Tā bija pulkveža seja.
Pīters atkal aizvēra acis, lai atsauktu atmiņā majora pistoles nekustīgo stobru. Viņš lēca sāņus vai vismaz gribēja to darīt, bet nepaguva. Kaut kas atgadījās, un viņš miljonu gadu krita, bet tagad ir pamodies un viņā raugās pulkvedis.
Uz viņu šāva. Tas ir skaidrs. Šāva majors, un tagad viņš, Pīters, atrodas slimnīcā. Bet kur viņš ir ievainots? Vai rokā? Abas rokas veselas. Varbūt kājā? Arī kājas veselas. Sāpju nav. Pārsēju nav. Ģipša arī ne.
Pulkvedis teica:
— Dakter, viņš nupat bija atguvis apziņu, bet tūdaļ pat atkal iegrima nemaņā.
— Viņš būs vesels kā rutks, — ārsts sacīja. — Dodiet tik laiku. Jūs ietriecāt viņā pārmērīgi lielu lādiņu. Nevar tā uzreiz nākt pie samaņas.
— Mums ar viņu jāaprunājas.
— Vajadzēs vien pagaidīt.
Kādu brīdi valdīja klusums. Tad:
— Vai esat pilnīgi pārliecināts, ka viņš ir cilvēks?
— Mēs viņu apsekojām ļoti rūpīgi, — ārsts teica. — Ja arī nav cilvēks, tad ir tik laba imitācija, ka nemūžam nespēsim atmaskot.
— Viņš apgalvoja, ka viņam esot vēzis, — pulkvedis sacīja, — izlikās, ka mirst no tā. Bet, ja viņš nav cilvēks, vai, jūsuprāt, viņš ļaunākā gadījumā jebkurā brīdī nevarēja izlikties, ka …
— Viņam nav vēža. Ne mazāko pazīmju. Nav bijis nekā vēzim līdzīga. Un nebūs.
Pīters pat ar aizvērtām acīm juta, kā no neticības un izbrīna pulkvedim mute palika vaļā. Pīters tīšām ciešāk aizmiedza acis, jo baidījās, ka tā ir tikai viltība …, ka viņi grib, lai viņš atvērtu acis.
— Ārsts, kurš ārstēja Pīteru Saijē, — pulkvedis sacīja, — pirms četriem mēnešiem atzina, ka viņam atlicis vairs pusgada ko dzīvot. Ārsts teica viņam …
— Pulkvedi, izskaidrojumu meklēt ir veltīgi. Varu teikt tikai vienu: cilvēkam, kas atrodas šajā gultā, vēža nav. Viņš ir spēka mitriķis, kādu daudz vis neatradīsi.
— Tādā gadījumā tas nav Pīters Saijē, — pulkvedis stūrgalvīgi paziņoja. — Kaut kas ir pieņēmis Pītera Saijē izskatu vai noņēmis no viņa kopiju, vai arī…
— Ejiet nu ejiet, pulkvedi! — ārsts sacīja. — Labāk nefantazēsim.
— Tātad jūs, dakter, esat pārliecināts, ka viņš ir cilvēks?
— Esmu pārliecināts, ka viņš ir cilvēciska būtne, ja jūs domājat to.
— Vai tiešām viņš ne ar ko neatšķiras no cilvēka? Nav nekādu noviržu no normas?
— Nekādu, — ārsts teica, — un, ja arī būtu, tas vēl neapstiprinātu jūsu minējumus. Katram no mums ir mutāciju izraisītas nelielas atšķirības. Cilvēkus nepavairo caur kopējamo papīru.
— Katra lieta, ko dāvināja mašīna, ar kaut ko atšķīrās no tādas pašas, taču uz Zemes ražotas. Atšķirības ir mazas un nav pamanāmas uzreiz, tomēr tieši tās liecina, ka šie priekšmeti ir svešinieku taisīti.
. — Un lai būtu atšķirības! Un lai šie priekšmeti būtu svešinieku taisīti! Pēc manām domām, tik un tā mūsu pacients ir pats īstākais cilvēks.
— Bet kopaina ir tik saskanīga, — pulkvedis strīdējās pretī. — Saijē dodas projām no pilsētas un nopērk vecu, novārtā pamestu fermu. Kaimiņu acīs viņš ir īsts savādnieks. Jau šo dīvainību dēļ vien viņš pievērš sev nevēlamu uzmanību, taču vienlaikus dīvainība noder par labu aizsegu visām viņa neparastajām izdarībām. Un, ja nu kādam
bija lemts atrast ērmīgo mašīnu, tad tikai cilvēkam, kas līdzīgs viņam.
— Jūs safabricējat lietu no nekā, — ārsts teica. — Jums nepieciešams, lai viņš ar kaut ko atšķirtos no normāla cilvēka un noderētu par pierādījumu jūsu bezjēdzīgajiem minējumiem. Neapvainojieties, bet, ārsts būdams, es to varu vērtēt tikai tā. Miniet kaut vai vienu faktu…, gribu uzsvērt, tādu faktu, kas apstiprinātu jūsu pieņēmumu.
— Un kas atradās govju kūtī? — pulkvedis nepadevās. — Gribētos gan zināt! Varbūt Saijē šo mašīnu taisīja tieši tur? Varbūt tāpēc govju kūts tika iznīcināta?
— Govju kūti no zemes virsas noslaucīja šerifs, — ārsts iebilda. — Saijē ar to nav nekāda sakara.
— Bet kas šerifam iedeva pistoli? Saijē mašīna, āre, kas. Un secinājumi rodas paši no sevis — domu lasīšana no attāluma, hipnoze — sauciet to, kā vēlaties …
— Labāk atgriezīsimies pie faktiem. Jūs sašāvāt Saijē ar anestezējošu pistoli, un viņš uz vietas zaudēja samaņu. Jūs viņu arestējāt. Pēc jūsu pavēles viņš tika pakļauts rūpīgai izmeklēšanai. Tā ir īsta personas brīvības aizskaršana. Lūdziet dievu, lai Saijē jūs neiesūdz tiesā. Viņš jūs var saukt pie atbildības.
— Zinu, — pulkvedis negribīgi piekrita. — Bet mums jātiek skaidrībā. Jāizdibina, kas tas ir. Jādabū atpakaļ sava bumba.
— Tad tā arī vajadzēja teikt, ka jūs satrauc bumba.
— Tā vēl arvien ir tur gaisā, — pulkvedis sacīja, un balss viņam ietrīcējās. — Vēl arvien karājas.
— Man nu jāiet, — ārsts teica. — Neuztraucieties, pulkvedi!
Ārsts izgāja no istabas, un viņa soļi noklusa gaiteni. Pulkvedis brīdi staigāja šurpu turpu, tad smagi atslīga krēslā.
Pīters savā guļvietā bez mitas domās nikni atkārtoja: «Es tomēr dzīvošu! Es dzīvošu!»
Bet viņam taču bija jāmirst. Viņš bija sagatavojies tai dienai, kad sāpes beidzot kļūs neizturamas… Bija izvēlējies vietu, kur gribēja aizvadīt atlikušo laika sprīdi, vietu, kur viņam pienāks mirstamā stunda. Un, raugi, tagad viņš ir apžēlots. Nez kādā veidā atguvis dzīvību.
Gulēdams viņš cīnījās ar uztraukumu un augošu nemieru, cenzdamies sevi neizdot, neparādīt, ka lādiņa iedarbība jau beigusies.
Ārsts bija teicis, ka šauts ar anestezējošu pistoli. Tas ir kas jauns… nekas tāds nebija dzirdēts. Tomēr jā, par kaut ko tamlīdzīgu viņš bija lasījis. Tas bija saistīts ar zobu ārstēšanu, viņš atminējās. Jauns sāpju rcmdināšanas līdzeklis, ko izmanto zobārsti, — smaganas aprasina ar anestezējoša šķīduma strūkliņu. Droši vien kaut kas tāds, tikai simtiem, tūkstošiem reižu spēcīgāks.
Viņu sašāva, atveda šurp un apskatīja — un tas viss izlūkdienesta pulkveža murgaino fantāziju dēļ.
Vai fantāziju? Ļoti amizanti. Netīšām, neapzināti būt kādam par ieroci. Protams, tā ir bezjēdzība. Jo, cik vien viņš atceras, ne darbos, ne vārdos un pat ne domās nav devis ne mazāko mājienu, ka kaut kādā veidā spētu sekmēt mašīnas ierašanos uz Zemes.
Un ja nu vēzis ir nevis slimība, bet kas cits? Varbūt kāds neaicināts viesis, kas iekļuvis cilvēka ķermenī un tur mājo. Gudrs svešinieks, kas ieradies no tālienes, pārvarējis neskaitāmus gaismas gadus!
Tomēr viņš zināja, ka šī fantazēšana ir līdzvērtīga pulkveža fantazēšanai: tā ir neuzticēšanās lietuvēns, kas mīt cilvēka apziņā, pašaizsardzības līdzeklis, kas veidojas zemapziņā un sagatavo cilvēci Jaunākajam, liek viņam būt modram.
Nav nekā briesmīgāka par neziņu, nekas cits nepadara cilvēku tik piesardzīgu kā neizprotamais.
«Mums jātiek skaidrībā,» pulkvedis bija teicis, «jānoskaidro, kas tas ir.»
Un, protams, visdrausmīgākais ir tieši tas, ka noskaidrot neko nav iespējams.
Pīters nolēma beidzot pakustēties, un pulkvedis tūdaļ teica:
— Pīter Saijē.
— Ko vēlaties, pulkvedi?
— Man ar jums jārunā.
— Lai notiek, runājiet.
Viņš piecēlās gultā sēdus un ieraudzīja, ka atrodas slimnīcas palātā. Tā bija sterili tīra telpa ar flīžu grīdu un pelēcīgām sienām, un viņš gulēja parastā slimnīcas gultā.