Viņi atnāks šurp pa metāla ceļiem un dosies augšup pa kāpnēm, lielās bronzas durvis viņu priekšā atvērsies, un tie ienāks iekšā. Un citi arī atstaigās — aiz ziņkāres, bet, ja viņiem nebūs simbola, durvis paliks ciet.
Un, ja ienākušajam sagribēsies aizbēgt, durvis nebūs iespējams atrast.
Pīters atgriezās klasē, tajā pašā vietā, kur bija stāvējis iepriekš.
Interesanti, kas rakstīts šajās grāmatās. Drīz vien viņš sadūšosies, paņems kādu no tām un atvērs. Bet katedra? Kas ieņems vietu katedrā?
Vai lieta, nevis dzīvs radījums?
Durvis atdarījās, un ienāca Mērija.
— Tur ir dzīvokļi, — viņa sacīja. — Tik mājīgus vēl nekad neesmu redzējusi. Uz viena dzīvokļa durvīm ir mūsu vārdi, uz citām — arī vārdi, bet ir arī durvis pavisam bez uzrakstiem. Pīter, ļaudis nāk. Mēs gluži vienkārši esam atnākuši mazliet par agru, agrāk nekā pārējie. Pirms zvana.
Pīters piekrītoši pamāja.
— Apsēdīsimies un uzgaidīsim, — viņš sacīja.
Abi nosēdās blakām un gaidīja ierodamies Skolotāju.
UZ ZEMI PĒC IEDVESMAS
Filberts bija apmaldījies. Turklāt viņš bija izbijies. Un tas jau pats par sevi darīja viņu piesardzīgu, jo Filberts bija robots, bet roboti emocijas nepazīst.
Kādu laiku Filberts pārdomāja radušos stāvokli un centās tikt skaidrībā par savām jūtām. Tomēr loģiku tajās tā arī nesaskatīja.
Apkārt pletās nedzīvs tuksnesis — viss, kas bija palicis pāri no Vecās Zemes. Augstu virs galvas zilganmelnajās debesīs nespodri mirdzēja ķieģeļkrāsas Saule un neciešami spoži zaigoja zvaigznes, jo atmosfēra bija gandrīz pavisam izzudusi. Nīkulīgais augājs, kas veltīgi tvērās pie dzīves pasaulē, kurā dzīves tikpat kā nebija, šķiet, rāvās čokurā, baidīdamies no iedzimtās savu pūliņu neauglības izjūtas.
Filberts izstiepa labo kāju — tā iečīkstējās. Ceļa locītava bija izgājusi no ierindas jau pirms daudzām stundām. Tajā bija iekļuvušas smiltis, acīmredzot brīdī, kad Filberts bija pakritis un sabojājis orientācijas plakni. Tāpēc viņš arī apmaldījās. Ar trim acīm galvas augšdaļā Filberts vērīgi pētīja zvaigznes.
— Cik žēl, ka neko nezinu par zvaigznājiem, —
viņš teica eļļas trūkuma dēļ čērkstošā balsī. — Boss apgalvoja, ka ļaudis tos esot izmantojuši navigācijā. Tomēr nav nekādas jēgas vēlamo pieņemt par esošu.
Tā nu ir, ja viņš nesameklēs eļļu, gals klāt. Ja vien varētu atgriezties pie izkropļotā kosmoplāna, kurā atradās tikpat izkropļots — cilvēka ķermenis. Tur viņš dabūtu eļļas atliku likām. Taču atgriezties nebija iespējams, jo viņam nebija ne mazākās jēgas, kur atrodas katastrofas vieta.
Nekas cits neatlika kā vilkties tālāk cerībā sameklēt tuksnesī vientuļo kosmosa ostu. Reizi mēnesī pasažieru laineri nogādāja uz Zemi svētceļniekus un tūristus, kas vēlējās uzmest acis senajiem dievnamiem un citām cilvēces sākotnējā mājokļa piemiņas vietām. Kas zina, varbūt viņam izdosies uziet kādu no pirmatnējām ciltīm, kuras vēl arvien mīt uz Vecās Zemes.
Čirkstinādams labo ceļgalu, Filberts gāja tālāk. Saule palēnām slīdēja uz rieta pusi, un tās vietā augšup cēlās Mēness — baismīga, bakurētām izvagota pasaule. Filberta ēna peldēja pa priekšu, kopā ar viņu šķērsodama sadēdējušos, laika zoba sagrauztos kalnus, kāpu kūkumus uzmetušos tuksnešus un no solončakiem balto jūras dibenu. Visā apkārtnē nebija nevienas dzīvas dvēseles.
Čirkstoņa ceļgalā arvien pastiprinājās. Beidzot Filberts apstājās, izjauca kreiso ceļa locītavu un sagrabināja tajā mazliet eļļas slimajam ceļgalam. Pēc paris dienām jau čirkstēja abi ceļgali. Tad viņš izjauca rokas, iesākumā vienu, pēcāk otru, un paņēma no tām visu pārpalikušo eļļu. Ja rokas izies no ierindas, tas nekas, ja vien kājas turpinātu kustēties!
Bet vēlāk iesmeldzās gurnā, tūlīt pēc tam otrā, un beidzot krampji savilka potītes. Filberts ar pūlēm soļoja uz priekšu, tik tikko kustinādams izžuvušās locītavas un ar mokām saglabādams līdzsvaru.
Viņš uzdūrās apmetnei, taču ļaudis to bija pametuši. Dzīvinošais avots bija izsīcis, un, meklējot ūdeni, klejotāju cilts bija devusies uz citu vietu.
Tagad Filberts jau vilka pa zemi labo kāju un nespēja atbrīvoties no bailēm.
— Es jūku prātā, — viņš ievaidējās. — Mani vajā rēgi, bet tā gadās tikai cilvēkiem. Tikai cilvēkiem..
Balss aparāts sāka sēkt, plarkšķēt, balsekļi iestrēdza. Kāja aizlūza, un viņš metās rāpus. Bet, kad arī rokas atsacījās klausīt, Filberts nevarīgi izstiepās smiltīs. Šņākdamas smilšu strūkliņas sitās pret viņa metāla korpusu.
— Gan jau kāds mani atradīs, — viņš nogārdza.
Taču neviens viņu neatrada. Filberts rūsēja un ar laiku pārvērtās par graustu. Vispirms atsacījās kalpot ausis, pēc tam izdzisa acis, no metāla korpusa lobījās sarkanbrūnas apsūbējušas plēksnītes. Tomēr hermētiski noslēgtajā un automātiski eļļo- jamaja smadzeņu kārbā Filberta smadzenes turpināja darboties.
Robots vēl arvien bija dzīvs, pareizāk sakot, tas vēl eksistēja. Viņš nespēja kustēties, dzirdēt, redzēt, runāt, jo bija vairs tikai nemitīgi darbojošos domu iemiesojums. Cilvēka mūža ilgums sasniedza aptuveni desmittūkstoš gadu, turpretī robota dzīves gājumu varēja pārtraukt vienīgi nelaimes gadījums.
Gadi ritēja. Gadu simteņi pamazām pārtapa gadu tūkstošos. Bet Filberts joprojām paklausīgi domāja, risināja gigantiskas problēmas, meklēja pareizu izeju no situācijas dažnedažādos apstāk
ļos. Pēdīgi viņu savā vara pārņēma doma par eksistences veltīgumu.
Bezdarbības dēļ pagalam izmisis, saceldamies pret smilšu loģiku, Filberts nonāca pie loģiska secinājuma, kas darīja galu — kaut arī robots nespēja atbrīvoties no sliktas priekšnojautas — pašai loģikas nepieciešamībai: kamēr viņš bija cilvēces daļiņa, loģiskā domāšana bija bijusi viņa pienākums, toties tagad, kad viņš vairs nav saistīts ar Cilvēku, viņa loģika ir kļuvusi nevajadzīga.
Pēc dabas būdams pedantisks, Filberts nekad neapmierinājās ar daļējiem pasākumiem. Un tāpēc viņš ņēmās gudrot neiedomājamas situācijas, visvisādus piedzīvojumus un ceļojumus, pieņēma par ticamiem apšaubāmus priekšnoteikumus un teorijas, rotaļājās ar metafiziskiem nojēgumiem. Viņš iedziļinājās neiespējamās dimensijās, sarunājās ar dīvainiem radījumiem, kas mīt nezināmās pasaulēs, cīnījās ar briesmoņiem, kuri dzimuši ārpus laika un telpas, glāba civilizācijas no nenovēršamas bojā ejas.
Gadi skrēja kā vējš, taču Filberts to nemanīja. Viņš bija laimīgs.
Saviebis skābu seju, Džeroms Dunkans uzmeta acis kārtējam redakcijas atteikumam, uzmanīgi paņēma no galda lapu un' sāka studēt redaktora ķeburus.
«Nepārliecinoši. Gaužām maz zinātnes. Situācijas banālas. Darbojošās personas nav tipiskas. Izsaku dziļu nožēlu.»
— Nu gan tu esi pārspējis pats sevi! — Dunkans norūca, vērsdamies pie ķeburiem.
Viegliem soļiem istabā ieslīdēja robots kambarsulainis Dženkinss.
— Vai vēl viena, ser? — viņš jautāja.
Aiz pārsteiguma Dunkans palēcās.
— Dženkins, kas tā par modi klusām piezag-' ties klāt! Tas man krīt uz nerviem!
— Atvainojiet, ser, — Dženkinss ar cieņu atteica. — Es nemaz nezagos klāt. Gluži vienkārši pamanīju, ka jums rokrakstu atdevuši atpakaļ.
— Nu, un tad? Pēdējā laikā man ir atdevuši atpakaļ milzum daudz rokrakstu.
— Gluži pareizi, ser, gluži pareizi. Agrāk tos nekad nedeva atpakaļ. Jūs bijāt labāko grāmatu autors visā Galaktikā. īsta klasika, ser, ja atļauts piebilst. Jūsu «Robotu triumfam» tika piešķirta gadskārtējā prēmija un …