Mazliet atpūties un atguvis elpu, viņš lauzās tālāk cauri zariem un moskītu mākoņiem.
Beidzot koki kļuva retāki, tā ka Doils jau varēja saskatīt debesu zilgmi. Kaut gan apkārtne te bija līdzenāka, soļot naskāk viņš nejaudāja, aiz noguruma kāju ikrus savilka krampji.
Galu galā viņš izkļuva meža norā. No rietumiem uzpūta spirgts vējiņš, un moskīti pazuda, ja neskaita tos, kuri bija ērti iekārtojušies viņa svārku krokās.
Elsdams kā pārguris suns, Doils atlaidās guļus zālē. Ne tālāk par simt jardiem viņam priekšā bija redzams Metkalfa fermas žogs. Kā mirdzoša čūska tas aizlocījās pa nokalnēm. Pirms žoga varēja saskatīt vēl vienu šķērsli — platu nezāļu joslu, šķita, ka kāds būtu uzracis zemi gar žoga malu un iesējis nezāles tāpat, kā sēj kviešus.
Tālu pakalnā koku lapotnes vidū neskaidri vidēja māju jumti. Bet uz rietumiem no ēkas pletās dārzs ar garām koku rindām.
Interesanti, Doils prātoja, vai tā ir iztēles rotaļa vai patiešām koku forma ir tāda pati kā tam kokam Metkalfa pilsētas dārzā? Un vai tā bija tikai iztēle, kas vedināja domāt, ka lapu zaļums ir citāds nekā meža kokiem un drīzāk atgādina jauniņu dolāru krāsu?
Saule svilināja muguru, un cauri izžuvušajam kreklam viņš juta tās starus. Pameta acis pulkstenī. Bija jau pāri trim.
Doils atkal palūkojās uz dārza pusi un tagad koku vidū saskatīja vairākas nelielas figūras. Viņš sasprindzināja skatienu, lai labāk varētu saredzēt, kas tur ir, un viņam šķita, ka tie ir rollas.
Doils sāka pārcilāt prātā dažādus uzvedības variantus, ja gadījumā neizdotos atrast Metkalfu, un visprātīgākais likās iekļūt dārzā. Viņš nožēloja, ka nav paķēris līdzi veco cukura maisu, kuru Meibela bija iedevusi.
Viņu uztrauca arī žogs, taču šī doma tūdaļ tika atvairīta. Par žogu būs jādomā tad, kad pienāks laiks rāpties tam pāri.
Kavēdamies šādās pārdomās, viņš līda pa zāli, un tas viņam visai labi paveicās. Neviens vēl viņu nebija pamanījis. Tiklīdz viņš ierāpsies un paslēpsies nezālēs, vairs nebūs jābaidās. Varēs pielavīties pie paša žoga.
Aizlīdis līdz nezāļu laukam, Doils notrīcēja, redzēdams, ka tā ir visbiezākā nātru audze, kādu viņš jebkad redzējis.
Doils pastiepa roku, un nātres to sadzēla. Kā lapsenes. Viņš paberzēja sadzelto vietu.
Tad mazliet paslējās uz augšu, lai palūkotos pāri nātru puduriem. Pa nogāzi šurp nāca rolla, un tagad vairs nebija nekādu šaubu, ka zem kokiem bijuši redzami tieši rollas.
Doils paslēpās aiz nātrēm, cerēdams, ka rolla nebūs viņu pamanījis. Viņš gulēja knūpus zemē. Saule cepināja, un nātru sadzeltā roka dega kā applaucēta. Nu vairs nevarēja izšķirt, kas bija sliktāks: moskītu kodieni vai nātru dzēlieni.
Doils ievēroja, ka nātres viļņojas kā vējā, un tas bija dīvaini, jo vējš nupat bija norimis.
Nātres joprojām viļņojās, kamēr beidzot pašķīrās, veidodamas celiņu no žoga līdz viņa atrašanās vietai. Un tagad viņa priekšā stiepās taciņa, pa kuru varēja aiziet līdz pašam žogam.
Aiz tā stāvēja rolla, un uz krūtīm tam dega spožs uzraksts drukātiem burtiem:
«PANAC ŠURP, PLUKATA!»
Doils mirkli svārstījās. Tas, ka viņš ir atklats, nekam nederēja. Tagad jau nu katrā ziņā visas pūles un piesardzība ir vējā un turpināt slēpties zālē vairs nav nekādas jēgas. Viņš redzēja, ka citi rollas nāk lejup pa nogāzi uz žoga pusi, bet pirmais vēl arvien stāvēja, neizslēgdams aicinošo uzrakstu uz krūtīm.
Pēc tam burti nodzisa. Taču nātres joprojām bija nolīkušas un celiņš brīvs. Arī pārējie rollas bija pienākuši pie žoga, un nu visi pieci sastājās rindā.
Pirmajam uz krūtīm iedegās jauns uzraksts:
«TRĪS ROLLAS PAZUDUSI.»
Bet otrajam uz krūtīm iemirdzejas:
«VAI TU MUMS VARI KO PATEIKT?»
Trešajam:
«MĒS GRIBAM AR TEVI PARUNĀTIES.»
Ceturtajam:
«PAR PAZUDUŠAJIEM.»
Piektajam:
«PLUKATA, PANAC, LŪDZU, TUVĀK.»
Doils pieceļas. Tie varēja but slazdi. Ko viņš iegūs, sarunādamies ar rollām? Taču atkāpties bija par vēlu: viņš vispār varēja zaudēt iespēju piekļūt pie žoga. Ar neatkarīgu izskatu viņš lēnām gāja pa taciņu.
Aizkļuvis līdz žogam, Doils apsēdās zemē, un nu viņam galva atradās tādā pašā augstumā kā rollām.
— Es zinu, kur ir viens no tiem, bet nezinu, kur ir divi pārējie.
«VAI TU ZINI, KUR IR TAS, KAS BIJA PILSĒTĀ KOPĀ AR METKALFU?»
— Jā.
«SAKI MUMS, KUR TAS ATRODAS.»
— Tikai apmaiņas kartība.
Visiem pieciem uz krūtīm iedegās jautājums:
«apmaiņas kārtībā?»
— Es jums pateikšu, kur viens no tiem ir, bet jūs mani naktī uz vienu stundu ielaidīsiet dārzā tā, lai Metkalfs nezinātu. Un pēc tam izlaidīsiet ārā.
Tie apspriedās — katram uz krūtīm uzliesmoja un dzisa nesaprotamas zīmes. Pēc tam viņi, pagriezušies pret Doilu, nostājās rindā plecu pie pleca.
«MĒS NEVARAM.»
«MĒS ESAM NOSLĒGUSI VIENOŠANOS.»
«ESAM DEVUSI VĀRDU.»
«MĒS AUDZĒJAM NAUDU.»
«METKALFS TO IZPLATA.»
— Es gan neizplatītu, — Doils sacīja. — Varu pat apsolīt, ka to nedarīšu. Paturēšu naudu sev.
«NEIES TĀ LIETA,» rolla Nr. 1 paziņoja.
— Kas ta par vienošanos ar Metkalfu? Kāpēc jūs to noslēdzāt?
«AIZ PATEICĪBAS,» rolla Nr. 2 sacīja.
— Neazejiet mani. Būt pateicīgiem Metkal- fam …
«VIŅŠ MŪS ATRADA.»
«VIŅŠ MŪS IZGLĀBA.»
«VIŅŠ MŪS AIZSARGĀ.»
«UN MĒS VIŅAM PRASĪJĀM: KO VARAM JŪSU LABĀ IZDARĪT?»
— Aliā, un viņš teica: izaudzējiet man nedaudz naudas.
«VIŅŠ TEICA, KA PLANĒTAI NEPIECIEŠAMA NAUDA.»
«VIŅŠ TEICA, KA NAUDA PADARĪS LAIMĪGUS VISUS TEV LĪDZĪGOS PLUKATAS.»
— Lika drusciņ pagaidīt! — Doils ar sašutumu sacīja.
«MĒS TO AUDZĒJAM.»
«VIŅŠ IZPLATA.»
«KOPĒJIEM PŪLIŅIEM MĒS PADARĪSIM VISU PLANĒTU LAIMĪGU.»
— Nē, paskat vien, cik jauka misionāru kompānija!
«MĒS TEVI NESAPROTAM.»
— Misionāri. Cilvēki, kas noņemas ar visādiem labdarības pasākumiem. Veic labus darbus.
«MĒS ESAM DARĪJUSI DAUDZ LABA UZ NESKAITĀMĀM CITĀM PLANĒTĀM. KĀPĒC GAN LAI SEIT NEDARĀM LABUS DARBUS?»
— Kads tam sakars ar naudu?
«TĀ TEICA METKALFS. VIŅŠ TEICA, KA UZ PLANĒTAS VISA KĀ IR PIETIEKAMI, VIENĪGI NAUDAS TRŪKST.»
— Bet kur palika pārējie rollas, kuri ir pazuduši?
«VINI NEBIJA AR MIERU.»
«VINI AIZGĀJA PROM.»
«MĒS ĻOTI UZTRAUCAMIES, NEZINĀM, KAS AR VIŅIEM NOTICIS.»
— Jus nevarejat vienoties, vai ir vērts audzēt naudu? Pārējie droši vien domāja, ka labāk audzēt ko citu?
«MĒS NEESAM VIENISPRĀTIS ATTIECĪBĀ UZ METKALFU. VIŅI UZSKATA, KA METKALFS
MŪS KRĀPJ. BET MĒS DOMĀJAM, KA VINS IR AUGSTSIRDĪGS CILVĒKS.»
«Ir nu gan kompānijā!» Doils nodomāja. «Neko teikt, augstsirdīgs cilvēks!»
«ESAM PIETIEKAMI RUNĀJUSI. TAGAD PALIEC SVEIKS.»
Ka pēc komandas visi rollas pagriežas un devas pa nogāzi atpakaļ uz dārzu.
— Ei, jūs! — Doils iesaucās, pielēkdams kājās.
Aiz muguras bija dzirdama šalkoņa, un viņš
apcirtās apkārt.
Nātres bija sacēlušās augšā un taciņa aizvērusies.
— Ei, jūs! — Doils atkal iesaucās, taču rollas nepievērsa viņam nekādu uzmanību. Tie gāja tālāk.
Doils staveja nomīdītaja laukumiņa, un visapkārt kā siena augšup slējās nātres — to lapas saulē spīdēja vien. Nātres auga kādas simt pēdas platā joslā gar žogu un sniedzās Doilam līdz pleciem.