Viņš izņēma cigāru no mutes un izpūta dažus lieliskus dūmu gredzenus, kuri līdzīgi rēgiem peldēja gaisā.
— Henrij, — viņš iesaucās, — atnes man šauteni! Divpadsmitais kalibrs atrodas turpat aizdurvē.
Ar to pietika, lai Doils mestos uz sienu. Viņš bezmaz nokrita, tomēr noturējās. Tikai no rokām
izšļuka virve un gandrīz vai pazuda maiss. Rolla tajā atkal sāka spirināties.
— Tev sagribējies lēkāt, vai? — Doils nikni nošņāca.
Viņš pārmeta maisu pār žogu un dzirdēja, kā tas atsitās pret bruģi. Doils cerēja, ka nav rollu nositis, jo varēja izrādīties, ka viņa gūsteknis ir vērtīgs ieguvums. To varēs pārdot cirkam, tur jau visādus kroplīšus mīl.
Doils aizkļuva līdz sienai un laidās lejā, saskrāpēdams rokas un kājas un nedomādams par sekām.
No žoga viņas puses skanēja briesmīgi, asinis stindzinoši Dž. Ilavarda Metkalfa bļāvieni un lamas.
Doils pacēla maisu un skrēja turp, kur bija atstājis mašīnu. Piesteidzies iesvieda maisu iekšā, sēdās pie stūres un, lai izbēgtu no iespējamās pakaļdzīšanās, sāka braukt pa iepriekš izstrādātu sarežģītu maršrutu.
Pēc pusstundas Doils apstājās pie neliela parka un ņēmās apdomāt radušos situāciju.
Bija gan savs labums, gan savs sliktums.
Viņam nebija izdevies novākt no koka ražu, kā bija iecerēts, turklāt šobrīd Metkalfam jau viss ir zināms un diez vai iebrukumu palaimēsies atkārtot.
No otras puses, Doilam tagad ir skaidrs, ka naudas koki eksistē, un viņam ir rolla, pareizāk sakot, viņš domā, ka šo radījumu sauc par rollu.
Un šis rolla, kas. tagad maisā izturējās tik klusu, sargādams koku, bija viņu pamatīgi saskrāpējis.
Mēnesgaismā Doils ieraudzīja savas asiņainās rokas, un skrāpējumi uz ribām zem saplēstā krekla dedzināja kā uguns. Bikšu stara bija asiņu piemirkusi.
Viņam šermuļi pārskrēja pār kauliem. Cilvēks var viegli saķert kādu infekciju no nepazīstama zvēra.
Un, ja griezīsies pie ārsta, tas noteikti jautās, kas viņam atgadījies. Protams, var atrunāties, ka tas bijis suns. Bet ja nu ārsts redzēs, ka tie nemaz nav suņa kodieni? Tad droši vien viņš paziņos, kur nākas.
Nē, Doils izlēma, pārāk daudz ir likts uz spēles, lai riskētu, — nevienam nav jāzina par viņa atklājumu. Jo pagaidām Doils vienīgais zina, ka eksistē naudas koks, un no tā var gūt kādu labumu. It īpaši, ja viņam ir rolla, kas noslēpumainā kārtā ir saistīts ar šo koku, turklāt rollu, pat bez koka, ja veicas, var pārvērst naudā.
Viņš atkal iedarbināja automobili.
Pēc minūtēm piecpadsmit viņš to apturēja šķērsieliņā, uz kuru izgāja vecu daudzdzīvokļu namu sētas puses.
Paķēris maisu, viņš izkāpa no mašīnas.
Rolla joprojām nekustējās.
— Dīvaini, — Doils sacīja.
Viņš aptaustīja maisu. Tas bija silts, un rolla tikko jaušami sakustējās.
— Vēl jau ir dzīvs, — Doils atviegloti noteica.
Viņš izspraucās cauri atkritumu urnām, satrunējušu dēļu grēdām un tukšu konservkārbu kaudzēm. Kaķi, viņu pamanījuši, tumsā metās kur kurais.
— Neko teikt, ir gan jauka vietiņa, — Doils sa cīja. — Pavisam nepiemērota tādai meitenei kā Meibela.
Viņš sameklēja sētas durvis, uzkāpa pa čīkstošām kāpnēm un, iedams pa gaiteni, atrada
Mcibclas dzīvokli. Meitene satvēra viņu aiz piedurknes, ievilka iekšā, aizcirta durvis un atspiedās pret tām ar muguru.
— Es tā uztraucos, Cak!
— Nebija ko uztraukties, — Doils sacīja. — Neparedzēti sarežģījumi. Tas ir viss.
— Kādas tev rokas! — viņa iesaucās. — Un krekls!
Doils jautri sašūpoja maisu.
— Nieki vien ir, Meibel, — viņš teica. — Paskat, galvenais ir te, maisā.
Doils pameta acis visapkārt.
— Vai logi ir ciet?
Viņa piekrītoši pamāja.
— Padod galda lampu, — viņš sacīja, — noderēs rungas vietā.
Meibela izrāva vadu no sienas kontakta, noņēma abažūru un pasniedza lampu Doilam.
Pacēlis to, viņš noliecās pār maisu un atraisīja vajā.
— Es jau tam pāris reizes uzdevu, — viņš teica, — un pārmetu pār žogu, laikam šis ir drusku apdullis, tomēr riskēt nav vērts.
Viņš apgrieza maisu otrādi un izpurināja rollu uz grīdas. Tam pakaļ nolija divdesmitdolāru banknošu lietus.
Rolla ar cieņu piecēlās un nostājās vertikāli, kaut gan bija grūti aptvert, ka tas stāv taisni. Rollam pakaļējās ekstremitātes bija tik īsas, bet priekšējās tik garas, ka šķita, šis radījums sēž kā suns.
Rolla visvairāk atgādināja vilku vai drīzāk varenu kariķētu buldogu, kas rej mēnesi.
Meibela izmisīgi iespiedzās un metās guļamistabā, aizcirzdama aiz sevis durvis.
— Klusē jel, dieva dēļ! — Doils sacīja. — Visus sacelsi kājās. Kaimiņi domās, ka es tevi situ nost.
Augšā kāds sāka dauzīt ar kājām grīdu. Vīrieša balss ierēcās: «Ei, jūs tur, lejā, aizverieties!»
Rollam uz krūtīm iedegās uzraksts:
«ESMU IZSALCIS. KAD ĒDĪSIM?»
Doils norija siekalas. Viņš juta, ka uz pieres izspiežas auksti sviedri.
«KAS IR?» rolla turpināja. «RUNĀ, ES DZIRDU.»
Kāds skaļi pieklauvēja pie durvīm.
Doils aši pavērās visapkārt, redzēdams, ka grīda piebārstīta ar naudu, sāka to uzlasīt un bāzt kabatās.
Pie durvīm joprojām klauvēja.
Doils savāca naudu un atvēra durvis.
Tajās stāvēja vīrietis apakšveļā. Liela auguma, muskuļains un mazākais pēdu garāks par Doilu. Viņam pār plecu raudzījās sieviete.
— Kas te notiek? — vīrietis jautāja. — Mēs dzirdējām sievieti kliedzam.
— Ieraudzīja peli, — Doils atbildēja.
Vīrietis nenovērsa acis no viņa.
— Lielu peli, — Doils precizēja. — Varbūt pat žurku.
— Bet jūs, mister… kas jums noticis? Kur gan jūs tā esat saplēsis kreklu? …
— Spēlēju kārtis, — Doils attrauca un centās aizgrūst durvis ciet.
Taču vīrietis parāva tās vēl plašāk vaļā un ienāca istabā.
— Ja jums nav iebildumu, es paskatīšos… — viņš teica.
Sirdij vai stājoties, Doils atcerējās rollu.
Viņš apgriezās. Bet rollas nebija.
Guļamistabas durvis atvērās, un ienāca Meibeia. Viņa bija ledus auksta.
— Vai jūs, lēdij, šeit dzīvojat? — vīrietis apakšveļā vaicāja.
— Jā, šeit gan, — ierunājās sieviete, kas bija palikusi stāvam durvīs. — Es viņu bieži sastopu gaitenī.
— Vai šis puisis jums uzmācās?
— Nekādā ziņā, — Meibela sacīja. — Viņš ir mans draugs.
Vīrietis pagriezās pret Doilu.
— Tu esi vienās asinīs, — viņš teica.
— Ko lai dara … — Doils atbildēja. — Man vienmēr viss asiņo.
Sieviete parāva vīrieti aiz piedurknes.
Meibela sacīja:
— Es jums saku, nekas nav noticis.
— Ejam, dārgais, — sieviete uzstāja, vilkdama aiz piedurknes viņu projām. — Mēs viņiem neesam vajadzīgi.
Vīrietis negribīgi aizgāja.
Doils aizcirta durvis un aizslēdza tās.
— Velns lai parauj, — viņš teica, — mums nāksies no šejienes pazust. Šis vīrs tikmēr gudros gan tā, gan šitā, kamēr piezvanīs policijai, tā ieradīsies un saņems mūs ciet…
— Mēs, Cak, neko neesam izdarījuši, — Meibela sacīja.
— Var jau būt. Tomēr es diez kā nemīlu policiju. Nevēlos atbildēt uz jautājumiem.
Viņa piegāja Doilam tuvāk.
— Viņam taisnība, tu esi vienās asinīs, — Meibela sacīja. — Gan rokas, gan krekls.