— Un kāja arī, — viņš piebilda. — Rolla mani apstrādāja.
No atzveltnes krēsla aizmugures parādījās rolla.
«ES NEVĒLĒJOS NEKĀDUS PĀRPRATUMUS. NO SVESIEM VIENMĒR SLĒPJOS.»
— Re, kā viņš runā, — Doils neslēptā sajūsmā sacīja.
— Kas tas ir? — Meibela jautāja, pakāpdamās pāris soļu atpakaļ.
«ESMU ROLLA.»
— Mes sastapamies zem naudas koka, — Doils sacīja. — Mazliet saķildojāmies. Šim te ir kāds sakars ar koku — rolla ir vai nu tā sargātājs, vai vēl kas cits.
— Vai naudu dabūji?
— Nedaudz. Zini, šis rolla..
«IR IZSALCIS,» iedegās rollam uz krūtīm.
— Panāc šurp, — Meibela sacīja, — es tevi pār- siešu.
— Vai tad tu nemaz negribi dzirdēt? …
— Ne visai. Tu atkal esi bijis sprukās. Man liekas, tu tīšuprāt lien, kur nevajag.
Meitene aizveda Doilu uz vannas istabu.
— Apsēdies uz vannas malas, — viņa sacīja.
Rolla piegāja pie durvīm un apstājās.
«VAI JUMS NAV NEKĀDA ĒDAMĀ?» viņš jautāja.
— Ak kungs! — Meibela iesaucas. — Bet ko jūs vēlaties?
«AUGĻUS, DĀRZEŅUS.»
— Tur, virtuvē uz galda, ir augļi. Vai paradīt?
«PATS ATRADĪŠU,» rolla paziņoja un nozuda.
— Nesaprotu šo sīkuli, — Meibela sacīja. — Vispirms viņš tevi sakoda, bet tagad, izrādās, kļuvis par labāko draugu.
— Es viņam pāra reizes iegāzu, — Doils atbildēja. — Uzreiz iemācīju mani cienīt.
— Un viņš vēl mirst badā, — Meibela nosodoši piemetināja. — Nu apsēdies taču uz vannas malas. Es tevi apmazgāšu.
Viņš apsēdās, bet meitene sameklēja aptieciņā pudelīti ar kaut kādu brūnu šķidrumu, spirtu, vati un marles saiti. Nometusies ceļos, Meibela uzrotīja Doilam bikšu staru.
— Slikti, — viņa teica.
— Viņš apstrādāja mani ar zobiem, — Doils sacīja.
— Cak, ir jāiet pie ārsta, — Meibela uzstāja. — Tā var dabūt asinssaindēšanos. Un ja nu tam zobi bijuši netīri?
— Ārsts gribēs daudz ko zināt. Man arī bez viņa pietiek nepatikšanu.
— Cak, kas šis īsti ir?
— Tas ir rolla.
— Kāpēc to sauc par rollu?
— Nezinu. Sauc, un viss.
— Un kāpēc tu to atstiepi sev līdzi?
— Tas ir savu miljonu vērts. To var pārdot cirkam vai zooloģiskajam dārzam. Arī es pats varu ar to uzstāties naktslokālā. Rādīt, kā šis runā, nu, un vispār.
Meibela ātri un prasmīgi apmazgāja viņam brūces.
— Redzi, kāpēc vēl es to atstiepu šurp, — Doils sacīja. — Nu Metkalfs ir manās rokās. Es zinu ko tādu … Man tagad ir rolla, bet rollam ir kaut kāds sakars ar naudas kokiem.
— Kas tad tas — šantāža, vai?
— Nekādā ziņā ne! Savu mūžu nevienu neesmu šantažējis. Gluži vienkārši mums ar Metkalfu jānokārto mazs darījums. Varbūt pateicībā par to, ka turu muti, viņš uzdāvinās man kādu no saviem naudas kokiem.
— Bet tu taču pats teici, ka tur ir tikai viens naudas koks.
— Es redzēju tikai vienu. Tā kā bija tumšs, varbūt citus nepamanīju. Vai saproti, tāds cilvēks kā Metkalfs nemūžam neapmierināsies ar vienu naudas koku vien. Ja viņam ir viens, viņš izaudzēs vēl. Varam saderēt vienalga uz ko, ka viņam ir gan divdesmitdolāru, gan piecdesmitdolāru, bet varbūt pat simtdolāru koki.
Doils smagi nopūtās.
— Kā es gribētu kaut piecas minūtes pakavēties zem simtdolāru koka! Nodrošinātos uz visu mūžu. Plūktu dolārus ar abām rokām.
— Noģērb kreklu, — Meibela sacīja. — Jāpaskatās, cik stipri tu esi saskrāpēts.
Doils novilka kreklu.
— Vai zini, — viņš teica, — esmu gatavs zvērēt, ka naudas koki nav tikai Metkalfam vien. Visiem bagātniekiem tie ir. Viņi laikam gan ir apvienojušies slepenā biedrībā un nozvērējušies nekad par to nerunāt. Nemaz nebrīnītos, ka visa nauda ienāk no viņiem. Varbūt valdība vispār nedrukā naudu, bet vienīgi stāsta, ka drukājot…
— Ciet klusu, — Meibela pavēlēja, — un ne- rausties.
Viņa lipināja plāksteri Doilam uz krūtīm.
— Ko tu domā darīt ar rollu? — viņa jautāja.
— Ieliksim mašīnā un aizvedīsim pie Metkalfa. Tu paliksi ar rollu mašīnā un, ja kaut kas nebūs kārtībā, piedosi gāzi. Kamēr rolla atrodas pie mums, Metkalfs ir mūsu rokās.
— Tu esi traks! Es lai palieku viena ar šo riebīgo radījumu! Pēc visa, ko tas nodarījis tev!
— Paņemsi nūju un, ja kas, šim krietni uzbliezīsi.
— Tā tik vēl trūka, — Meibela sacīja. — Viena ar šo es nepalikšu.
— Labi, — Doils teica, — ieliksim to bagāžniekā. Ietīsim segā, lai neapdauzās. Varbūt pat labāk, ja šis būs ieslēgts.
Meibela šaubīdamās nogrozīja galvu.
— Ceru, Cak, ka tā būs labāk. Un ceru, ka ne- iekjūsim ķezā.
— Ir nedomā par to, — Doils atteica. — Posī- simies nu prom no šejienes. Mums jātiek laukā, iekāms šis slaists nav iedomājies piezvanīt policijai.
Durvīs, vēderu braucīdams, paradījās rolla.
«SLAISTS?» viņš jautāja. «KO TAS NOZĪME?»
— Ak tu kungs, — Doils sacīja, — kā lai šim to izskaidro?
«VAI SLAISTS IR TAS PATS KAS PLUKATA?»
— Uz to pusi ir, — Doils piekrita. — Slaists ir plukatam līdzīgs.
«METKALFS TEICA: VISI CILVĒKI, IZŅEMOT MANI, IR PLUKATAS.»
— Bet paklau, Metkalfam sava ziņa ir taisnība, — Doils sacīja.
«PLUKATA IR CILVĒKS, KAM NAV NAUDAS.»
— Šādu formulējumu gan nekad neesmu dzirdējis, — Doils iebilda. — Bet, ja tā, tad mani varat pieskaitīt pie plukatām.
«METKALFS TEICA: UZ PLANĒTAS NAV
K ārtības, jo naudas ir pārlieku maz.»
— Te nu esmu ar viņu vienisprātis.
«tāpēc es uz tevi vairs nedusmojos.»
— Ak dievs, — iesaucās Meibela, — izrādās, viņš ir pļāpa!
«MANS PIENĀKUMS — RŪPĒTIES PAR KOKU. VISPIRMS ES SADUSMOJOS, BET PĒC TAM NOSPRIEDU: NABAGA PLUKATA, VIŅAM NEPIECIEŠAMA NAUDA, TĀPĒC VIŅŠ NAV VAINOJAMS.»
— No tavas puses tas ir ļoti cildeni, — Doils sacīja, — tikai žēl, ka tev taS neienāca prātā, pirms liki mani uz zoba. Ja es būtu varējis vēl kaut piecas minūtes …
•— Esmu gatava, — teica Meibela. — Ja neesi pārdomājis, braucam.
3
Doils lēnām gāja pa celiņu uz Metkalfa mājas durvīm. Māja grima tumsā, un mēness bija noslīdējis līdz pat otrpus ielas augošo priežu galotnēm.
Uzkāpis pa ķieģeļu kāpnēm, viņš pie durvīm apstājās. Piezvanīja un gaidīja.
Atbildes nebija.
Tad piezvanīja no jauna. Un atkal nekādas atbildes.
Paraudzīja durvis. Tās bija slēgtas.
«Aizmukuši,» Doils nodomāja.
Izgājis uz ielas, viņš apgāja ap mājas stūri un šķērsieliņā uzrāpās kokā. Dārzs aiz mājas bija tumšs un kluss. Doils ilgi to vēroja, taču nekur nemanīja ne mazākās dzīvības pazīmes. Tad izņēma no kabatas laterniņu un paspīdināja. Gaismas aplītis lēkāja tumsā, kamēr uzdūrās izrakņātas zemes laukumam.
Doilam aizrāvās elpa, un viņš ilgi apgaismoja šo vietu, līdz pilnīgi pārliecinājās, ka nav kļūdījies.
Un kļūdījies viņš nebija. Naudas koks bija pazudis. Kāds to bija izracis un aizvedis.
Doils laterniņu izdzēsa un iebāza kabatā. Norāpās no koka un atgriezās pie mašīnas. Meibela nebija izslēgusi motoru.
— Viņi ir aizlaidušies, — Doils sacīja. — Neviena nav. Izrakuši koku un aizlaidušies.
— Tad jau labi, — Meibela atbildēja. — Esmu pat priecīga par to. Tagad tu mazākais neiepī- sies nekādās avantūrās ar naudas kokiem.