ir šis cilvēks.
Seja izplūda, tā šūpojās šurpu turpu, un to apturēt Pīters nekādi nespēja. Visi viņa mēģinājumi bija veltīgi, un viņš aizvēra acis, lai atbrīvotos no šīs sejas.
— Saijē, — kāda balss sauca. — Pīter Saijē.
— Prom, — Pīters sacīja.
Balss pagaisa.
Pīters no jauna atvēra acis, seja atradās vecajā vietā: šoreiz tā neizplūda un nešūpojās.