— Jūs teicāt, ka viņi atlidojuši no zvaigznēm, — Mērija sacīja. — Bet kāpēc uz šejieni? Kālab mēs viņiem būtu vajadzīgi? Un vispār, kālab viņi atlidojuši?
— Lai mūs glābtu, — Pīters bez īstas pārliecības noteica, — lai paglābtu mūs no mums pašiem vai arī lai paverdzinātu un ekspluatētu. Varbūt, lai mūsu planētu izmantotu par kara bāzi. Iespējams simtiem ieganstu. Pat ja viņi pateiks, mēs droši vien nesapratīsim.
— Bet jūs taču nedomājat, ka viņi grib mūs paverdzināt vai padarīt Zemi par savu kara bāzi? Ja jūs tā domātu, mēs necenstos aizkļūt līdz šai ēkai.
— Nē, es tā nedomāju. Nedomāju tāpēc, ka man bija vēzis, bet tagad vairs nav. Un tāpēc, ka poliomielīta epidēmija sāka iet mazumā tajā pašā dienā, kad viņi atlidoja. Viņi dara labu, tieši tāpat kā misionāri darīja labu saviem aizbilstamajiem, kuru dzīves veids bija primitīvs, cilvēkiem, kurus bija piemeklējušas visādas slimības.
Viņš paraudzījas uz lauku, uz pamesto tanku, uz mirdzošo ceļu kāpnēm.
— Es ceru, — Pīters turpināja, — ka viņi nerīkosies tā, kā atļāvās darīt daži misionāri. Ceru, viņi nepazemos mūsu pašcieņu, ar varu ietērpjot mūs svešzemju drānās. Ceru, ka, izārstējuši mums kailo ēdi, viņi nenolems mūs rasu nepilnvērtības apziņai. Nesāks izcirst kokospalmas, lai…
«Bet viņi pazīst mūs,» Pīters domāja. «Viņi zina par mums visu, ko vien iespējams zināt. Viņi mūs ir pētījuši.-.. Diez, cik ilgi viņi to darīja? Sēdēdami kaut kur aptiekā vai nomaskēdamies par cigarešu automātiem un kases aparātiem..
Turklāt viņi ir rakstījuši vēstules — vēstules turpat vai visu pasaules valstu vadītājiem. Kad tās būs atšifrētas, jādomā, kļūs skaidrs, ko viņi vēlas. Bet varbūt viņi kaut ko prasa. Varbūt vēstulēs ir tikai lūgums atļaut celt misijas vai dievnamus, slimnīcas vai skolas.
Viņi pazīst mūs. Zina, piemēram, ka dievinām visu, kas ir bezmaksas, un tāpēc pasniedza mums dāvanas — tādas kā godalgas, kuras piešķir ra- diokompānijas un telekompānijas vai tirdzniecības palātas par labākajām atbildēm atjautības konkursos, ar vienīgo atšķirību, ka te konkurentu nav un katrs ir laimētājs.»
Gandrīz vai līdz pašam vakaram Pīters un Mērija vēroja ceļu, un visu šo laiku pa to nelielās grupās steberēja kareivji. Taču nu jau apritējusi vairāk nekā stunda, bet uz ceļa neviens nerādās.
Mērija ar Pīteru atstāja savu slēptuvi īsi pirms krēslas, viņi šķērsoja lauku un cauri neredzamajai sienai izgāja uz ceļa. Un devās rietumu virzienā, lai aizkļutu līdz milzu ēkai, kas sārtojās uz sarkanīgā rieta fona.
Viņi gāja cauri tumsai; tagad vairs nevajadzēja mest likumus un slēpties kā pirmajā naktī, jo uz tuksnesīgā ceļa viņi satika vienu vienīgu kareivi.
Pa tam bija noiets krietns gabals, un milzīgā ēka jau aptvēra pusi debess — zvaigžņu mirdzumā tā blāvi spulgoja.
Kareivis sēdēja ceļa vidū, puszābakus akurāti nolicis blakām.
— Kājas pagalam, — kareivis viņus uzrunāja.
Pīters un Mērija ar prieku apsēdās viņam
līdzās. Pīters izņēma ūdens pudeli, maizi, sieru, desu un salika visu uz ceļa, kā piknikā paklājis galdsegas vietā papīru.
Kādu brīdi viņi ēda klusēdami. Beidzot kareivis teica:
— Jā, nu viss ir beidzies.
Pīters un Mērija neko nejautāja, bet, ēzdami maizi ar sieru, pacietīgi gaidīja.
— Dienests beidzies, — kareivis sacīja. — Karš beidzies.
Viņš pamāja ar roku uz ceļu norobežoto iecirkņu pusi. Vienā no tiem atradās trīs pašgājēji lielgabali, otrā — munīcijas kaudze, trešajā — armijas kravas mašīnas.
— Kā te lai karo, — kareivis jautaja, — ja viss karaspēks sabāzts kā bandinieki pa_ kvadrātiem? Tanks, kas grozās desmit akru lielā pleķītī, ne velnam neder. Un kāda jēga no lielgabaliem, ja tie šauj tikai pusjūdzes attālumā?
— Vai, jūsuprāt, tā ir visur? — Mērija jautāja.
— Vismaz šeit tā ir. Kāpēc lai viņi tieši tāpat nedarītu ari citās vietās? Viņi mūs apturēja.
Neļāva ne soli paspert un neizlēja ne piliena asiņu. Zaudējumu mums nav.
Piebāzis pilnu muti ar maizi un sieru, viņš pasniedzās pēc ūdens pudeles.
— Es atgriezīšos, — viņš sacīja. — Paņemšu savu meiteni, un abi brauksim šurp. Varbūt tiem, kas atrodas ēkā, nepieciešama kāda palīdzība, un es gribu palīdzēt, cik vien būs manos spēkos. Bet, ja palīdzība nav nepieciešama, tad pacentīšos rast iespēju darīt viņiem zināmu, ka esmu pateicīgs par viņu ierašanos.
— Viņiem? Vai tu tos redzēji?
Kareivis palūkojās Pīteram tieši acīs.
— Nē, nevienu neesmu redzējis.
— Tad kāpēc tu vispirms gribi doties pakaļ savai meitenei un tikai pēc tam atgriezties? Kas tev deva tādu padomu? Kāpēc nevarētu tūlīt iet uz turieni kopā ar mums?
— Tas nebūtu labi, — kareivis iebilda. — Man nez kāpēc tā liekas. Vispirms jāredz meitene un jāizstāsta viss, kas uz sirds. Turklāt man ir dāvana viņai.
— Meitene par to priecāsies, — Mērija laipni sacīja. — Dāvana viņai patiks.
— Protams, — lepni pasmaidījis, kareivis noteica. — Tas viņai bija sens sapnis.
Viņš iebāza roku kabatā, izņēma ādas futrāli un attaisīja. Zvaigžņu gaismā blāvi iemirdzējās kaklarota.
Mērija pastiepa roku.
— Vai drīkst? — viņa jautāja.
— Protams, — kareivis atbildēja. — Jūs jau labāk zināt, vai tā meitenei patiks.
Mērija izņēma kaklarotu no futrāļa — zvaigžņu uguns tērcīte pludoja pāri viņas rokai.
— Vai tie ir briljanti? — Pīters vaicāja.
— Nezinu, — kareivis atteica. — Droši vien. No skata dārga mantiņa. Vidū tāds liels zaļš akmens, ne pārāk mirdzošs, toties …
— Pīter, — Mērija viņu pārtrauca, — vai jums ir sērkociņi?
Kareivis iebāza roku kabatā.
— Man, jaunkundz, ir šķiltavās. Tās ir dāvinātas. Kolosāli!
Viņš noknikšķināja, un uzšāvās liesma. Mērija pavirzīja dārgakmeni tuvāk gaismai.
— Simbols, — viņa teica. — Tāpat kā uz mana flakona.
— Vai jūs domājat šo gravējumu? — kareivis jautāja, rādīdams ar pirkstu. — Uz šķiltavām arī ir tāds pats.
— Kur tu tās ņēmi? — Pīters vaicāja.
— Kaste iedeva. Tikai tā nebija parasta kaste. Es pastiepu tai pretī roku, bet tā izspļāva šķilta- viņas, un tad es iedomājos Luīzi un šķiltaviņas, kuras viņa man bija iedāvinājusi. Tās es pazaudēju. Zēl gan bija. Un, paskat vien, — tādas pašas, tikai uz sāniem šīs zīmes … Tātad, līdzko es iedomājos par Luīzi, kaste tā jocīgi iesprauslā- jās un izmeta futrāli ar kaklarotu.
Kareivis pieliecās. Šķiltaviņas meta gaismu viņa jauneklīgajā sejā, tā triumfā staroja.
— Zināt, kā es domāju? — viņš sacīja. — Šī kaste ir viens no viņiem. Runā jau gan šā, gan tā, tomēr visam, ko dabū dzirdēt, nevar ticēt.
Viņš noskatīja Mēriju un Pīteru.
— Jums droši vien tas liekas smieklīgi? — viņš kautrīgi vaicāja.
Pīters papurināja galvu.
— Kas nu nav, tas nav, kareivīt.
Mērija atdeva viņam kaklarotu un šķiltaviņas.
Iebāzis tas kabatā, kareivis āva kajas puszābakus.
— Būs vien jāiet. Pateicos par cienastu.
Mēs vēl redzēsimies, — Pīters sacīja.
Cerēsim.
^ — Noteikti redzēsimies, — Mērija ar dziļu pārliecību piebilda.
Mērija un Pīters noraudzījās kareivim pakaļ. Viņš aizkliboja uz vienu, bet šie abi devās uz otru pusi.
— Simbols ir viņu zīme, — Mērija sacīja. — Tiem, uz kuru dāvanas ir simbols, jāatgriežas. Tas ir tikpat kā pase, kā zīmogs, kas apliecina, ka esi viņiem iepaticies!