— Nezinu, — Pīters, pieri saraucis, atbildēja.
— Patiešām, kāpēc? Es tur atgriežos tāpēc, ka tā gribu… nē, tāpēc-, ka man tas jādara. Redzat, šo vietu es biju izvēlējies, lai nomirtu. Kā ziloņi, kuri velkas nomirt tur, kur mirst visi ziloņi.
— Bet tagad, Pīter, jūs esat vesels.
— Kāda gan starpība… Tikai tur es iemantoju mieru un līdzjūtību.
— Jūs, Pīter, esat aizmirsis simbolus. Zīmes uz flakona un uz nefrīta.
— Ejam atpakaļ, — viņš sacīja. — Šeit mūs var ieraudzīt.
— Vienīgi uz mūsu dāvanām bija simboli, — Mērija neatlaidās. — Uz citām tādu nebija. Es jautāju. Ne uz vienas citas.
— Pašreiz nav īstais laiks noņemties ar minējumiem. Ejam.
Viņi atkal ielīda biežņā.
Saule jau bija pacēlusies virs apvāršņa, tās slīpie stari ielauzās biezajā saaudzē, visapkārt valdīja austošās dienas svētītais klusums.
— Pīter, — Mērija sacīja. — Man līp acis ciet. Noskūpstiet mani, pirms aizmiegu.
Pīters noskūpstīja meiteni, un viņi cieši piespiedās viens pie otra, grubuļaino, savijušos, zemo dzeloņplūmju slēpti no visas pasaules.
— Es dzirdu zvana skaņas, — Mērija klusi teica. — Vai jūs arī dzirdat?
Pīters noliedzoši papurināja galvu.
— Kā skolas zvans, — viņa turpināja. — Šķiet, sākas mācību gads un es iešu pirmajā klasē.
— Jūs esat nogurusi, — viņš sacīja.
— Šo zvanīšanu esmu dzirdējusi arī agrāk. Šī nav pirmā reize.
Viņš atkal noskūpstīja meiteni.
— Liecieties gulēt, — Pīters sacīja, un viņa, atlaidusies un aizvērusi acis, acumirklī aizmiga.
Pīteru pamodināja rūkoņa; viņš apsēdās — miegs bija kā ar roku noņemts.
Rūkoņa neapklusa, tā skanēja viņpus krūmāja un pamazām attālinājās.
— Pīter! Pīter!
— Klusāk, Mērij! Tur kaut kas ir.
Tagad rūkoņa atkal tuvojās, kļūdama arvien stiprāka, līdz pārvērtās pērkonīgos grāvienos, no kuriem : zeme trīcēja. Pēc tam no jauna attālinājās.
Dienvidus saule lauzās cauri zariem. Pīters juta inuskusam līdzīgo siltās zemes un trūdošo lapu smaržu.
Abi ar Mēriju viņi uzmanīgi virzījās cauri biezoknim un, tikuši tepat vai līdz pašai mežmalai, cauri retajai saaugai redzēja, ka tālumā pāri laukam joņo tanks. Priekšpusē bramanīgi paslējis augšup lielgabalu, rēkdams un gāzelēdamies tas drāzās pa grambu grambām, atgādinādams futbolistu, kas neapturami traucas uz priekšu.
Pāri laukam ierīkots ceļš… Bet Pīters taču skaidri zināja, ka vēl vakar vakarā tur nekāda ceļa nebija. Taisns, pavisam taisns tas veda uz ēku; tā segums bija no metāla un saulē spoži spīdēja.
Talu kreisajā pusē tam paralēli stiepās cits ceļš, labajā — vēl viens, un šķita, ka priekšā visi trīs ceļi saplūst vienā, kā satek kopā dzelzceļa sliedes, kas stiepjas līdz apvārsnim.
Tos taisnā leņķī krustoja citi ceļi, un radās iespaids, it kā zemē būtu nomestas divas cieši kopā sabīdītas gigantiskas kāpnes.
Tanks joņoja uz vienu no šķērsceļiem un no tālienes likās mazmazītiņš, arī tā rūkoņa nepārspēja niknas bites dūkšanu.
Aizkļuvis līdz ceļam, tanks spēji pašļūca sānis, it kā būtu uzgrūdies kaut kam gludam un nepārvaramam, it kā būtu ietriecies caurspīdīgā metāla sienā. Vienu mirkli tas pat sasvērās un tik tikko neapgāzās, tomēr noturējās un beidzot izlīdzināja gaitu; tanks atkāpās, tad apgriezās un aizdārdi- nāja atpakaļ pāri laukam uz biezokni.
Pusceļā tas atkal apsviedās apkārt un apstājās, pavērsis lielgabalu pret šķērsceļu.
Lielgabala stobrs nolaidās lejup, un no tā izšāvās liesmas. Lādiņš sprāga pie šķērsceļa — Pīters un Mērija ieraudzīja uzliesmojumu un dūmus. Ausīs iesitās triecienvilnis.
Šaudams no neliela atstatuma, — lielgabals spļāva lādiņus vēl un vēl. Virs tanka un pāri ceļam vēlās dūmu mutuļi, bet lādiņi joprojām sprāga pie ceļa — šajā, nevis viņā pusē.
Tanks no jauna aizdārdināja ceļa virzienā, taču šoreiz tuvojās tam uzmanīgi, bieži apstādamies, it kā meklēdams kādu spraugu.
Nez kur tālumā nogranda lielgabala zalves. Likās, tur šauj vesela artilērijas baterija. Kādu laiku šāvuši, lielgabali negribīgi apklusa.
Tanks turpināja uzbrukt ceļam kā suns, kas uzodis zem nogāzta koka paslēpušos zaķi.
— Kaut kas to nelaiž tālāk, — Pīters sacīja.
— Siena, — Mērija ieminējās. — Neredzama siena. Tanks nespēj izbraukt tai cauri.
— Un izšaut caurumu arī nespēj. To ne ar kādiem lielgabaliem nevar sašaut, pat ne iespiedums nepaliek.
Pie zemes pieplacis, Pīters vēroja tanku, kas lēnām virzījās gar ceļa malu. Tanks aizrāpoja līdz kurstceļiein un pagriezās, lai uzbrauktu uz kreisā garenvirzienā ejošā ceļa, taču ar priekšējām bruņām no jauna atdūrās pret neredzamo sienu.
«Nu tas ir slazdā,» Pīters nodomāja. «Ceļi izšķīruši un iesprostojuši visas armijas daļas. Tanks vienā, ducis tanku — citā, artilērijas baterija — trešajā, motorizētās rezerves — ceturtajā norobežojumā. Karaspēkam slēgti visi ceļi — pa atsevišķiem iecirkņiem sadalītās apakšvienības bija
pilnīgi kaujas nespējīgas. Interesanti, vai mēs ari atrodamies slazdā?»
Pa ceļu, kas stiepās labajā pusē, soļoja grupa kareivju. Pīters tos pamanīja pa lielu gabalu: melnie punktiņi kustējās austrumu virzienā, projām no ēkas. Kad tie pienāca tuvāk, varēja redzēt, ka kareivjiem nav ieroču, ka viņi klamzā, neievērodami ierindu, un no tā, kā cilvēki tik tikko vilka kājas, bija noprotams, ka tie ir noguruši kā suņi.
Izrādās, Mērija bija kaut kur aizgājusi, taču viņš to pamanīja tikai tad, kad viņa jau nāca atpakaļ, galvu zemu noliekusi, lai mati neķertos aiz zariem.
Apsēdusies blakus, meitene sniedza viņam biezu maizes riecienu un desas gabalu. Ūdens pudeli viņa nolika zemē.
— Ceļus ierīkojusi šī ēka, — viņa teica.
Pīters piekrītoši pamāja, jo mute bija pilna.
— Tāpēc, laibūtu ērtāk nokļūt līdz tai, — Mērija sacīja. — Eka vēlas, lai cilvēkiem būtu vieglāk tajā tikt.
— Atkal skolas zvans? — viņš apvaicājās.
Vina pasmaidīja un atteica:
— Atkal.
Kareivji pa tam bija pienākuši pavisam tuvu, ieraudzījuši tanku un apstājušies.
Četri kareivji nogriezās no ceļa un pāri laukam devās pie tanka. Pārējie apsēdās.
— Siena laiž cauri tikai vienā virzienā, — Mērija ieminējās.
— Laikam tā nelaiž cauri tankus, bet cilvēkiem ļauj iet, — Pīters sacīja.
— Eka vēlas, lai tajā ietu iekšā cilvēki.
Kareivji gāja pa lauku, bet tanks brauca tiem
pretī; tas apstājās, un ekipāža izrāpās ārā. Kājnieki un tankisti sāka runāties, kāds kareivis kaut ko stāstīja, ar roku rādīdams te uz vienu, te Už otru pusi.
Kaut kur tālumā atkal grāva smagie lielgabali.
— Kāds vēl arvien cenšas sašaut sienas, — Pīters sacīja.
Beidzot kājnieki un tankisti, atstājuši tanku lauka vidū, devās uz ceļu.
Pīters nosprieda, ka acīmredzot tas pats notiek ar visām karaspēka daļām, kas bloķēja ēku. Ceļi un sienas bija tos izšķīrušas, atdalījušas citu no citas … un tagad tanki, lielgabali un lidmašīnas bija kļuvušas tikai par nekaitīgām rotaļlietām, ar kurām tūkstoš norobežojumos sev kavēja laiku cilvēku bērni.
Pa ceļu, kas veda uz austrumiem, vilkās kājnieki un tankisti, viņi atkāpās, apkaunojošais aplenkums bija beidzies.
Mērija un Pīters sēdēja biezoknī un vēroja ēku.