krasi mainīja virzienu un aiz pārsteiguma negaidot sastinga uz vietas. Pārējie divi arī nogriezās un uzgrūdās viņam virsū.
Ielejas dibenā viņi ieraudzīja gigantiskas mašīnas — varenas urbjmašīnas, ekskavatorus, šahtu iekārtas. Bet ap tām šaudījās simtiem robotu!
— Bēgam! — Henks drebošā balsī iesaucās.
Uzmanīgi, gandrīz vai neelpodami, viņi sāka
kāpties atpakaļ. Dženkinss, kurš neatpalika no viņiem ne soli, trāpīja ar kāju nelielā iedobē un zaudēja līdzsvaru. Robota piecsimt kilogramu smagais metāla korpuss atsitās pret akmeņiem ar tādu sparu, ka šauro klinšu spraugu pāršalca pēr- kondimdoša atbalss.
Un tūdaļ no visām pusēm pie viņiem traucās roboti.
— Redziet nu, — Henks bezcerīgi noteica, — tagad patiesi gals klāt!
Dženkinss, kas bija paguvis piecelties, redzēdams tuvojošos robotus, iesaucās:
— Ser, dažus no viņiem es pazīstu! Tie ir roboti, kuri tika nolaupīti!
— Kas viņus nolaupīja? — Henks ar izbrīnu jautāja.
— Drīz uzzināsim, — Dunkans vārgā balsī atteica. — Sie laupītāji ir visizveicīgākā banda, kāda jebkad darbojusies Galaktikā. Viņi zog robotus malu malās.
— Un es esmu šādā paskatā! — Dženkinss novaidējās. — Draugi to man nekad nepiedos. Es — un metāllūžņu kaudzē!
— Turi muti, — Dunkans uzkliedza, — un viņi tevi nemūžam nepazīs! Bet, ja tu vēlreiz nogāzīsies, es atvienošu tavas smadzenes un izmetīšu kosmosā.
— Ser, es tak to nedarīju tīšuprāt, — Dženkinss taisnojās. — Sis korpuss ir visklamzīgākā būšana, kādu jebkad esmu redzējis. Nevaru ar to neko iesākt. Bet, re, arī šie klāt!
Viņu priekšā stāvēja bars robotu. Viens no tiem panācās tuvāk un, vērsdamies pie Dunkana, sacīja:
— Priecājamies jūs redzēt. Mēs nezaudējām cerības, ka kāds mūs tomēr atradīs.
— Atradīs? — Dunkans vaicāja. — Vai tad jūs esat nomaldījušies?
Robots nodūra galvu un apmulsis mīņājās uz vietas.
— Nu, ne jau īsti nomaldījušies. Mēs, tā sakot, esam kļūdījušies.
— Paklau, — Dunkans nepacietīgi iesāka. — Es nekā netieku gudrs. Vai tad jūs neesat tie roboti, kurus nolaupīja bandīti?
— Nē, ser, — robots atzinās. — Taisnību sakot, nekādu laupītāju nav.
— Kā tā — nav?! — Dunkans eksplodēja.
— Ja jau laupītāju nav, tad ko jūs te darāt?
— Mēs aizbēgām, bet tā nav mūsu vaina. Tas ir, ne gluži mūsu. Lieta tā, ka kāds rakstnieks, kurš noņemas ar zinātnisko fantastiku …
— Kāds sakars ar to ir rakstniekam fantastam? — Dunkans uzbrēca.
— Viņš uzrakstīja stāstu, — robots sacīja.
— Sis rakstnieks ir Džeroms Dunkans… Dunkans no visa spēka iespēra Dženkinsam pa
stilbu, tas ievaimanājās un norija vārdus, kuri jau bija gatavi pasprukt.
— Viņš ir uzrakstījis darbu, kas saucas «Robotu triumfs», — robots turpināja. — Tajā stāstīts, kā roboti nolēmuši radīt pasi savu civilizē^ ciju. Cilvēku rase šiem pagalam apriebusies, viņi uzskatījuši, ka ļaudis tikai sabojā visu, pie kā ķeras. Tālab roboti nolēmuši aizbēgt projām, sākt visu no gala un radīt savu diženu civilizāciju, neatkārtojot cilvēku pieļautās kļūdas.
Robots uzmeta aizdomīgu skatienu Dunkanam:
— Vai tik jūs nedomājat, ka es jūs muļķoju? — viņš jautāja.
— Ak, nē, — Dunkans atbildēja. — Esmu lasījis šo stāstu. Man tas patika.
— Un mums arī, — robots atzinās. — Ļoti patika. Mēs tam noticējām. Visi bijām drudžainas steigas pārņemti, pēc iespējas ātrāk gribējām ķerties pie lietas un izdarīt to, par ko rakstnieks stāstījis. — Viņš apklusa un pikti palūkojās Dun- kanā. — Nu, ja vien viņš, šis Dunkans, mums tagad patrāpītos! Ja mēs viņu dabūtu rokā!
Dunkans juta, ka dūša saskrien papēžos, bet nekādi sevi nenodeva, un viņa balss skanēja tikpat mierīgi kā iepriekš.
— Un kas tad notika? Vai no jūsu ieceres nekas neiznāca?
— Neiznāca! — robots čērkstošā balsī noteica. — Visai Galaktikai ir skaidrs, ka neiznāca! Mēs vairāki roboti reizē paslepus bēgām un sapulcējāmies iepriekš norunātā vietā. Kad mūsu bija salasījies krietni daudz, pietiekami, lai būtu pilns kuģis, devāmies šurp. Atlidojām, izkrāvām iekārtas un kuģi uzspridzinājām. Tieši tā roboti rīkojās grāmatā, — lai neviens, kaut viņam nez kā viss būtu apnicis, nevarētu aizšmaukt. Vai nu pans, vai cūku gans, saprotat?
— Jā, tagad sāku atcerēties grāmatu, — Dunkans sacīja. — Man pat nāk atmiņā, ka roboti atlidoja uz Veco Zemi, jo uzskatīja, ka viņiem
Vajadzētu sākt ar to pašu planētu, kas ir cilvēces šūpulis. It kā iedvesmas dēļ.
— Gluži pareizi, — robots teica. — Uz papīrā viss bija lieliski, bet patiesībā tik gludi vis negāja. Sis stulbais rakstnieks bija aizmirsis tikai vienu. Aizmirsis, ka cilvēki, pirms atstāja Zemi, to smalki aptīrīja, izsūknēja visu naftu, ieguva visu rūdu un izcirta visus mežus. Planēta bija kļuvusi kaila kā biljarda bumba. Uz tās nepalika nekā. Meklējot naftu, mēs ierīkojām urbumus, — ne lāses. Tāpat ar minerāliem. Te gluži vienkārši nav no kā radīt civilizāciju.
Bet tas vēl nav viss. Pats drausmīgākais, ka vēl viena robotu grupa pošas uz kādu pamestu pasauli. Mums šis nodoms jāaizkavē, jo viņiem neies labāk kā mums. Tāpēc arī esam tik priecīgi, ka mūs atradāt.
— Bet mēs nemeklējām jūs, — Dunkans iebilda. — Mēs meklējām robotu, vārdā Filberts.
— Mēs sagūstījām jūsu Filbcrtu. Daži bija pamanījuši viņu barhānos un nosprieduši, ka kāds mūsējais mēģina aizlavīties projām. Tāpēc šo notvēra, bet jūs ar viņu varat darīt, ko gribat. Viņš mums nav vajadzīgs. Tāds kā jucis. Tik tikko mūs nepadarīja trakus ar pasaciņām par saviem varoņdarbiem.
— Labi, — Dunkans sacīja. — Vediet viņu ārā.
— Bet kā būs ar mums?
— Kā būs ar jums?
— Jūs ņemsiet mūs atpakaļ, ja? Šeit taču mūs nepametīsiet?
— Laikam vajadzētu gan jūs atstāt, lai vārāties te paši savā sulā kā zināt, — Dunkans sacīja.
— Nu, ko, — robots atteica. — Tādā gadījumā jūs nedabūsiet Filbcrtu. Tiesa, viņš mums apnicis ka rūgta nave, taču mes viņu izjauksim un izmetīsim tuksnesī.
— Pag, — Dunkans iesaucās, — jums nav tiesību to darīti
— Ņemiet mūs līdzi — un Filberts piederēs jums.
— Bet man nav vietas! Vienā kuģī jūs visi gluži vienkārši nesaiesiet iekšā!
— Par to neraizējieties. Mēs cits citu atvienosim un savus ķermeņus atstāsim šeit. Tad jums būs jāņem līdzi tikai mūsu smadzenes.
— Bet paklausieties, es taču nevaru uz to ielaisties. Galaktiskais izmeklēšanas birojs mani arestēs. Viņi domā, ka jūs ir nozagusi banda, kuru šie dēvē par «Robotu nolaupītājiem». Ko var zināt, vēl noturēs mani par tās vadoni.
— Ja tā notiks, — robots sacīja, — mēs liecināsim jums par labu. Visu atklāti izstāstīsim un paglābsim jūs. Bet, ja jūs nogādāsiet mūs atpakaļ un jūs nearestēs, tad varēsiet paziņot, ka esat mūs izglābis. Mēs neprotestēsim. Nudien, mister, esam gatavi uz visu, lai vien tiktu no šejienes projām.
Dunkans kļuva domīgs. Robotu priekšlikums viņam nebija pa prātam, taču citas izejas vairs nebija.
— Nu, kā tad paliek, — robots prasīja, — vai jāsāk izjaukt Filbertu vai jūs ņemsiet mūs līdzi?
— Lai notiek, — Dunkans nopūtās. — Stiepiet Filbertu šurp.
Dunkans triumfējoši pavicinaja jauno žurnālu Filbertam gar degunu.