Dunkana seja atplauka.
— Jā, tas tik bija ko vērts! Visi roboti apbēra šo veco rūgumpodu redaktoru ar cildinošām atsauksmēm. Protams, varēja nešaubīties, ka robotiem stāsts patiks. Galu galā, tur taču bija runa par viņiem.
Dunkans skumīgi palūkojās uz vēstuli un papurināja galvu.
— Tagad, Dženkins, tam visam beigas. Dunkans izstājas no spēles. Bet lasītāji taču raksta vēstules, jautā par mani: «Kad gan Dunkans uzrakstīs ko jaunu, līdzīgu «Robotu triumfam»?» Un tomēr redaktors sūta visus manus materiālus atpakaļ. Saka, neesot pārliecinoši. Trūkstot zinātnis- kuma. Darbojošās personas viņu neapmierinot.
— Ser, vai es drīkstu izteikt savas domas?
— Sper vaļā. — Dunkans nopūtās. — Saki vien, ko domā.
— Ser, lūk, kas, — Dženkinss teica. — Jūs mani atvainojiet, bet jūsu darbiem trūkst pārliecības spēka.
— Vai tu re, kā? Un ko, tavuprāt, es ar tiem lai iesāku?
— Kāpēc gan jūs nevarētu apmeklēt tās vietas, par kurām rakstāt? — robots ierosināja. — Kāpēc gan lai jūs nepaņemtu atvaļinājumu vietējā kolorīta un iedvesmas meklējumiem?
Dunkans pakasīja galvu.
— Laikam tev, Dženkins, ir taisnība, — viņš atzina. Tad vēlreiz pameta skatienu uz atraidīto manuskriptu un pārlapoja to. — Lai nu kam, bet šim te pircēju nevarētu trūkt. Tas ir stāsts par Veco Zemi, bet tie allaž ir populāri.
Viņš nosvieda manuskriptu un piecēlās.
— Dženkins, piezvani uz Galaktikas aģentūru un uzzini, kad ir paredzēts reiss uz Veco Zemi.
— Bet lidojumi uz Veco Zemi tika pārtraukti pirms tūkstoš gadiem, — Dženkinss protestēja.
— Tur atrodas dievnami, kurus cilvēki apmeklējuši miljoniem gadu.
— Acīmredzot, ser, par dievnamiem neviens vairs neinteresējas.
— Tad jau labi! — Dunkans uzbļāva. — Prom no šejienes un nofraktē kuģi! Tikai neaizmirsti sadabūt pārgājiena uzkabi.
— Pārgājiena uzkabi, ser?
— Tieši tā. Mēs dodamies ceļā uz Veco Zemi un dzīvosim teltī. Tur uzņemsim sevī tik daudz vietējā kolorīta, ka tas mums būs līdz ausīm!
Dunkans ar acīm nikni ieurbās redaktora vēstulē.
— Es vēl parādīšu šim vecajam …
Iešķindējās jaunāko ziņu dienesta zvaniņš, un
uz sienas paneļa iedegās zila gaisma. Dunkans nospieda pogu, no sienā ierīkotas caurules uz rakstāmgalda izkrita avīze. Viņš steidzīgi to atlocīja
un izlasīja uzkrītošiem, spilgti sarkaniem burtiem salikto virsrakstu:
«ROBOTU NOLAUPĪTĀJI ATKAL PIE DARBA.»
Dunkans ar riebumu aizsvieda avīzi.
— Viņi ir pavisam ķerti uz šiem nolaupītājiem, — viņš nomurmināja. — Kam gan vajadzīgi daži roboti! Varbūt tie paši skrien prom.
— Bet viņi nevar aizskriet prom, ser, — Dženkinss iebilda. — Mazākais šie roboti to nespēj. Es biju ar vienu otru no tiem pazīstams. Viņi ir uzticīgi saviem saimniekiem.
— Tādā gadījumā tā ir kārtējā avīžu kampaņa, — Dunkans noteica. — Cenšas paaugstināt metienu.
— Bet robotu nolaupīšana, ser, zeļ visā Galaktikā,— Dženkinss uzstaja. — Avīzes raksta, ka tas atgādinot organizētas bandas darbību. Zagt robotus un tos atkal pārdot, iespējams, ir visai izdevīgi, ser.
— Ja tā, — Dunkans norūca, — tad viņus drīz vien noķers. Vel nevienam nav izdevies ilgi Vazāt aiz deguna šos slepenpolicistus.
Vecais Henks Vollcss, kaut ko purpinādams, blenza debesīs.
— Zvēru pie pērkona, — viņš pēkšņi iespiedzās, — kuģis! Nu beidzot!
Viņš aizsteberēja uz ostas kontrolposteni, kas atradās šķūnī, parava sviras, tā ieslēgdams nosēšanās laukuma apgaismojumu, un izgāja ārā, lai vēlreiz pamestu acis uz kuģi. Tas laidās lejā, viegli skāra betonu un, dažus jardus paslīdējis, apstājās.
Kājas pa zemi šļūkādams, Henks gāja tam klāt. Elpa svilpdama lauzās ārā no skābekļa maskas.
No kuģa izkāpa kažokādās ievīstīts cilvēks ar masku uz sejas. Viņam pa pēdām nāca lejup ar saiņiem apkrauts robots.
— Ei, jus tur, esiet sveicināti! — Henks iesaucās. — Esiet sveicināti Vecajā Zemē!
Jaunatbraucējs ziņkāri pavērās viņā.
— Mēs necerējām te kādu sastapt.
Henks sapīka.
— Kāpēc gan ne? Tā ir Galaktiskā transport- stacija. Te vienādiņ kāds ir. Apkalpojam augu diennakti.
— Bet savā laikā staciju taču pameta, — Dunkans neizpratnē sacīja. — Šo maršrutu atcēla pirms tūkstoš gadiem.
Vecais vīrs apklusa, pūlēdamies apjēgt nupat iegūto informāciju.
— Vai jūs par to esat pārliecināts? — pēc brītiņa viņš jautāja. — Vai esat pārliecināts, ka maršruts ir atcelts?
Dunkans piekrītoši pamāja.
— Velns lai parauj! — Henks eksplodēja. — Es jau jutu, ka kaut kas ir lēcies. Domāju — un ja nu pēkšņi karš.
— Dženkins, — Dunkans pavēlēja, — stiep no kuģa ārā pārgājienā uzkabi, un labi veicīgi.
— Kāda nekrietnība! — Henks nerimās. — Kāda zemiska nekrietnība! Likt cilvēkam veselus tūkstoš gadus te slaistīties, gaidot kuģi!
Henks un Dunkans sēdēja blakām, atgāzuši atpakaļ krēslus un ar mugurām balstīdamies pret šķūņa sienu. Rietumu pusē aiz loga rietēja Saule.
— Ja jūs meklējat atmosfēru un vietējo kolorītu, — Henks sacīja, — tad pareizi vien darījāt,
atbraukdami šurp. Kādreiz te pletās auglīga zaļa zeme, diženas civilizācijas šūpulis. Tuvāk iepazīstoties ar šo vietu, tevi pārņem bezmaz vai svētas trīsas. Sen, sen atpakaļ, vēl pirms ļaudis bija atstājuši Zemi Galaktikas dēļ, viņi to dēvēja par savu māti. Tiesa, vēlāk daudzu gadu simteņu ritumā viņi laiku pa laikam atgriezās patīksmināties par dievnamiem.
Henks skumīgi nogrozīja galvu.
— Bet tagad tas viss aizmirsts. Un vēsturē Vecajai Zemei veltīts tikai viens vai divi paragrāfi: vienkārši minēts, ka tur radusies cilvēce. Reiz es pat dzirdēju, it kā Cilvēks cēlies nevis uz Zemes, bet uz kādas citas planētas.
— Acīmredzot pēdējā tūkstošgadē jūs te jutāties gluži vientuļš, — Dunkans sacīja.
— Nu, tik vientuļš jau nemaz ne, — vecais vīrs atteica. — Iesākumā bija Vilburs, mans robots. Lielisks puisis. Mums patika sēdēt un tērzēt par itin visu, kas vien ir pasaulē. Bet pēcāk Vilburs sajuka prātā, bija nomucis kāds zobratiņš vai vēl kas gadījies. Šis sāka tā dīvaini uzvesties, un es pārbijos. Nogaidīju piemērotu brīdi un izslēdzu viņu. Pēc tam drošības labad izņēmu Vilburam no galvas smadzenes. Āre, kur tās plauktā ir. Laiku pa laikam noceļu lejā un iztīru. Vilburs bija labs robots.
Ārpusē atskanēja dobjš troksnis, tad kaut kas šķindēdams aizvēlās.
— Kas ir? — Dunkans iesaucās. — Kas tur notiek?
— Ser, es nupat kā atradu robota korpusu, — atsaucās Dženkinsa balss. — Šķiet, esmu to apgāzis.
— Tu labi zini, ka esi apgāzis! — Dunkans uzbļāva. — Tas ir Vilbura korpuss. Tūlīt pat noliec to atpakaļ.
— Klausos, ser, — Dženkinss sacīja.
— Ja jums ir vajadzīgas darbojošās personas, — Henks turpināja, — dodieties uz bijušā okeāna dibenu, apmēram piecsimt judžu no šejienes. Tur dzīvo kāda cilts, viena no pēdējām uz Vecās Zemes. Tie, priekš kuriem neatradās vieta kuģos, kad cilvēce pameta Zemi. Bet tas notika pirms miljoniem gadu. Tagad reti kāds no viņiem palicis starp dzīvajiem. Ūdens un gaiss vēl saglabājies vienīgi dziļās ieplakās okeāna dibenā. Sensenos laikos spēcīgākās ciltis tās sagrāba un izspieda vājākās.