— Paskat vien! — viņš līksmi iesaucās. — Uz vāka un tā tālāk. Un vēstuļu pārpilnā lasītāju atsauksmju sleja, kur slavēts pēdējais stāsts. Jā, draudziņ, mēs radām īstus šedevrus!
Filberts nožāvājās un zobgalīgi uzrauca savas dzelzs uzacis.
— Mēs? — viņš jautāja.
— Protams, mēs … — Dunkans iesāka, bet apklusa un uzmeta iznīcinošu skatienu robotam.
— Vadzi, tu skārda bundža, labāk atmet šo augstprātīgo toni. Jau tāpat esi man pagalam apnicis.
— Pirms jūs mani atradāt, jums neizdevās pārdot nevienu stāstu, — Filberts aizvainots iebilda,
— un jūs to zināt. Kad man piešķirs pašam savu lappusi? Kad jūs beigsiet plūkt viens pats visus laurus?
Dunkans aiz sašutuma taisni vai palēcās.
— Cik gan par to var runāt?! Es taču rūpējos par tevi, vai ne? Tu dabū visu, ko vēlies. Bet stāstus rakstīšu tikai es! Netaisos sadarboties ar kaut kādu robotu. Vai saprati? Un diezgan.
— Ko lai dara, — Filberts teica. — Tādā gadījumā jūs no manis vairs neizdabūsiet nevienu stāstu.
— Pagaidi vien, iesēdināšu tevi atpakaļ Vilbura vecajā korpusā, — Dunkans piedraudēja. — Pa- kluburēsi tajā kādu nedēļu, tad dziedāsi citu dziesmu.
— Bet, ja es izstāstīšu jums jaunu notikumu, — Filberts sāka kaulēties, — vai nopirksiet man to lielisko korpusu, kuru mēs nesen redzējām veikalā? Negribu, ka meičas mani uzskatītu par nevīžu.
— Jauns korpuss tev taču nemaz nav vajadzīgs! — Dunkans iesaucās. — Tev to ir jau savs desmits!
— Nu, labi, — Filberts sacīja, izspēlēdams galveno trumpi. — Es kādu palūgšu, lai mani izjauc un paslēpj, tā droši vien būs pat labāk. Mazā' kais, neviens mani netraucēs.
— Padodos, — Dunkans norūca, atzīdams savu sakāvi. — Ej un nopērc jaunu korpusu. Ja vēlies, pērc divus. Lai tikai tu būtu apmierināts.
— Re, tā jau pavisam cita valoda, — Filberts sacīja. — Turklāt jūs ietaupīsiet šī korpusa eļļošanai un tīrīšanai nepieciešamo naudu, tāpēc nav ko šķendēties.
NAUDAS KOKS
Čaks Doils gāja gar augstu ķieģeļu sienu, kas atdalīja Dž. Ha- varda Metkalfa pilsētas māju no vulgārās īstenības, un pēkšņi ieraudzīja, ka pāri sienai pārlido divdesmitdolāru naudaszīme. Ievērojiet, Doils nav no tiem, kas skatīsies muti atplētis, — viņš jau ir aplauzis ragus šajā brutālajā pasaulē. Un, kaut gan neviens neteiks, ka Doils ir gudrības iemiesojums, par muļķi viņu arī nevarētu saukt. Tāpēc nav jābrīnās, ka, redzēdams naudu ielas vidū, viņš to steigšus pacēla.
Viņš pameta acis atpakaļ, lai pārbaudītu, vai netiek uzmanīts. Varbūt kāds nolēmis šādi pajokot vai, vēl sliktāk, naudu atņemt?
Taču diez vai viņu uzmanīja: šajā pilsētas daļā katrs darīja savu darāmo un pielika visus spēkus, lai arī pārējie rīkotos tāpat. To krietni vien veicināja augstās sienas. Un iela, kur Doils dzīrās piesavināties banknoti, vaļsirdīgi runājot, nebija nekāda lielā, tā bija nomaļa ieliņa, kas šķīra Metkalfa rezidences ķieģeļu mūri un baņķiera Dž. S. Grcga žogu. Doils bija novietojis tur savu automobili, jo bulvārī, pret kuru bija pavērstas māju fasādes, nebija atradis brīvu vietu.
Tā kā neviena neredzēja, Doils nolika fotoaparātus zemē un sāka dzīties pakaļ naudaszīmei, kas lidinājās virs ieliņas. Viņš satvēra banknoti tik veikli kā kaķis peli un tieši tai brīdī ievēroja, ka tā nav vis nekāds dolārs un pat ne piecdolāru zīme, bet ir visīstākie divdesmit dolāri. Papīrs čaukstēja vien — tas bija gluži' jauns un vēl spīdīgs. Maigi satvēris to pirkstos, Doils nolēma doties pie Benija un, atzīmējot kolosālo veiksmi, iemest kādu lāsīti.
Ieliņā uzvēdīja viegla vēja pūsma, un nedaudzajiem kokiem šaipus, tāpat kā neskaitāmajiem viņpus sētām un žogiem, kur tie auga apcirptās pļaviņās, lapotne šalkoja līdzīgi klusinātam simfoniskajam orķestrim. Saule gaiši mirdzēja, no lietus nebija ne miņas, un gaiss bija tīrs un spirdzinošs un pasaule brīnumjauka. Un ar katru mirkli tā kļuva arvien jaukāka.
Jo pāri Metkalfa rezidences sienai, sekojot pirmajai naudaszīmei, vējā jautri diedamas, lidinājās vēl citas.
Doils tās ieraudzīja un brīdi stāvēja kā sastindzis, viņam iepletās acis un aizrāvās elpa. Bet nākamajā mirklī viņš jau ar abām rokām tvēra naudu un bāza kabatās, baidīdamies, ka tik kāda banknote neaizlido. Viņš bija pārliecināts, ka, līdzko šī nauda būs savākta, tā jābēg projām ko nagi nes.
Doils zināja, ka nauda kādam pieder, un nešaubījās, ka pat šajā ielā neatrastos cilvēks, kas tik stipri nicinātu papīra kupīras, lai ļautu tām aizlidot.
Savācis naudu un pārliecinājies, ka nav palikusi vairs neviena banknote, Doils skriešus metās uz savu mašīnu.
Pēc dažiem kvartāliem kādā klusā vietā viņš apturēja automobili, iztukšoja kabatas, nogludināja banknotes un salika tās vienādās kaudzītēs uz sēdekļa. Izrādījās, ka naudas bija daudz vairāk, nekā domāts.
Smagi elsdams, Doils pacēla naudas žūksni, lai to pārskaitītu, un pamanīja no tā kaut ko rēgojamies ārā. Viņš mēģināja ar knipja sitienu šo kaut ko notraukt nost, taču tas palika, kur bijis. Šķita, ka tas būtu pielīmēts pie kādas banknotes. Viņš parāva, un banknote izslīdēja no žūkšņa.
Tas bija kātiņš, tāds kā ābolam vai ķirsim, kātiņš, kas cieši un dabīgi pieaudzis pie divdesmit- dolāru papīrnaudas zīmes.
Viņš nometa žūksni uz sēdekļa, aiz kātiņa pacēla banknoti un saprata, ka vēl pavisam nesen kātiņš ir turējies pie zara.
Doils klusām iesvilpās.
«Naudas koks,» viņš nodomāja.
Bet naudas koku nav. Nekad nav bijis. Un nekad nebūs.
— Man rēgojas velns zina kas, — Doils sacīja, — lai gan vairākas stundas ne lāsi neesmu mutē ņēmis.
Viņam vajadzēja tikai aizvērt acis — un, re, kur tas ir — varens koks ar resnu, taisnu stumbru, kupliem zariem un milzum daudzām lapām.
Un katra lapa — divdesmit dolāri. Vējš rotaļājas lapotnē, un dzimst naudas mūzika, bet cilvēks var gulēt šī koka paēnā un ne par ko nerūpēties, tikai uzlasīt krītošās lapas un bāzt tās kabatās.
Viņš parāva kātiņu, bet tas nenotrūka. Tad Doils akurāti salocīja banknoti un ielika bikšu pulksteņkabatiņā, savāca pārējo naudu un neskaitīdams iebāza citā kabatā.
Pēc divdesmit minūtēm viņš iegāja Benija bārā.
Benijs slaucīja leti. Vienīgais vientuļais apmeklētājs sēdēja bāra tālākajā kaktā un sūca alu.
— Glāzi un pudeli, — Doils sacīja.
— Parādi, vai nauda ir, — Benijs attrauca.
Doils iedeva viņam vienu divdesmitdolāru banknoti. Tā bija tik jauna, ka bāra klusumā tās čaukstoņa noskanēja līdzīgi pērkona grāvienam. Benijs vērīgi to aplūkoja.
— Kas tev tās taisa? — viņš jautāja.
— Neviens, — Doils teica, — es tās paceļu uz ielas.
Benijs pasniedza viņam glāzi un pudeli.
— Vai tev darbs beidzies? Vai nupat vēl tikai
sāc?
— Beidzies, — Doils atteica. — Es nofotografēju veco Dž. Havardu Metkalfu. Kāds žurnāls pasūtījis viņa portretu.
— Sī gangstera?
— Nu, viņš vairs nav gangsteris. Jau gadus piecus vai sešus dzīvo legāli. Viņš ir magnāts.
— Tu gribi teikt «bagātnieks». Ar ko viņš tagad nodarbojas?
— Nezinu. Vienalga, ar ko, taču nedzīvo slikti. Šim pakalnā ir smuka mājiņa. Bet uz viņu pašu pat skatīties nav vērts.
— Es nesaprotu, ko tavs žurnāls viņā atradis?
— Varbūt viņi vēlas nodrukāt stāstu par to, cik izdevīgi būt godīgam cilvēkam.