— Vai arī, — Pīters piemetināja, — zīme, kas nodrošina īpašumtiesības.
— Viņi meklē noteiktus cilvēkus. Tie, kas no viņiem baidās, viņiem nav vajadzīgi. Nepieciešami cilvēki, kuri viņiem tic.
— Bet kāpēc mēs būtu vajadzīgi? — Pīters bažīgi vaicāja. — Redzi, tas mani satrauc. Kāds viņiem no mums labums? Kareivis grib viņiem palīdzēt, taču mūsu atbalsts tiem nav vajadzīgs. Ne pēc kādas palīdzības viņi neilgojas.
— Mēs nevienu no viņiem neesam redzējuši, — Mērija sacīja. — Ja nu tikai kaste ir kāds no tiem.
«Un cigarešu automāti, un vēl dievs zina kas,» Pīters nodomāja.
— Un tomēr, — Mērija turpināja, — viņi mūs pazīst. Ir mūs novērojuši, izpētījuši. Un zina par mums visu līdz pēdējam sīkumam. Viņi spēj iekļūt ikviena apziņā, izdibināt, par ko tas sapņo, un tad tiek pasniegta dāvana. Džonijam viņi iedāvināja makšķerkātu ar spoli, jums — nefrītu. Turklāt makšķerkāts bija tāds, kādu lieto cilvēki, bet nefrīts — īsts Zemes nefrīts. Viņi pazīst pat kareivja meiteni. Un zina, ka tā gribētu sev zaigojošu kaklarotu, zina: tāds cilvēks kā viņa atnāks pie viņiem un …
— Bet varbūt tomēr tie ir lidojošie šķīvīši, — Pīters sacīja. — Viņi ir lidojuši tajos virs mums daudzus gadus un mūs iepazinuši.
«Cik gadi gan bija vajadzīgi,» viņš nodomāja, «lai izpētītu visu cilvēci? Viņiem taču bija jāsāk ar ābeci: cilvēce tiem bija grūti izprotama, nepazīstama rase, viņi virzījās uz priekšu taustīdamies, iesākumā noskaidrojot atsevišķus faktus. Un droši vien pieļāva kļūdas. Reizēm secinājumi bija aplami, un tas kavēja darbu.»
— Nezinu, — Pīters sacīja. — Es to nepavisam nespēju aptvert.
Viņi soļoja pa spožo, zvaigžņu gaismā mirdzošo metāla ceļu, un ēka auga augumā, tā vairs nebija neskaidrs fantoms, nu tā bija gigantiska siena, kas slējās debesīs, aizēnojot zvaigznes. Tūkstošstāvu celtne, kas aizņēma simts akru platību, — no tāda diženuma, no tāda vēriena reiba galva.
Pat atrodoties ēkas tuvumā, nevarēja saskatīt bumbu: tā kūļājās kaut kur pārāk augstu gaisā.
Toties bija redzami nelieli ceļu nošķirti kvad- rati un tajos — naidā trakojošas rases nāvējošās rotaļlietas, kas tagad vairs bija tikai pamesti, nevienam nevajadzīgi metāla gabali.
īsi pirms rītausmas Pīters un Mērija beidzot sasniedza milzīgas kāpnes, kas veda uz centrālo ieeju. Iedami pa gludo, ar akmeņiem izlikto laukumu kāpņu priekšā, viņi īpaši asi izjuta ēkas pavēnī valdošo mieru un klusumu.
Rokrokā abi devās augšup pa kāpnēm, piegāja pie lielām bronzas durvīm un apstājās. Tad pagriezās un klusēdami lūkojās tālēs.
Cik lielā gabalā vien acis spēja aizsniegties, varēja saskatīt ce|us, kas sazarojās līdzīgi ratu spieķiem no rumbas, respektīvi, no ēkas, bet šķērsceļi gulēja koncentriskos lokos, un šķita, ka atrodies zirnekļa tīkla centrā.
Pamestās fermas ar saimniecības ēkām — govju kūtīm, klētīm, garāžām, skābbarības torņiem, cūku kūtīm, mašīnu nojumēm — bija palikušas ceļu norobežotajos sektoros; citos sektoros atradās armijas mašīnas, kas tagad varēja noderēt ja nu tikai putniem kur ligzdas vīt, vai arī zaķiem kur paslēpties. No pļavām un laukiem šurp atlidoja putnu treļļi, gaiss bija tīrs un dzestrs.
— Te nu, Pīter, tā ir, — Mērija sacīja, — mūsu burvīgā zeme.
— Bijusī mūsu, — Pīters viņu izlaboja. — Bijušais nekad vairs neatkārtojas.
— Pīter, vai jums nav bail?
— Nepavisam ne. Tikai māc šaubas.
— Bet agrāk jūs taču ne par ko nešaubījāties.
— Arī tagad nešaubos, — viņš sacīja. — Es jūtu, ka viss notiek tā, kā tam jānotiek.
— Zināms, viss ir, kā nākas. Bija epidēmija, bet tagad vairs nav. Armija ir sakauta bez neviena upura. Arī atombumbas sprādziens novērsts. Vai tā nav, Pīter? Viņi jau maina mūsu pasauli uz labu. Vēzis un poliomielīts ir izzuduši, kaut gan ar šīm divām slimībām cilvēks cīnījās ilgus gadus un nekā nespēja tās uzvarēt. Nu ir gals kariem, gals slimībām, gals atombumbām — to, ko mēs paši nejaudājām veikt, viņi paveica mūsu vietā.
— Tas viss man ir zināms, — Pīters sacīja. — Viņi, bez šaubām, darīs galu noziegumiem, korupcijai, varmācībai — tam, kas ir mocījis un pazemojis cilvēci, kopš vien tā nokāpusi no kokiem.
— Ko tad jūs vēl gribat?
— Laikam gan neko… Tomēr noteiktu ziņu mums pagaidām nav. Ir tikai netiešas, nekonkrētas, uz secinājumiem balstītas. Mums nav pierādījumu, reālu, taustāmu pierādījumu.
— Mums ir ticība. Un tā ir nepieciešama. Ja mēs neticēsim tādai būtnei vai lietai, kas iznīdē karus un slimības, tad kam lai vispār tic?
— Tieši tas mani arī satrauc.
— Pasaule balstās uz ticību, — Mērija teica. — Uz jebkādu ticību — uz ticību dievam, sev pašiem, cilvēka krietnumam.
— Jūs esat brīnišķīga! — Pīters iesaucās un cieši apskāva Mēriju. Šajā brīdī lielās bronzas durvis atvērās.
Apkampušies viņi klusējot pārkāpa pār slieksni un nokļuva vestibilā ar augstiem, velvētiem griestiem. Tie bija rotāti freskām, pie sienām karājās panno, četri lieli kāpņu laidi veda augšup.
Bet kāpnēm priekšā bija aizvilktas smagas samta auklas. Ceļu rādīja bultas un kāda cita aukla, kas bija apmesta ap mirdzošu stabiņu.
Pazemīgi un klusi, gandrīz vai godbijīgi viņi devās cauri vestibilam uz vienīgajām durvīm, kas stāvēja vaļā.
Viņi iegāja lielā istabā ar milzīgiem, augstiem, skaisti veidotiem logiem, pa kuriem rīta saule apspīdēja pavisam jaunas, mirdzošas aspīda tāfeles, atzveltnes krēslus ar platiem roku balstiem, masīvus galdus, neskaitāmus plauktus ar grāmatām un katedru uz paaugstinājuma.
— Man bija taisnība, — Mērija sacīja. — Tas tomēr ir bijis skolas zvans. Mēs, Pīter, esam atnākuši skolā pirmajā klasē.
— Bērnudārzā, — Pīters ar mokām izteica.
«Viss ir pareizi,» viņš nodomāja, «no cilvēka
viedokļa pavisam pareizi: saule un ēna, greznie grāmatu iesējumi, tumšais koks, dziļais klusums. Ar labām tradīcijām bagātas mācību iestādes auditorija. Te jūtams kaut kas no Kembridžas un Oksfordas, Sorbonas un Efeju savienības atmosfēras. [1] Svešzemnieki neko nav palaiduši garām, ir paredzējuši katru sīkumu.»
— Man jāiziet, — Mērija sacīja. — Uzgaidiet šeit, neejiet nekur.
— Es nekur neiešu, — Pīters apsolīja.
Viņš noskatījās meitenei pakaļ. Pa durvīm, kas atvērās, viņš ieraudzīja bezgalīgi garu gaiteni. Mērija aiztaisīja durvis, un Pīters palika viens.
Brīdi pagaidījis, viņš strauji apgriezās un gandrīz vai skriešus metās cauri vestibilam uz lielajām bronzas durvīm. Taču durvju nebija. Ne zīmes, pat ne mazākās spraudziņas tai vietā, kur tas bijušas. Collu pēc collas Pīters iztaustīja sienu un nekādas durvis neatrada.
Būdams garīgi iztukšots, viņš pagriezās ar seju pret vestibilu. Galva vai pušu plīsa — viens, gluži viens visā ēkas kolosā.
Pīters iedomājās, ka tur, augšā, ir vēl tūkstoš stāvu, ēka sniedzas pašās debesīs. Te, lejā, atrodas bērnudārzs, otrajā stāvā, bez šaubām, — pirmā klase, un, ja kāptu arvien augstāk, kur gan tad nonāktu? Pie kāda mērķa?
Bet kas būs pēc izlaiduma? Un vai vispār tāds izlaidums būs? Un par ko viņš kļūs? Par ko pārtaps? Vai pā^ liks cilvēks?
Tagad jāgaida, ka skolā ieradīsies pārējie, tie, kuri izturējuši neparasto iestāju pārbaudījumu.