— Būtu derējis nosnausties… — Doils žāvādamies ieteicās.
— Man arī gribas gulēt. Braucam mājās un izguļamies.
— Tu varbūt izgulēsies, bet es ne, — Doils sacīja. — Iekārtojies aizmugurē. Es sēdīšos pie stūres.
— Kur tagad dosimies?
— Kad šodien fotografēju Metkalfu, viņš izteicās, ka šim ārpus pilsētas esot ferma. Rietumu pusē, pie Miivilas.
— Bet kāda tev tur daļa?
— Re, kāda: un ja nu viņam ir ellišķīgi daudz naudas koku …
— Viņam taču ir tikai viens koks. Pilsētas mājas dārzā.
— Bet varbūt velns zina cik. Varbūt šis koks te auga vienīgi tāpēc, lai Metkalfu pilsētā apgādātu ar kabatas naudu.
— Vai tu gribi teikt, ka mēs brauksim pie viņa uz fermu?
— Vispirms jāuzņem degviela un jāieskatās kartē, kur atrodas šī Milvila. Saderam, ka viņam tur ir vesels naudas dārzs. Iedomājies tik — koki rindu rindām un visi vienās banknotēs.
Večuks, vienīgā Milvilas veikala īpašnieks, kur pārdeva traukus un pārtikas preces un kur turklāt vēl savietojās aptieka un pasta kantoris, vir- pināja pirkstos sudrabainās ūsas.
— Jā, — viņš teica. — Metkalfa ferma atrodas viņpus pakalniem, aiz upes. Tā pat saucas «Jautrais pakalns». Sakiet man, kāpēc cilvēkam tā vajadzētu nosaukt savu fermu?
— Ko tik ļaudis nedara! — Doils atbildēja. — Kā līdz turienei lai ātrāk tiek?
— Vai tas ir jautājums?
— Bez šaubām …
Večuks nogrozīja galvu.
— Vai esat ielūgts? Vai Metkalfs jūs gaida?
— Nedomāju vis.
— Tad gan fermā iekšā netiksiet. Tai visapkārt ir sēta. Bet pie vārtiem sardze, tur ir pat īpaša mājiņa sargiem. Ja Metkalfs jūs negaida, neceriet tur iekļūt.
— Es pamēģināšu.
— Vēlu veiksmi, bet diez vai jums no tā kas iznāks. Labāk sakiet, kāpēc gan šim Metkalfam vajadzētu tā darīt? Apkaime te klusa. Neviens ap savu fermu neceļ astoņas pēdas augstu sētu ar dzeloņdrātīm pa virsu. Nevienam arī tik daudz naudas nesanāktu, lai varētu tādu sētu ierīkot. Jādomā, šis no kāda ļoti baidās.
— Ko nezinu, to nezinu, — Doils sacīja. — Bet tomēr, kā lai tiek uz turieni?
Večuks sameklēja zem letes papīra maisiņu, izņēma no kabatas zīmuļa galu un, vispirms pārlaidis tarn mēli, sāka lēnītēm zīmēt plānu.
— Kad būsiet pāri tiltam, brauciet pa šo ceļu — pa kreisi negriezieties, tas iet uz upi —, tiksiet
līdz gravai, tad redzēsiet pakalnu. Uzbraukusi taja, pagriezieties pa kreisi, un no turienes līdz Metkalfa fermai vairs tikai viena jūdze.
Viņš vēlreiz pārlaida mēli zīmulim un uzvilka primitīvu četrstūri.
— Are, šeit, — viņš sacīja. — Zemes gabals nav nekāds mazais. Metkalfs nopirka četras fermas un tās apvienoja.
Automobili gaidīja sapīkusi Meibela.
— Nu tu teiksi, ka 110 paša iesākuma tev nav bijusi taisnība, — viņa sacīja. — Viņam nekādas fermas nav.
— Vairs tikai dažas jūdzes palikušas, — Doils atbildēja. — Kā uzvedās rolla?
— Laikam atkal ir izbadējies. Dauzās pa bagāžnieku.
— Kāpēc izbadējies? Es tak pirms pāra stundām tam tik daudz banānu izbaroju!
— Varbūt šim ir garlaicīgi? Vai tas jūtas vientuļš?
— Man jau tā ir pietiekami daudz darīšanu, — Doils sacīja. — Vēl tikai trūka, lai es šo turētu pie rociņas.
Viņš iekāpa automobilī, iedarbināja to un sāka braukt pa putekļaino ielu, pārbrauca pāri tiltam, bet tai vietā, lai šķērsotu gravu, iegriezās ceļā, kas veda gar upi. Ja večuka zīmētais plāns ir pareizs, viņš domāja, tad, braucot pa šo ceļu, fermai varētu piekļūt no aizmugures.
Nolaidenos paugurus nomainīja stāvas, ar mežu un krūmājiem apaugušas klintis. Līkloču ceļš sa- šaurinājās. Automobilis piebrauca pie dziļas gravas, kas šķīra divas klintis. Pa gravas dibenu vijās pa pusei aizaugušas riteņu sliedes.
Doils nogriezās uz šīm sliedēm 1111 apstājās.
Tad izkāpa ārā un brīdi aplūkoja gravu.
— Ko stāvi? — Meibela jautāja.
— Grasos pie Metkalfa iekļūt no aizmugures, — viņš sacīja.
— Tu taču nedomā mani atstāt šeit?
— Es ilgi nebūšu.
— Turklāt šeit ir moskīti, — kukaiņus atgaiņādama, viņa sūdzējās.
— Aizver logus.
Doils jau devās projām, bet Meibela viņam uzsauca:
— Te palika rolla.
— Kamēr šis ir ieslēgts bagāžniekā, tikmēr tev klāt netiks.
— Bet viņš tā klaudzinās! Un ja nu kāds iet garām un izdzird?
— Dodu goda vārdu, ka pa šo ceļu jau pāris nedēļu neviens nav braucis.
Moskīti sīca. Viņš mēģināja no tiem atgaiņa- ties.
— Paklau, Meibel, — viņš lūdzās, — tu taču gribi, lai es šo lietu izbeidzu, vai ne? Tev taču nav nekādu iebildumu pret ūdeļādas kažoku? Jādomā, ka tu neatteiksies arī no briljantiem?
— Laikam jau ne, — viņa atzinās. — Tikai, lūdzams, pasteidzies. Es nevēlos te palikt, kad būs iestājusies tumsa.
Viņš pagriezās un gāja pa gravu uz priekšu.
Apkārt viss zaļoja košā, vasarīgā zaļumā. Un, ja neņem vērā moskītu sīkšanu, valdīja klusums.
Doilu, kas bija saradis ar pilsētas betonu un asfaltu, pārņēma bailes mežaino pakalnu zaļā klusuma priekšā.
Viņš nosita moskītu un nodrebinājās.
— Te nav nekā, kas varētu kaitēt cilvēkam, — viņš skaļi domāja.
Gājiens nebija viegls. Grava vijās starp pakalniem, un laukakmeņu un oļu sanesumu nosprostotā strauta izžuvusi gultne līkumoja no vienas kraujas līdz otrai. Laiku pa laikam Doilam nācās rāpties stāvā nogāzē, lai apietu nogruvumus.
Moskīti ar katru soli kļuva uzmācīgāki. Viņš aptina ap kaklu kabatlakatiņu un cepuri uzmauca dziļi uz acīm. Ne mirkli nepārtraukdams cīņu ar moskītiem, sita nost tos simtiem, taču no tā nekādas jēgas nebija.
Grava kļuva šaurāka un strauji virzījās augšup, Doils nogriezās un konstatēja, ka tālāk ceļš slēgts. Neskaitāmi vīnogulāju apvīti zari aizsprostoja gravu, nogruvums saslēdzās ar kokiem, kuri auga gravas pārkarenajās nogāzēs.
Tikt uz priekšu nebija iespējams. Nogruvums, šķiet, veidoja nepārtrauktu sienu. Zarus un akmeņus bija sacementējuši straumes atnestie dubļi. Tverdamies ar rokām un ar zābakos ieautajām kājām uztaustīdams katru izcilnīti, viņš uzrāpās augšā, lai šķērsli apietu. Moskīti metās viņam virsū veseliem bariem, viņš nolauza lapainu zaru un mēģināja no tiem atgaiņāties.
Tā nu viņš stāvēja, smagi elpodams un krekstē- dams, cenzdamies ieelpot pilnas krūtis gaisa. Un domāja, kā gan ir pamanījies iekļūt šādā ķibelē. Tāds piedzīvojums nebija viņa gaumē. Viņa priekšstats par dabu nekad nebija pārsniedzis labi kopta pilsētas parka robežas.
Un te nu, lūdzu, viņš atrodas kaut kur koku vidū, cenšas uzrāpties dieva aizmirstos uzkalnos, lai nokļūtu tur, kur, iespējams, aug naudas koki — naudas koku rindas, veseli dārzi, pat meži.
«Šādā afērā var ielaisties vienīgi naudas dēļ,» Doils nodomāja.
Viņš paraudzījās apkārt un atklāja, ka nogruvuma platums nepārsniedz divas pēdas un visā garumā ir vienāds. Nogruvums no otras puses izskatījās līdzens, it kā būtu īpaši nogludināts. Bija viegli noprotams, ka zari un akmeņi te nav krājušies gadu gadiem, nav strauta ūdeņu sanesti, bet, rūpīgi savīti, kļuvuši par nedalāmu veselumu.
Kas gan būtu uzņēmies tādu darbu, Doils brīnījās. Te bijusi nepieciešama gan pacietība, gan prasme, gan laiks.
Viņš mēģināja tikt skaidrībā, kādā veidā zari ir savīti, taču bez panākumiem. Viss bija tik sarežģīts, ka šķita esam viengabalaina masa.