Tagad viņš gāja nesteidzīgi: stipri sāpēja kājas un no izsalkuma smeldza pakrūtē.
Par katru cenu jāatgriežas pie ēkas. Pēkšņi viņš apjauta, ka tas noteikti jādara, kaut gan vēl nesaprata, kāpēc tā jārīkojas, no kurienes viņā radusies šī dedzīgā tieksme.
It kā viņš būtu tur ko aizmirsis un tagad vajadzētu iet un atrast aizmirsto. «Kaut ko esmu piemirsis,» viņam neizgāja no prāta. Bet kas tas varētu būt? It nekas, izņemot sāpes, apziņu, ka ir neglābjami slims, un kabatā mazu indes kapsulu, kuru viņš bija nolēmis pārkost, kad sāpes būs kļuvušas neciešamas.
Pīters iebāza roku kabatā, bet kapsulas tur vairs nebija. Tā pazudusi reizē ar kabatas portfeli, kabatas nazi un pulksteni. «Tagad jau vienalga,» viņš nodomāja, «nu kapsula man vairs nav vajadzīga.»
Izdzirdis aizmugurē steidzīgus soļus un sapratis, ka kāds grib panākt tieši viņu, Pīters strauji apgriezās.
— Pīter! — iesaucās Mērija. — Pīter, man likās, ka tas esat jūs. Es tā skrēju jums pakaļ.
Viņš stāvēja un lūkojās meitenē, neticēdams savām acīm.
— Kur jūs bijāt pazudis? — viņa taujāja.
— Slimnīcā, — Pīters atbildēja. — Aizbēgu no turienes. Bet kāpēc jūs …
— Mūs, Pīter, evakuēja. Atnāca un pateica, ka jābrauc projām. Daļa mūsējo dzīvo nometnē viņpus parka. Tētis taisni vairs nevalda pār sevi, un es viņu saprotu: mūs piespieda aizbraukt pašā siena laikā, un pļaujas laiks arī jau drīz būs klāt.
Viņa atmeta galvu un lūkojās Pīteram sejā.
— Jūs izskatāties tāds saguris, — viņa sacīja. — Vai atkal kļūst sliktāk?
— Sliktāk? — viņš pārjautāja un tūlīt pat aptvēra, ka acīmredzot kaimiņi zina… ka jau sen visiem ir skaidrs, kāpēc viņš ieradies fermā, jo laukos noslēpumu nav…
— Piedodiet, Pīter, — Mērija ierunājās. — Piedodiet. Man nevajadzēja …
— Nekas, — Pīters teica. — Viss ir garām, Mērij. Esmu vesels. Nemaz nezinu, kā un kāpēc, taču esmu izveseļojies.
— Vai slimnīcā? — Mērija apvaicājās.
— Ar slimnīcu tam nav nekāda sakara. Es biju jau vesels, pirms vēl nokļuvu tur. Taču tas noskaidrojās tikai slimnīcā.
— Varbūt diagnoze nav bijusi pareizai
Viņš noliedzoši papurināja galvu.
— Bija gan pareiza, Mērij.
Vai tik pārliecināti drīkst apgalvot? Vai viņš, pareizāk sakot, vai ārsti būtu varējuši noteikti apgalvot, ka tās ir ļaundabīgās šūnas, nevis kas cits… nevis kāds nezināms parazīts, kuram viņš, pats to neapjauzdams, devis patvērumu savā organismā?
— Jūs sakāt, ka aizbēgāt? — Mērija viņam atgādināja.
— Mani meklēs. Pulkvedis un majors. Pēc viņu domām, man ir kāds sakars ar mašīnu, kuru es atradu. Viņi uzskata, ka tā ir mans roku darbs. Tāpēc mani aizveda uz slimnīcu, lai pārbaudītu, vai esmu cilvēks.
— Kādas muļķības!
— Man jāatgriežas fermā. Un noteikti.
— Tas nav iespējams, — Mērija viņam sacīja. — Tur pilns ar zaldātiem.
— Ja vajadzēs, līdīšu uz vēdera pa grāvjiem. Iešu pa nakti. Tikšu cauri aizžogojuma līnijai. Cīnīšos, ja mani ieraudzīs un gribēs aizturēt. Izvēles nav. Jāmēģina.
— Jūs esat slims, — Mērija sacīja, bažīgi lūkodamās Pīteram sejā.
Viņš pavīpsnāja.
— Neesmu vis, tikai gribas ēst.
— Tad ejam.
Meitene paņēma Pīteru pie rokas. Viņš nekustējās no vietas.
— Drīz vien sāks dzīt man pēdas, ja vien jau nav sākuši.
— Iesim uz restorānu.
— Viņi, Mērij, atņēma man kabatas portfeli. Esmu bez naudas.
— Man ir nauda, ko es paņēmu iepirkumiem.
— Nē, — viņš sacīja. — Es iešu. Tagad es vairs no īstā ceļa nenovērsīšos.
— Un jūs patiešām ejat uz turieni?
— Tas man nupat kā iešāvās prātā, — viņš apjucis atzinās, taču nezin kāpēc tajā pašā laikā bija pārliecināts, ka tā nav tikai tukša bravūra.
— Atgriezīsieties tur?
— Mērij, man tas jādara.
— Un jūs esat pārliecināts, ka izdosies līdz turienei aizkļūt?
Viņš piekrītoši pamāja.
— Pīter, — viņa nedroši sacīja.
— Kas ir?
— Vai es jums nebūtu par nastu?
— Jūs? Kā tā?
— Ja nu es ietu līdzi?
— Bet jūs to nedrīkstat darīt, jums nav tur ko iet.
— Iemesls ir, Pīter. Mani velk uz turieni. Galvā it kā zvans zvana — skolas zvans, kas aicina kopā bērneļus.
— Mērij, — viņš jautāja, — vai uz tā smaržu flakona bija kāds simbols?
— Bija. Uz stikla, — viņa atbildēja. — Tāds pats kā uz jūsu nefrīta.
«Un tādas pašas zīmes,» viņš nodomāja, «bija arī vēstulēs.»
— Ejam, — Pīters pēkšņi izlēma. — Jūs netraucēsiet.
— Vispirms paēdīsim, — Mērija piebilda. — Varam iztērēt naudu, kuru es paņēmu iepirkumiem.
Viņi rokrokā gāja pa ceļu kā divi samīlējušies pusaudži.
— Mums ir milzum daudz laika, — Pīters sacīja. — Mēs nedrīkstam doties ceļā, pirms nav satumsis.
Kādā klusā ielā viņi paēda mazā restorānā un pēc tam gāja uz veikalu. Nopirka maizes klaipu, divus līkumus žāvētas desas un mazliet siera — tain izgāja gandrīz visa Mērijas nauda —, bet atlikuma vietā pārdevējs iedeva viņiem tukšu pudeli. Tā aizstās blašķi.
Viņi izgāja cauri pilsētas nomalei, piepilsētām un nonāca laukos; steigties nevajadzēja, jo pirms tumsas nebija vērts aiziet pārāk tālu.
Uzdūrušies upītei, viņi apsēdās krastmalā — gluži kā pārītis piknikā. Mērija noāva kurpes un kūļāja ar kājām ūdeni, un abi jutās neizsakāmi laimīgi.
Kad satumsa, viņi devās tālāk. Mēness nebija, taču pie debesīm mirdzēja zvaigznes. Un, kaut gan Mērija ar Pīteru gāja klupdami krizdami, bet lāgiem pat maldījās nezin kur, viņi, tāpat kā iepriekš, izvairījās no ceļiem, gāja pa laukiem un pļavām, turējās tālāk no fermām, lai nebūtu jātiekas ar suņiem.
Jau pusnaktī viņi ieraudzīja pirmos nometnes ugunskurus un apmeta tiem līkumu. No pakalna virsotnes bija redzamas telšu rindas, ar brezentu pārsegto kravas mašīnu neskaidrās kontūras. Bet pēc tam viņi tik tikko neuzgāja virsū artilērijas apakšnodaļai, taču laimīgi paslēpās, neuzdūrušies sargkareivjiem, kuri droši vien bija izlikti ap nometni.
Tagad Mērija ar Pīteru zināja, ka atrodas evakuētajā zonā un ka jāizzogas cauri kareivju un uz ēku notēmēto ieroču lokam.
Nu viņi virzījās uz priekšu uzmanīgāk un lēnāk. Austrumu pusē sākot svīst gaismai, abi paslēpās biezā dzeloņplūmju saaudzē liekņas malā.
— Esmu nogurusi, — Mērija nopūzdamās sacīja. — Visu nakti nejutu, bet varbūt neievēroju nogurumu, taču tagad, kad esam apstājušies, nepavisam vairs nav spēka.
— Iekodīsim un liksimies uz auss, — Pīters teica.
— Vispirms jāpaguļ. Esmu tā nogurusi, ka negribas ēst.
Pīters atstāja viņu vienu un izlauzās cauri biezoknim līdz mežmalai.
Rītausmas nespodrajā gaismā viņa priekšā slējās ēka — zilganpelēks koloss, kas pacēlās virs horizonta kā strups pirksts, kas rāda uz debesīm.
— Mērij! — Pīters čukstēja. — Mērij, re, kur tas ir!
Viņš dzirdēja, kā meitene laužas cauri biezoknim.
— Pīter, līdz tam vēl tālu.
— Zinu, bet mēs iesim turp.
Pie zemes pieplakuši, viņi vērīgi aplūkoja ēku.
— Es neredzu bumbu, — Mērija sacīja.
— Bumbu, kas karājas virs ēkas.
— Tā atrodas pārāk tālu.
— Bet kāpēc tieši mēs turp atgriežamies? Kāpēc tikai mums nav bail?