— Nemaz nedomā. Viņi tevi noķers.
— Nu, to mēs vēl redzēsim, kad tu būsi dabūjusi maisu. Bet es pagaidām iešu sameklēt virvi.
— Visi veikali jau slēgti. Kur tu to dabūsi?
— Tā nu ir mana darīšana, — Doils atteica.
— Tev vajadzēs aizvest mani mājās. Te es nevarēšu maisu pārtaisīt.
— Tiklīdz atgriezīšos ar virvi, aizvedīšu.
— Cak!
— Nu?
— Bet vai tā nebūs zādzība? Ar to naudas koku?
— Nē. Pat ja Metkaifam ir naudas koks, viņam nav nekādu tiesību to turēt dārzā. Koks pieder visiem. Vēl vairāk nekā visiem. Kādas viņam tiesības noņemt no koka naudu un ne ar vienu nedalīties?
— Bet vai tevi nenoķers tāpēc, ka tu taisi viltotu naudu?
— Kas tad tā par viltotu? — Doils bija sašutis. — To neviens netaisa. Tur tak nav ne preses, ne iespiedmašīnas. Nauda pati aug kokā.
Meibela pārliecās galdam pāri un čukstēja:
— Cak, bet tas taču nav iespējams! Vai tad nauda var augt kokā?
— Nezinu un negribu zināt, — Doils atbildēja. — Neesmu zinātnieks, bet jāteic, šie botāniķi ir iemācījušies darīt brīnumu lietas. Vai par Ber- banku esi dzirdējusi? Viņš pratis izaudzēt tādus kokus, kādus vien vēlas. Tie dod pavisam neredzētus augļus. Viņš spēj mainīt to lielumu un garšu, un tā joprojām. Ja kādam no botāniķiem ienāktu prātā izaudzēt naudas koku, tas būtu tīrais sīkums.
Meibela piecēlās no galda.
— Iešu pēc maisa, — viņa sacīja.
2
Doils uzrāpās kokā, kas auga sānieliņā pie pašas sienas.
Viņš pacēla galvu un palūkojās uz gaišajiem, mēness apmirdzētajiem mākoņiem. Pēc minūtes vai divām mēnesim priekšā aizvirzīsies neliels mākonis, un tad varēs nolēkt dārzā.
Doils paskatījās uz leju. Dārzā auga vairāki koki, bet no šejienes nevarēja izšķirt, kurš ir naudas koks. Tiesa, Doilam likās, ka vienam no tiem lapas čaukst.
Viņš pārbaudīja virvi, ko turēja rokā, aiz jostas aizbāzto maisu un gaidīja, karnēr mākonis aizies mēnesim priekšā.
Māja bija klusa un tumša, un tikai augšstāva istabās spīdēja gaisma. Nakts mieru traucēja vienīgi lapu šalkoņa.
Mākoņa mala iegrauzās mēnesī, un Doils sāka līst rāpus pa resnu zaru. Tad piesēja virvi un galu nolaida lejā.
Pēc tam uz mirkli pamira, ieklausīdamies un ielūkodamies dārza klusumā.
Neviena nebija.
Doils nolaidās pa virvi lejā un metās pie koka, kura lapas, kā viņam bija šķitis, čaukstēja.
Uzmanīgi pasniedzās.
Pēc lieluma un formas lapas atgādināja div- desmitdolāru banknotes. Viņš izrāva aiz jostas aizsprausto maisu un iebāza tajā sauju lapu. Un vēl, un vēl..
«Cik vienkārši!» viņš nodomāja. «Kā plūmes. It kā es novāktu plūmes. Tikpat vienkārši kā lasīt …»
«Man vajadzīgas tikai piecas minūtes,» Doils prātoja. «Un viss. Lai piecas minūtes mani neviens netraucētu.»
Taču izrādījās, ka arī piecu minūšu viņam nav; viņam nebija ne minūtes.
No tumsas viņam kāds uzbrāzās nikni kā viesulis. Iebelza pa kāju, iezīdās ribās un pārplēsa kreklu. Viesulis bija negants, bet nedzirdams, tāpēc pirmajā mirklī Doilai likās, ka šim viesulim sargam nav miesas.
Nokratījis pārsteiguma un baiļu radīto stingumu, Doils sāka tikpat klusi aizstāvēties. Divreiz viņam izdevās satvert sargu, un divreiz tas izslīdēja viņam no rokām, lai atkal mestos virsū.
Galu galā viņam palaimējās un viņš sargā ieķērās tā, ka tas nevarēja ne pakustēt, un pacēla to virs galvas, lai sadragātu pret zemi. Bet mirklī, kad viņš cēla rokas augšup, mākonis palaida mēnesi vaļā un dārzs kļuva gaišs.
Ieraudzījis satverto, Doils tik tikko apspieda izbrīnās saucienu.
Viņš bija domājis, ka tas ir suns. Taču surib tas nebija. Tas neatgādināja neko līdz šim redzētu. Viņš pat dzirdējis nebija par tādu.
Šī radījuma vienu galu veidoja mute, otrs bija plakans, četrstūrains. Tik liels kā terjers, tas tomēr nebija terjers. Tam bija īsas, bet spēcīgas kājas un garas, tievas rokas ar stipriem nagiem, un Doils nodomāja, cik labi, ka, satverdams radījumu, ir piespiedis tā rokas pie ķermeņa. Radījums bija balts un pliks kā noplūkta vista. Uz muguras tam bija piestiprināts kaut kas visai līdzīgs mugursomai. Un tomēr tas vēl nebija pats sliktākais.
Krūtis šim radījumam bija platas, spožas un cietas kā sienāža bruņas, un uz tām uzdegās un dzisa mirdzoši burti un zīmes. Doilu pārņēma šausmas. Domas šaudījās zibeņātri, viņš centās tās apturēt, taču tās nemitējās riņķot un neparko neļāvās savcdamas kārtībā.
Beidzot nesaprotamās zīmes no radījuma krūtīm nozuda un to vietā parādījās spoži, iespiedbur- tiem rakstīti vārdi:
«LAID MANI VAĻĀ!»
Pat ar izsaukuma zīmi galā.
— Draudziņ, — Doils sacīja. Viņš bija pagalam satriekts, tomēr pamazām atguvās. — Es tevi tik vienkārši vaļā nelaidīšu. Man attiecībā uz tevi ir šādas tādas ieceres.
Viņš pagriezās, sataustīja zemē nomesto maisu un pavilka sev tuvāk.
«TU NOŽĒLOSI,» uz radījuma krūtīm iegaismojās.
— Nē, — Doils atteica, — nenožēlošu vis.
Viņš nometās uz ceļiem, žigli paplēta maisu,
iebāza tajā savu gūstekni un savilka gumiju.
Piepeši mājas pirmajā stāvā iedegās gaisma un no loga, kas vērās uz dārzu, atskanēja balsis. Kaut kur tumsā nočīkstēja durvis un ar skaļu, spalgu troksni aizcirtās ciet. Doils metās pie virves. Maiss traucēja skriet, taču vēlēšanās tikt pēc iespējas tālāk no šejienes palīdzēja ātri vien uzrāpties kokā. Viņš paslēpās zaros un uzmanīgi vilka klāt kūļājošos virvi, ar brīvo roku to satī- dams.
Radījums maisā sāka grozīties un spārdīties. Doils mazliet pacēla maisu un trieca pret stumbru. Radījums uzreiz aprima.
Pa ēnā grimstošo celiņu kāds aizgāja stingrā solī, un Doils tumsā pamanīja cigāra uguntiņu. Atskanēja balss, kas neapšaubāmi piederēja Met- kalfam.
— Henrij!
— Jā, ser, — Henrijs no verandas atsaucās.
— Kur, velns lai parauj, tas rolla licies?
— Tam, ser, kaut kur turpat jābūt. Tas nekad neatiet tālu no koka. Jūs taču zināt, ka rolla atbild par to.
Cigāra uguntiņa uzliesmoja spožāk. Acīmredzot Metkalfs nikni ievilka dūmu.
— Ēs neizprotu šos rollas, Henrij, — viņš sacīja. — Tik daudz gadu ir pagājis, taču es tos joprojām neizprotu.
— Pareizi, ser, — Henrijs piekrita. — Tie ir grūti izprotami.
Doils saoda dūmus. Pēc smaržas spriežot, tas bija labs cigārs.
Nu kā tad, Metkalfs, protams, smēķē tikai pašus labākos. Cilvēks, kura dārzā aug naudas koks, taču neies daudz prātot par cigāra cenu!
Doils rāpus uzmanīgi pavirzījās kādas pāris pēdas pa zaru, cenzdamies nokļūt tuvāk sienai.
Cigāra uguntiņa noraustījās un pagriezās uz Doila pusi — tātad Metkalfs kokā bija sadzirdējis troksni.
— Kas tur ir? — viņš uzsauca.
— Es, ser, neko nedzirdēju. Tas laikam vējš.
— Muļķi, nekāda vēja nav. Atkal tas pats kaķis.
Doils piespiedās ciešāk pie zara un, savilcies
kamolā, sastinga, gatavs rīkoties, tiklīdz radīsies nepieciešamība. Viņš aprāja sevi, ka bijis neuzmanīgs.
Metkalfs, nokāpis no celiņa, mēnesgaismas apspīdēts, stāvēja un vērīgi aplūkoja koku.
— Tur kaut kas ir, — viņš svinīgi paziņoja. — Lapotne tik bieza, ka nevar lāgā saskatīt, kas īsti. Taču varu apzvērēt, ka tur ir tas pats negantais kaķis. Šis taisni vajā rollu.