Doils pielēja glāzīti.
— Kas tad man, — viņš filozofiski sprieda. — Ja maksā, esmu gatavs pat tārpu fotografēt.
— Kam tad būtu vajadzīgs tārpa portrets?
— Vai nu pasaulē trūkst psihopātu? — Doils sacīja. — Varbūt kādam ievajadzēsies arī. Es neko nejautāju. Cilvēks vēlas dabūt bildes, un es tās uztaisu. Un, kamēr vien par tām maksā, viss ir kārtībā.
Doils ar baudu izdzēra glāzīti tukšu un ielēja no jauna.
— Benij, — viņš jautāja, — vai tu kādreiz*esi dzirdējis, ka nauda aug kokos?
— Tu maldies, — Benijs atteica, — nauda aug krūmos.
— Ja var augt krūmos, tad var arī kokos. Jo kas tad ir krūms? Neliels koks vien ir.
— Nu, tā vis nav, — Benijs nedaudz apjucis iebilda. — Jo patiesībā nauda arī krūmos neaug. Gluži vienkārši ir tāds teiciens.
Zvanīja telefons, un Benijs piegāja pie tā.
— Vaicā pēc tevis, — viņš sacīja.
— Kam gan varēja ienākt prātā, ka esmu šeit? — Doils brīnījās.
Viņš paņēma pudeli un gar leti devās pie telefona.
— Hallo, — viņš teica klausulē, — jūs mani saucāt, runājiet nu.
— Te Džeiks.
— Tūdaļ tu sacīsi, ka tev ir padomā man kāds darbiņš. Un ka pēc pāris dienām samaksāsi. Kā tu domā, cik ilgi es tev strādāšu par velti?
— Ja tu, Čak, šoreiz neatteiksi, samaksāšu tev visu. Un ne tikai par šo, bet arī par iepriekš padarīto. Man nepieciešama tava palīdzība. Redzi, mašīna noripojusi no ceļa un iegāzusies tieši ezerā, un apdrošināšanas sabiedrība apgalvo…
— Kur mašīna tagad atrodas?
— Vēl arvien ezerā. Viņi to izvilks ārā ja ne šodien, tad rīt, bet man vajadzīgas fotogrāfijas..
— Varbūt tu vēlies, lai es lienu ezerā un fotografēju zem ūdens?
— Tieši tā. Zinu, tas nav viegli. Bet es dabūšu ūdenslīdēja tērpu un visu nokārtošu. Es tevi nelūgtu, bet tu esi vienīgais cilvēks …
— Es to nedarīšu, — Doils stingri noteica,
— man ir pārāk vārga veselība. Ja izmirkšu, tad saķeršu plaušu karsoni un zobi arī sāks sāpēt, turklāt man ir alerģija pret.ūdensaugiem, un ezerā gandrīz vienmēr ir atliku likām ūdensrožu un visvisādas zāles.
— Es maksāšu otrtik! — Džeiks izmisīgi brēca.
— Es maksāšu pat trīskārtīgi!
— Zinu, — Doils sacīja, — ka nesamaksāsi necik.
Viņš uzkāra klausuli un, pudeli no rokām neiz- laizdams, atgriezās savā vietā.
— Ir gan labais, — viņš noteica, vienu pēc otras iztukšodams divas glāzītes. — Velnišķīgs paņēmiens, kā nopelnīt sev iztiku.
— Visi paņēmieni ir velnišķīgi, — Benijs filozofiski atzina.
— Paklau, Benij, vai ar to naudu, kuru tev iedevu, viss kārtībā?
— Un kas tad ir?
— Nē, nekas, tikai tu to čaukstināji.
— Es vienmēr tā daru. Klientiem tas patīk.
Un viņš atkal mehāniski noslaucīja leti, kaut gan tā bija tīra un sausa.
— Es pazīstu naudu ne sliktāk par baņķieri, — Benijs sacīja. — Redzu viltojumu jau pa gabalu. Daži gudreļi nāk uz bāru realizēt savu preci, domādami, ka šī būs vispiemērotākā vieta. Allaž jātur acis vaļā.
— Vai tu noķer arī?
— Dažkārt noķeru. Bet ne visai bieži. Vakar te kāds stāstīja, ka tagad esot ellīgi daudz viltotas naudas, kuru pat eksperts nespējot atšķirt. Stastīja, ka valdība nemaz vairs nezinot, ko iesākt, — uzrodoties nauda ar vienādiem numuriem. Bet katrai naudaszīmei taču jābūt savam numuram. Ja divām tas vienāds, tad viena ir viltota.
Doils iedzēra vēl un atdeva pudeli atpakaļ.
— Nu, man laiks iet, — viņš teica. — Es apsolīju Mcibclai, ka iegriezīšos. Šī pagalam necieš, ja esmu piesūcies.
— Nesaprotu, kāpēc Meibela ar tevi noņemas, — Benijs sacīja. — Viņai restorānā darbs labu labais un tik daudz puišu visapkārt. Viens otrs nedzer un arī strādā, cik spēj …
— Nevienam no viņiem nav tādas dvēseles kā man, — Doils atteica. — Vai kāds no šiem mehāniķiem un šoferiem spēj atšķirt saulrietu no olu kulteņa?
Benijs viņam izdeva atlikumu no divdesmit dolāriem.
— Kā skatos, par dvēseli tev šis tas tiek arī, — viņš sacīja.
— Un kāpēc gan ne! — Doils attrauca. — Pats par sevi saprotams.
Viņš savāca naudu un izgāja uz ielas.
Meibela jau gaidīja, un tur nebija ko brīnīties. Ar Doilu vienmēr kaut kas atgadījās, viņš allaž nokavēja, un meitene bija pieradusi gaidīt.
Viņa sēdēja pie galdiņa. Doils noskūpstīja Mei- belu un apsēdās pretī. Restorāns bija tukšs, ja neskaita jauno oficianti, kura vāca nost galdu zāles viņā galā.
— Ar mani šodien atgadījās brīnumu lietas, — Doils sacīja.
— Ceru, ka patīkamas? — Meibela teica.
— Vēl nezinu, — Doils atbildēja. — Varbūt arī patīkamas. No otras puses ņemot, iespējams, ka pieredzēšu bēdu dienas.
Viņš pataustljās pa pulksteņkabatiņu, izvilka banknoti, nogludināja to un uzlika uz galda.
— Kas tas ir? — viņš vaicāja.
— Kāpēc tu jautā, Cak? Tie taču divdesmit dolāri.
— Bet tagad uzmanīgi paskaties uz stūrīti.
Meibela palūkojās un izbrīnījās.
— Paskat vien, kātiņš! — viņa iesaucās. — Gluži kā ābolam. Un pielīmēts pie papīra.
— Šī banknote ir no naudas koka, — Doils sacīja.
— Tādu koku nav, — Meibela atteica.
— Ir gan, — Doils neatlaidās, un viņa paša pārliecība arvien vairāk nostiprinājās. — Viens no tiem aug Dž. Havarda Metkalfa dārzā. Tāpēc jau arī viņam ir nauda. Agrāk es nevarēju izprast, kā šie bosi pamanās dzīvot lielās mājās, braukt ar automobiļiem turpat vai vesela kvartāla garumā un tā joprojām. Lai to sapelnītu, viņiem nāktos visu mūžu vai pušu plēsties. Varu derēt, ka viņiem katram sētā aug naudas koks. Un šie tur to slepenībā. Tikai, redzi, šorīt Metkalfs bija aizmirsis novākt nogatavojušos naudu, un vējš to norāva no koka un aizpūta pāri žogam.
— Pat tad, ja naudas koki eksistētu, — Meibela nepadevās, — bosi nevarētu to paturēt slepenībā. Gan jau kāds izdibinātu. Viņiem taču ir kalpotāji, bet tie …
— Es noprotu, kā tas ir, — Doils viņu pārtrauca. — Esmu par to gudrojis un zinu, kā tas tiek darīts. Šajās mājās nestrādā parastie kalpotāji. Katrs no tiem ģimenei dien ilgus gadus un ir ļoti uzticams. Vai zini, kālab viņi ir uzticami? Tālab, ka viņiem kaut kas tiek no šiem naudas kokiem. Varu vai zvērēt, ka viņi tur mēli nepalaiž, bet pēc izstāšanās no dienesta paši dzīvo kā
bagātnieki. Viņiem nav izdevīgi daudz pļāpāt. Turklāt, ja visiem šiem miljonāriem nebūtu, ko slēpt, kāpēc tad viņi apjoztu savas mājas ar tik augstām sētām?
— Nu, viņi taču dārzos rīko pieņemšanas, — Meibela iebilda. — Es allaž par to lasu augstāko aprindu hronikā.
— Bet vai tu esi kaut reizi bijusi tādā pieņemšanā?
— Protams, ne.
— Tur jau ir tā lieta, ka ne. Tev nav naudas koka. Un viņi uzaicina tikai savējos, tikai tos, kuriem arī ir naudas koki. Kā tu domā, kāpēc bagātnieki ceļ degunu gaisā un negrib ielaisties nekādās darīšanās ar vienkāršiem mirstīgajiem?
— Nu, labi, kāda gan mums gar to daļa?
— Meibel, vai tu varētu man sadabūt tukšu cukura maisu vai ko tamlīdzīgu?
— Mums noliktavā to ir, cik uziet. Varu atnest.
— Un, lūdzu, iever gumiju, lai, to pavelkot, maiss būtu ciet. Ja nu gadījumā nāksies bēgt, nauda var…
— Cak, tu neuzdrīkstēsies …
— Tieši pie sienas aug koks. Un viens zars sniedzas tai pāri. Tā ka es varu piesiet virvi…