— Kā jūtaties? — pulkvedis jautāja.
— Tā nekas, — Pīters atzinās.
— Mēs ar jums apgājāmies visai bargi, taču mums nebija citas iespējas. Redzat, vēstule, spēļu un kases automāts, un daudz kas cits …
— Jūs jau minējāt par kaut kādu vēstuli.
— Vai jūs, Saijē, ko zināt par to?
— Nav ne jausmas.
— Prezidents saņēmis vēstuli, — pulkvedis sacīja. — Tādas pašas vēstules saņēmuši gandrīz visu pasaules valstu vadītāji.
— Kas tajās rakstīts?
— Tur jau ir tas āķis. Vēstule uzrakstīta valodā, kuru uz Zemes neviens neprot. Taču tur ir kāda rindiņa — vienīgā visās vēstulēs, kas ir izlasāma. Tajā teikts: «Tad, kad atšifrēsiet vēstuli, jūs jau būsiet spējīgi darboties loģiski.» Tikai to vien izdevās saprast — rindiņu teksta tās valsts valodā, kura vēstuli saņēmusi. Bet pārējais ir īsta ķīniešu ābece.
— Vai nav izdevies vēstuli atšifrēt?
Pīters redzēja, ka pulkvedim metas karsti.
— Nevienu burtu, par vārdiem nemaz nerunājot …
Pīters pastiepās, paņēma no naktsskapīša karafi un piešķieba to virs glāzes. Karafe bija tukša.
Pulkvedis piecēlās no krēsla.
— Atnesīšu ūdeni.
Viņš paņēma glāzi un atvēra vannas istabas durvis.
— Lai ūdens notek, tad būs aukstāks, — viņš sacīja.
Pīters tik tikko dzirdēja viņa vārdus, jo lūkojās uz durvīm.
Tām priekšā bija aizšaujamais, un, ja…
Tekošā ūdens troksnis pārmāca pulkveža balsi, un viņš turpināja skaļāk.
— Ap to pašu laiku uzgājām vairākas šādas mašīnas, — viņš sacīja. — Iedomājieties tikai. Parasts automāts pārdod cigaretes, bet tas vēl nav viss. Tajā kaut kas jūs novēro. Kaut kas pēta cilvēkus un viņu dzīves veidu. Visos mūsu pašu uzstādītajos kases un spēļu automātos un citās ierīcēs. Tikai tagad tie ir nevis vienkārši
automāti, bet novērotāji. Tie nepārtraukti seko cilvēkam. Vēro, pēta.
Pīters basām kājām klusi piegāja pie durvīm, aizcirta tās un aizšāva priekšā bultu.
— Ei! — pulkvedis iesaucās.
Kur gan ir apģērbs? Droši vien skapī. Pīters pieskrēja un parāva durvis. Re, kur — uz pakaramā.
Viņš nometa slimnīcas halātu, paķēra un uzvilka bikses. Tagad kreklu. Atvilktnē. Bet kur šņorzābaki? Tepat vien ir. Aizsaitēt nav laika.
Pulkvedis raustīja un dauzīja durvis, bet kliegt vēl nekliedza. Gan jau kliegs, taču pagaidām viņš rūpējās par savu reputāciju — negribēja, lai visi uzzina, kā šis apvests ap stūri.
Pīters pārbaudīja kabatas. Naudas maks pazudis. Tāpat arī pārējais — nazis, pulkstenis, atslēgas. Droši vien, atveduši viņu šurp, tie izņēma visu ārā un ielika seifā.
Tagad nav laika par to domāt. Galvenais ir pazust.
Viņš pacentās gaitenī apvaldīt soļus. Pagāja garām māsiņai, un tā pat nepaskatījās uz viņa pusi.
Atradis izeju uz kāpnēm, Pīters atvēra durvis. Tagad var arī pasteigties. Viņš lēca pāri trim kāpieniem, zābaksaites mētājās uz visām pusēm.
Pīters saprata, ka drošāk doties lejup pa kāpnēm. Tur, kur ir lifts, tās gandrīz vai neizmanto. Viņš apstājās, noliecās un aizsēja zābakus.
Virs katrām durvīm bija norādīts stāvs, tāpēc orientēties varēja viegli. Pirmajā stāvā atkal vajadzēja iet pa gaiteni. Šķiet, vēl neviens nebija attapies, ka Pītera nav, kaut gan pulkvedis jebkuru brīdi varēja sacelt trauksmi.
Bet vai pie izejas viņu tomēr neaizturēs? Un ja nu jautā, kurp viņš dodas? Un ja nu pēkšņi…
Pie ārdurvīm stāvēja puķu grozs. Pīters paraudzījās apkārt. Pa gaiteni gāja kaut kādi cilvēki, taču uz viņu neviens neskatījās. Viņš paķēra grozu.
Ejot ārā pa durvīm, viņš sacīja pie galda sēdošajai kalpotājai.
— Gadījies misēklis. Nav pareizās puķes.
Sieviete skābi pasmaidīja, tomēr viņu neaizturēja.
Izgājis āra, viņš puķes atstaja uz pakapiena un steidzās projām.
Pēc stundas Pīters jau zināja, ka viņam nekas nedraud. Zināja arī, ka atrodas pilsētā, kādas trīsdesmit jūdzes no tās vietas, kur bija gribējis nokļūt, ka pie dvēseles nav ne graša, ka ir izbadējies un ka no staigāšanas pa cietajiem betona trotuāriem sāp kājas.
Viņš ieraudzīja parku un apsēdās tur uz sola. Mazliet tālāk daži večuki spēlēja šahu. Māte aijāja bērnu. Jauns cilvēks sēdēja un klausījās mazītiņa tranzistora raidījumu.
Pa radio stāstīja: «… acīmredzot ēkas būve pabeigta. Pēdējās astoņpadsmit stundās tā nav kļuvusi lielāka. Tagad tai ir tūkstoš stāvu, un tā aizņem vairāk nekā simt akrus. Bumbu, kas tika nomesta pirms divām dienām, kāds neizprotams spēks vēl arvien tur gaisā virs ēkas. Artilērija ir turpat tuvumā un gaida pavēli atklāt uguni, taču pavēles nav. Daudzi domā, ja bumba nesasniedza mērķi, tad ar šāviņiem būs tas pats, un vai tie vispār atstās ieroču stobrus.
Kara ministrijas pārstāvis paziņoja, ka lielie ieroči uguns pozīcijās atrodas vienīgi piesardzības dēļ, kas, iespējams, ir pareizi; taču tad ir pilnīgi nesaprotami, kādēļ vajadzēja nomest bumbu. Ne tikai kongresā, bet arī visā pasaulē aug sašutums, ko izraisījis mēģinājums bombardēt ēku. Jo no ēkas puses līdz šim nav novērota nekāda naidīga darbība. Pagaidām zaudējumi nodarīti tikai Pīteram Saijē — cilvēkam, kas atrada mašīnu, — ēka aprijusi viņa fermu.
Saijē pēdas pazaudētas pirms trim dienām, kad viņam uznākusi kaut kāda lēkme un viņš aizvests projām no mājas. Droši vien viņš atrodas kara cietumā. Tiek izteikti visdažādākie minējumi par to, ko būtu varējis zināt Saijē. Ļoti iespējams, ka viņš ir vienīgais cilvēks uz Zemes, kurš var ienest zināmu skaidrību jautājumā par to, kas noticis viņa fermā.
Pa šo laiku pie ēkas koncentrēts karaspēks un astoņpadsmit jūdžu plašā zonā visi iedzīvotāji evakuēti. Ir zināms, ka divas zinātnieku grupas nogādātas pāri aizžogojumam. Kaut gan nekāda oficiāla paziņojuma nav bijis, tomēr ir pamats uzskatīt, ka zinātnieku braucieni nav vainagojušies panākumiem. Kas ir šī ēka, kāds dzīvs vai nedzīvs spēks to uzcēlis, ja vien tās būvēšanas gaitu var dēvēt par celšanu, un ko var sagaidīt turpmāk — tāds ir minējumu loks, kuriem nav pamatojuma. Dabiski, par hipotēžu trūkumu nevar žēloties, tomēr pagaidām vēl neviens nav devis pieņemamu izskaidrojumu.
Visas pasaules telegrāfa aģentūras joprojām piegādā kaudzēm materiālu, bet konkrētus faktus var saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem.
Citu jaunumu tikpat kā nav. Acīmredzot tāpēc, ka tagad cilvēkus interesē vienīgi noslēpumainā ēka. Lai arī cik dīvaini, taču ciiu jaunumu patiešām1 maz. I\ā jau tas bieži vien ir, kad atgadās kas svarīgs, visi pārējie notikumi it kā tiek atlikti uz vēlāku laiku. Poliomielīta epidēmija iet mazumā, kriminālnoziegumu nav. Likumdošanas orgāni galvaspilsētās pilnīgi pārtraukuši darboties, bet valdības vērīgi seko visam, kam ir kāds sakars ar ēku.
Daudzās galvaspilsētās aizvien biežāk tiek izteikts uzskats, ka šī ēka nav tikai Amerikas rūpju objekts, ka visi lēmumi attiecībā uz to jāpieņem starptautiskā līmenī. Mēģinājums ēku bombardēt izraisīja šaubas, vai mūsu valsts, kuras teritorijā ēka atrodas, spēj rīkoties miera un taisnības vārdā. Ir tādas domas, ka šo problēmu saprātīgi atrisināt varētu tikai kāds starptautisks orgāns no objektīvām pozīcijām.»
Pīters piecēlās no sola un devās projām. Pa radio ziņoja, ka viņš aizvests no mājām pirms trim dienām. Nav brīnums, ka tik ļoti moka izsalkums.
Trīs dienas — un ēka šajā laikā ir pacēlusies tūkstoš stāvu augstumā un izpletusies simt akru lielā teritorijā.