— Filbert! — viņš iesaucās. — Kur tu esi dzirdējis šo atgadījumu?
— Es to neesmu dzirdējis, — Filberts atbildēja.
— Tas notika ar mani pašu.
— Tas nevar būt, — Dunkans iebilda. — Ja kaut kas tamlīdzīgs būtu noticis, vēsture to mazākais pieminētu.
— Bet tā patiešām bija, — Filberts uzstāja.
— Es saku patiesību.
Dunkans pētīgi palūkojās robotā.
— Saki, Filbert, — viņš jautāja, — tu tak droši vien esi piedzīvojis arī citus atgadījumus?
— Nu protams! — Filberts atplauka. — Cik uziet! Jā, esmu bijis daudzās vietās un ne mazumu paveicis. Vai gribat, pastāstīšu?
— Tikai ne tagad, — Dunkans ar skubu teica.
— Labāk nāc man līdzi.
Gandrīz vai ar varu viņš izstūma robotu no ļaužu loka un devās uz kuģa pusi. Viņiem aiz muguras atskanēja cilts virsaiša niknais spiedziens:
— Paklau, tu, nāc atpakaļ!
Dunkans pagriezās. Pērkongrāvējs, pielecis kājās, vīstīja dūres.
— Tūliņ pat dod atpakaļ robotu! — viņš kliedza. — Tev neizdosies ar viņu aizšmaukt!
— Bet tas tak ir mans robots, — Dunkans iebilda.
— Uz līdzenas vietas dod atpakaļ! — vecis bļāva. — Viņš pieder mums. Vai tad tie nebijām mēs, kas viņu atrada? Un mēs tev neļausim aizvest pirmo labo stāstnieku, kas uzradies cilti pēdējo piecsimt gadu laikā!
— Bet, šef…
— Kam es to teicu! Ved viņu atpakaļ! Ja ne, mēs ar tevi aši tiksim galā.
Pēc iezemiešu sejām varēja redzēt, ka šis nelielais ķīviņš viņiem ir taisni pa'prātam. Dunkans pagriezās pret Filbertu un ieraudzīja, ka robots steigšus dodas projām.
— Ei, tu! — Dunkans uzkliedza, taču Filberts tikai pielika soli.
— Ei! — korī iebļāvās iezemieši.
Izdzirdis bļāvienu, Filberts drazas projām ka vējš. Viņš aiztraucās garām nometnei, šķērsoja līdzenumu un pagaisa no acīm pakalnu ēnā.
— Priecājieties nu, ko esat pastrādājuši! — Dunkans sirdīgi iesaucās. — Ar savu bļaušanu jūs viņu aizbaidījāt.
Pērkongrāvējs atsteberēja pie Dunkana un sāka vicināt viņam degungalā milzīgu spalvainu dūri.
— Esi nolādēts! — viņš spiedza. — Es varētu tevi saraut gabalu gabalos! Gribēji aizšmaukt prom ar visu mūsu stāstnieku! Veicīgi taisies ka tiec, kamēr vēl esi sveiks un vesels.
— Bet viņš tikpat labi ir manējais, ka jūsējais, — Dunkans uzstāja. — Nestrīdos, jūs viņu atradāt, bet es taču viņam atdevu sava robota ķermeni…
— Atklīdeni, — Pērkongrāvējs negantās dusmās sacīja, — labāk kāp iekšā sava konservu kārbā un vācies projām no šejienes!
— Paklausieties, — Dunkans nepadevās, — jums nav tiesību aizdzīt mani tāpat vien, gluži par neko.
— Kas to teica, ka mums nav tiesību? — vecais nočērkstēja.
Dunkans palūkojās nogaidošajās, klusu cerību pilnajās iezemiešu sejās.
— Jūs dabūjāt virsroku, — viņš teica. — Es nemaz netaisos te palikt. Būtu varējuši iztikt ari bez draudiem.
Filberta pēdas veda caur tuksnesi. Vecais Henks purpināja kaut ko sev bārdā.
— Jūs, Dunkan, esat pavisam sajucis, — pēc brītiņa viņš teica. — Jums neizdosies robotu notvert. Dievs vien zina, kur tas pašreiz ir. Viņš var arī neapstāsies, iekāms nebūs šķērsojis pus pasaules.
— Man viņš jānotver, — Dunkans ietiepīgi paziņoja. — Vai patiesi jūs nesaprotat, ko viņš man nozīmē? Šis robots taču ir zinātniski fantastiskās literatūras enciklopēdija! Notikums, kuru viņš šodien izstāstīja, pārspēj visu, ko man jebkad nācies dzirdēt. Bet viņam krājumā ir tūkstošiem šādu stāstu. Viņš pats tā teica. Laikam gan viņš tos izdomājis, gulēdams smiltīs. Dažos miljonos gadu var daudz ko sagudrot, ja tev tik vien ir ko darīt, kā gulēt un lauzīt galvu. Ja viņš visu šo laiku noņēmies tikai ar trakām zinātniskām idejām, tad tagad, jādomā, ir pilnum pilns ar tām. Pats interesantākais gan ir tas, ka viņš par tām gudrojis tik ilgi, kamēr galīgi aizmirsis visu, ko zinājis, un tagad ir pārliecināts, ka viņa neparastie piedzīvojumi notikuši īstenībā. Viņam nav ne mazāko šaubu par to.
— Bet, velns parāvis, — ar pūlēm atņemdams elpu, Henks murmināja, — varēja viņam dzīties pakaļ ar kosmosa kuģi, nevis mīcīties pa šīm ellišķīgajām smiltīm.
— Jūs taču saprotat, kas notiks, ja mēs lūkosim viņam dzīt pēdas ar kuģi, — Dunkans sacīja. — Mēs lidosim ar tādu ātrumu, ka pēdas nemaz neredzēsim. Bet ātrumu samazināt nedrīkst, jo tad kuģis nespēs pārvarēt Zemes pievilkšanas spēku.
Šajā mirklī Dženkinss paklupa pret akmeni un ar drausmīgu dārdoņu un šķindoņu kūleniski ielidoja smiltīs. Bez mitas pukodamies, viņš ar mokām piecēlās.
— Ja Vilburam nācās valkāt šo korpusu, — Dženkinss paziņoja, — tad gan man ir skaidrs, kāpēc viņš sajuka prātā.
— Saki paldies, ka vēl tāds atradās, — Dunkans atcirta. — Nebijis viņa, tu tā arī būtu palicis atvienots. Vai tādas izredzes tevi apmierinātu?
— Tas, ser, nemaz nav sliktāk kā šajā ietaisē iet klupšus krišus, — Dženkinss atbildēja.
— Iesākumā es baidījos, — Dunkans, vērsda- mies pie Henka, turpināja, — ka vecais zēns Pērkongrāvējs aizsteigsies man priekšā un nocels Fil- bertu, bet tagad mums tas vairs nedraud. Mēs esam lielā gabalā no viņiem. Iezemieši dziļāk tuksnesī neies.
— Jums jau nu arī, ser, negribētos, — Dženkinss noburkšķēja, — ja jūs nebūtu man uzkrāvis pāris mucu ūdens. Man tas pagalam nepatīk. Esmu kambarsulainis, nevis nastu nesējs zirgs.
Vakarpusē Dženkinss, kas gāja pa priekšu, negaidot piestāja un pasauca aizmugurē ejošos. Dunkans un Henks steidzās pie viņa. Noliekušies viņi ieraudzīja blakus Filberta pēdām vēl divu robotu pēdas. Varēja manīt, ka notikusi sadursme un pēc tam visi trīs roboti devušies pāri smilšu barhāniem. Henku pārņēma neaprakstāms uztraukums.
31 — 1954
— Bet tas tak nevar būt! — Vaigubārda viņam aiz šausmām trīcēja. — Uz Zemes bez Dženkinsa un prātā jukušā Filberta citu robotu nav. Tiesa, vēl bija Vilburs, bet to vairs nav ko skaitīt.
— Kā redzat, tomēr ir, — Dženkinss sacīja. — Mūsu priekšā ir triju robotu pēdas. Skaidrs kā diena, kas te noticis; divi roboti, gaidīdami Fil- bertu, sēdējuši slēpnī, rau, aiz šiem akmeņiem.Tiklīdz viņš pienācis, tā svešie metušies viņam virsū. Filberts iesākumā pretojies, taču pēc īsa cīniņa tie viņu pieveikuši un aizveduši sev līdzi.
Visi klusēdami skatījās uz pēdām.
— Kā jūs to izskaidrosiet? — Henks pēdīgi čukstus vaicāja.
— Es netaisos neko izskaidrot, — Dunkans atcirta. — Gluži vienkārši sekošu tiem pa pēdām. Filberts tik un tā man neizspruks, kaut vai tas man maksātu dzīvību. Es panākšu, ka šis vecais ņuņņa redaktors aiz pārsteiguma acis vien iepletīs, kad sāks lasīt manus stāstus. Bet tie visi ir pie Filberta. Vai tad es drīkstu ļaut viņam aizmukt?
— Manuprāt, jūs runājat blēņas, — Henks sarūgtināts sacīja.
— Man arī tā šķiet, — Dženkinss pievienojās un negribīgi piebilda: — … ser.
Pēdas veda cauri barhānu labirintam. Bet tad viņi ienira dziļā, akmeņainā aizā. Tā kļuva aizvien platāka, un drīz vien ceļinieku acīm pavērās drūma ieleja. Kādu laiku viņi gāja taisni, tad pēdas sāka mest līkločus.
— Man šī vieta nepatīk, — Henks čukstus no- sēca. — Te tā vien ož pēc briesmām.
Taču Dunkans, sasprindzināti ieklausīdamies, stūrgalvīgi soļoja uz priekšu; viņš kārtējo reizi