— Bet kas notika ar vājākajām ciltīm? — Dunkans apvaicājās.
— Tās izmira, — Henks atbildēja. — Jūs tak zināt, ka bez ūdens un gaisa nav iespējams dzīvot. Tāpat jau tās ilgi nedzīvo. Simt gadi viņiem ir robeža, bet varbūt pat vēl mazāk. Pēdējo tūkstoš gadu laikā, cik man zināms, viņiem nomainījušies divpadsmit virsaiši. Tagad tur rīkotājs ir vecs kraķis, kas sevi dēvē par «Pērkongrāvēju». Viņš nav nekas cits kā kaulu kambaris, turklāt arī pērkons uz Zemes nav dzirdēts mazākais piecus miljonus ' gadu. Bet viņi dievina skanīgus vārdus. Starp citu, viņi zina milzum daudz visādu notikumu, turklāt tādu, ka mati ceļas stāvus.
Pērkongrāvējs dusmīgi iespiedzās un ar pūlēm piecēlās. Bars resgaļu, skaļi kliegdami, dzenāja kādu apaļu priekšmetu, un tas viņam bija trāpījis pa kāju. Puikas pajuka uz visām pusēm un nozuda aiz stūra putekļu mākonī. Pērkongrāvējs kunkstēdams lēnam atslīga uz soļa, Viņš pakus- tinēja kāju pirkstus un kā apburts nespeja novērst no tiem skatienu, acīmredzot brīnīdamies, ka tie kustas.
— Šie sasodītie puikas iedzīs mani kapā, — viņš noņurdēja. — Nekādas audzināšanas. Bijis es viņu vietā, tētiņš man ādu par acīm būtu nomaucis par tādiem stiķiem.
Dunkans pacēla bumbu.
— Kur viņi šito atraduši, šef? — viņš jautaja.
— Kaut kur tuksnesī, — Pērkongrāvējs atbildēja. — Mēs diezgan bieži atrodam izmētātus visvisādus krāmus, it īpaši tur, kur kādreiz bijušas pilsētas. Mana cilts šādā veidā krietni vien pelnījās. Nejēgām tūristiem pārdeva senlietas.
— Bet, šef, — Dunkans iebilda, — tas nav vis nekāds metāllūžņu gabals. Ta ir robota smadzeņu kārba.
— Vai patiešām? — Pērkongrāvējs nopīkstēja.
— Patiešām gan, — Dunkans apliecināja. — Uzmctiet acis, rau, te, apakšā, sērijas numuram. — Viņš ciešāk nopētīja numuru un aiz pārsteiguma iesvilpās. — Iedomājieties vien! Šī kārba ir kādus trīs miljonus gadu veca! Tikai desmit ciparu. Šāgada modeļa numurs ir sešpadsmitzīmju skaitlis.
Dunkans, kļuvis domīgs, bridi paturēja kārbu rokās.
— Viņš taču būtu varējis pastāstīt mums interesantas lietas, — Dunkans sacīja. — Droši vien tas ir ļoti ilgi mētājies tuksnesī. Visus vecos modeļus pārdeva metāllūžņos pirms vairākiem gadsimtiem. Tie bija novecojuši, un pa to laiku bija radīti daudzi jo daudzi labāki. Ņemsim kaut vai emocijas. Pirms trim miljoniem gadu roboti emocijas nepazina. Ja mēs varētu pieslēgt šo kārbu …
— Jums taču ir robots, — virsaitis atgādināja,
Dunkans pārlaida vērtējošu skatienu Dženkirt- sam. Dženkinss pakāpās atpakaļ.
— Ne, nē, — viņš iebrecas. — Tikai ne to, ser! Jus nevarat ar mani ta apieties.
— Tas taču nebūs ilgi, — Dunkans centās viņu pārliecināt.
— Man tas nepatīk, — Dženkinss paziņoja.
— Nu nepavisam nepatīk.
— Dženkins! — Dunkans stingri uzkliedza.
— Tūlīt pat panāc šurp!
Gaisma līdzīgi naža asmenim caururba Filberta smadzenes — nepielūdzamā gaisma, kas iespiežas visur un aizmēž tūkstošiem gadu tukšuma. Filberts mēģināja aizvērt acis, taču smadzenes pārāk gausi reaģēja uz pavēlēm. Nesaudzīgā gaisma žilbināja. Pēc tam līdz viņam atplūda skaņas — biedējošas skaņas. Viņš zināja, ka tās kaut ko nozīmē.
Galu galā acu aizvari aizdarījās ciet, un Filberts sastinga, nogaidīdams, kamēr acis apradīs ar gaismu. Drīz vien viņš tās mazlietiņ pavēra. Un atkal gaismai atbalsojās sāpes, bet šoreiz tās nebija tik griezīgas. Lēnītiņām viņš pacēla aizvarus. Acu priekšā viss dubultojās, izplūda kā miglā. No jauna bija dzirdamas nezkādas skaņas, tās plēsa pušu bungādiņas. Beidzot viņš skaidri saprata vārdu:
— Celties!
Pavēle nonāca līdz apziņai. Kustību centri lēnām, nedroši atsāka darboties, un Filberts izslējās taisni. Viņš sagrīļojās, cenzdamies saglabāt līdzsvaru. Apziņas pēkšņā pārvietošana no sapņu pasaules reālajā dzīvē bija biedējoša. Robots nostādīja fokusā acu lēcas. Viņš ieraudzīja ciemu. Aiz tā bija redzams mazs dīķītis, bet tālāk — kailu
pauguru rindas. Kā gigantisku trepju pakāpieni tie slējās melnajās debesīs, kur karājās liela, sarkana Saule. Robota priekšā stāvēja vairāki cilvēki. Viens no viņiem bija ievīstīts kožokādās, un uz krūtīm viņam kuļājās skābekļa maska.
— Kas tu esi? — kažokādās tērptais jautāja.
— Es … — Filberts iesāka un apklusa.
Kas viņš ir? Filberts pūlējās atcerēties, taču atmiņa vēl arvien mājoja rēgu pasaulē, kurā viņš tik ilgi bija dzīvojis. Prātā atausa viens vienīgs vārds, viena niecīga detaļa, un viss.
— Esmu Filberts, — viņš pēdīgi sacīja.
* — Vai tu zini, kur atrodies? — cilvēks jautāja.
— Kā tu šeit nokļuvi? Cik ilgs laiks ir pagājis, kopš biji dzīvs?
— Nezinu, — Filberts atbildēja.
— Redziet nu, — Pērkongrāvējs iepīkstējās,
— viņš neko neatminas. Muļķadesa viņš ir, un viss.
— Nē, — Dunkans papurināja galvu, — viņš gluži vienkārši te pavadījis pārlieku ilgu laiku. Un laiks ir izdzēsis atmiņu.
Ieturējusi vakariņas, cilts sapulcējās ap ugunskuru, kur Pērkongrāvējs sāka stāstīt kādu no senajām leģendām. Tas bija garš vēstījums, kas, kā Dunkanam šķita, izcēlās ar minimālu cieņu pret patiesību. Virsaitis izaicinoši palūkojās Dunkanā, it kā skubinādams, lai viņš izsaka savu neticību.
— Un tad Anguss ar kailām rokām sagrāba atnācēju no zvaigžņu pasaulēm un iebāza tam mutē viņa paša asti. Briesmonis izmisīgi pretojās, cenzdamies izrauties, bet Anguss nepadevās un bāza asti aizvien dziļāk. Pēdīgi drausmīgais nera- dījums aprija pats sevi!
Cilts locekļi sāka atzinīgi sačukstēties. Jā, tas bija labs stāsts. Negaidot čukstus pārtrauca aizsmakusi balss.
— Nieki! — izsmējīgi izgrūda Filberts. — Tukšu salmu kulšana, nevis stāsts!
Iezemieši aiz.pārsteiguma pamira, tad pēkšņi, traku dusmu pārņemti, sāka neapmierināti rūkt. Pērkongrāvējs pielēca kājās kā dzelts. Dunkans panācās uz priekšu un jau pavēra muti, lai dotu pavēli, bet Pērkongrāvēja paceltā roka viņu apturēja.
— Kazi tu, kas esi absolūta nulle, — virsaitis nopīkstēja, cieši raudzīdamies Filbertā, — vari pastāstīt ko labāku.
— Protams, varu, — Filberts atbildēja. — Pat vēl vairāk, atgadījums, kuru gatavojos jums stāstīt, ir tīra patiesība. Tas viss notika ar mani.
Pērkongrāvējs uzmeta viņam niknu skatienu.
— Nu, labi, — viņš noņurdēja, — stāsti! Tev pašam labāk, ja stāsts būs interesants. Neaizmirsti to.
Un Filberts nelika gaidīt. Sākumā iezemieši klausījās viņā ar naidīgu izteiksmi sejās, bet, jo tālāk attīstījās notikumi, jo robots aizvien vairāk saistīja viņu uzmanību, — tik interesantu stāstu viņi savu mūžu nebija dzirdējuši.
Kāda neprāšu pasaule nolēma sagrābt pārējo Galaktiku. Cilvēce Filberta vadībā (par ko varēja nešaubīties) izgudroja sintētisku neprāti, kurš arī izjauca visus iekarotāju plānus.
Dunkans, stāstījuma savaldzināts, centās nepalaist garām ne vārda. Re, kur ir īsta zinātniskā fantastika! Jā, cilvēku, kurš būtu uzrakstījis tādu stāstu, ar pilnām tiesībām uzskatītu par visā Galaktikā nepārspētu šā žanra meistaru! Viņam griezās galva un priekšā sēdošo cilvēku sejas saplūda
kopā. Pēkšņi prātā iešāvās doma, no kuras viņš pat nobālēja.
Viņš pats un neviens cits uzrakstīs šo stāstu!
Pa tam Filberts beidza savu stāstāmo un pakāpās atpakaļ. Dunkans satvēra viņu aiz rokas.