Protams, cilvēks var izlauzties cauri nātrēm. Tās var pašķirt ar zābakiem, samīdīt, tomēr laiku pa laikam tās dzeldēs un, kamēr izkļūsi ārā, būsi caurcaurēm sadzeldēts. Un vai vispār viņš grib izkļūt no šejienes?
Galu galā, viņa stāvoklis nebūt nebija sliktāks kā agrāk. Varbūt pat labāks. Viņš taču bez sarežģījumiem bija ticis cauri nātrēm. Tiesa, rollas viņu nodevīgi bija šeit atstājuši.
Nav nekādas jēgas tagad doties atpakaļ, viņš domāja. Jo tik un tā, lai tiktu līdz žogam, nāksies atgriezties pa to pašu ceļu.
Viņš neuzdrošinājās rāpties pāri žogam, iekams nebija satumsis. Bet citur arī nebija, kur dēties.
Uzmanīgi noskatījis žogu, viņš saprata, ka tikt
pāri nebūs viegli. Astoņas pēdas stiepļu režģa un augšpusē trīs kārtas dzeloņdrāšu, kas piestiprinātas pie slīpi uz iekšpusi pavērstiem balstiem.
Žogam otrā pusē auga vecs ozols. Bijusi Doilam virve, viņš būtu varējis to apmest ap ozola zariem, bet virves nebija, tāpēc vajadzēja iztikt bez tās.
Viņš pieplaka pie zemes un jutās bezgala nelaimīgs. Miesa sūrstēja no moskītu dzēlieniem, roku bija apdedzinājušas nātres, kāja un nobrāzumi uz krūtīm smeldza, turklāt viņš nebija radis uzturēties tik spožā saulē. Bez tam vēl neganti sāka sāpēt zobs. Tā tik vēl trūka!
Viņš nošķaudījās. Sāpe atbalsojās galvā, un zobs iesmeldzās vēl stiprāk. «Savu mūžu neesmu redzējis tādas nātres,» viņš domāja, gurdeni aplūkodams to spēcīgos stublājus.
Droši vien rollas bija palīdzējuši Metkalfam tās izaudzēt. Rollām tīri labi veicas ar audzēšanu. Ja jau tie bija pratuši izaudzēt naudas kokus, tad varēja radīt jebkurus augus. Viņš atminējās, kā rolla bija licis nātrēm nogulties un atbrīvot viņam taciņu. Laikam gan to bija izdarījis tieši rolla, jo vēja tikpat kā nebija, un, pat ja būtu bijis, tas vienalga nevarētu reizē pūst uz divām pusēm.
Viņš nekad nebija dzirdējis par rollām līdzīgām būtnēm. Bet tie stāstīja kaut ko par labiem darbiem, ko paveikuši uz citām planētām. Lai ko šie būtu darījuši uz citām planētām, uz šīs viņi, bez šaubām, bija apvesti ap stūri.
Filantropi, viņš nodomāja. Varbūt misionāri no citas pasaules. Ideālistu kompānija. Un nu aizķērušies uz planētas, kas, iespējams, ne ar ko nav līdzīga citām pasaulēm, kurās tie bijuši.
Vai viņi maz saprot, kas ir nauda, viņš domīgi prātoja. Interesanti, kādas pasaciņas viņiem Metkalfs sastāstījis?
Acīmredzot Metkalfs pirmais viņiem uzdūries. Būdams visai pieredzējis naudas lietās un attiecībās ar cilvēkiem, viņš uzreiz bija aptvēris, kā var izmantot šo laimīgo tikšanos. Turklāt Metkal- fam ir organizācija, gangsteru banda, kas labi apguvusi pašsaglabāšanās likumus, un tā spēja nodrošināt slepenību. Viens cilvēks ar visu to netiktu galā.
Lūk, tā rollas tika galīgi apmuļķoti. Kaut nevarētu teikt, ka tie ir muļķi. Šie iemācījušies valodu. Un ne vien sarunu valodu, bet arī rakstītmāku. Un turklāt ir gluži prātīgi. Rollas laikam gan ir pat gudrāki, nekā šķiet. Tie taču savā starpā sazinās bez skaņām un tomēr ir iemācījušies saprast cilvēku valodu.
Saule jau sen bija nozudusi aiz nātru audzes. Drīz metīsies krēsla, un tad mēs ķersimies pie lietas, Doils nodomāja.
Aiz muguras iešalcās nātres, un viņš pielēca kājās. Varbūt taciņa radusies atkal, viņš drudžainā steigā gudroja. Varbūt tā rodas automātiski, noteiktās stundās.
Kaut kādā ziņā tā tas arī bija. Patiešām bija izveidojusies taciņa. Un pa to soļoja vēl viens rolla. Nātres viņa priekšā pašķīrās un aiz muguras tūliņ saslējās.
Rolla pienāca pie Doila.
«LABVAKAR, PLUKATA.»
Tas nevarēja būt automobiļa bagāžniekā ieslēgtais rolla. Šis, jādomā, bija viens no tiem, kuri bija atteikušies piedalīties naudas lietā.
«VAI TU ESI SLIMS?»
— Visas maliņas niez, — Doils sacīja, — un zobs sāp, un šķaudot šķiet, ka galva plīsīs pušu.
«VARU SALABOT.»
— Protams, tu vari izaudzēt aptiekkoku, kuram uz katra zara būs tabletes un marles saites, un visādi citi nieki.
«TAS IR ĻOTI VIENKĀRŠI.»
— Nu labi, — Doils noteica un apklusa. Viņš domāja, ka rollam patiešām tas var būt visai vienkārši. Galu galā, vairumu zāļu iegūst no augiem, un neviens taču nevar līdzināties rollām ērmīgu augu audzēšanā.
— Tu vari man palīdzēt, — Doils dedzīgi sacīja. — Tu spēj izārstēt dažādas slimības. Tu pat vari atrast pretvēža līdzekli un izgudrot kaut ko sirds slimību ārstēšanai. Ņemsim, piemēram, kaut vai parastu saaukstēšanos …
«PIEDOD, DRAUGS, BET MĒS NEGRIBAM IELAISTIES AR JUMS NEKĀDĀS DARĪŠANĀS. JOS ESAT MŪS PADARĪJUŠI PAR APSMIEKLU.»
— Aha, tatad tu esi viens no tiem, kuri aizbēga, — Doils satraukti ieteicās. — Tu izprati Metkalfa spēli…
Bet rolla vairs neklausījās. Tas saspringa, izstiepās garāks un tievāks, un lūpas tam savilkās, it kā gatavojoties kliedzienam. Tomēr rolla neiz- dvesa ne skaņas. Ne skaņas, taču Doilam, šķiet, sāka klabēt zobi. Tas bija pārsteidzoši — krēslas klusumā, kur tumstošajos kokos klusi žūžoja vējš, šalca nātres un tālumā, atgriežoties uz ligzdu, kliedza putns, bija noskanējis tāds kā šausmu kliedziens.
Sētas otrā pusē dzirdēja soļu troksni, un biezējošajā mijkrēslī Doils ieraudzīja piecus rollas, kas traucās lejup pa nokalni.
Kaut kas notiek, Doils domāja. Viņš bija par to pārliecināts. Viņš izjuta šī brīža nopietnību, bet nesaprata, ko gan tas varētu nozīmēt.
Rolla, kas stāvēja viņam blakus, bija raidījis kaut ko kliedzienam līdzīgu, taču tā bija pārāk augsta skaņa, lai to spētu uztvert cilvēka auss, un tagad, padzirdējuši šo kliedzienu, rollas no dārza skrēja šurp.
Pieci rollas sasniedza žogu un nostājās rindā gar to. Uz krūtīm visiem zaigoja dzimtās valodas neizprotamās zīmes un burti. Arī uz tā rollas krūtīm, kurš atradās blakus Doilam, mirdzēja neizprotamas zīmes, kuras mainījās tik ātri, ka šķita dzīvas.
Tā ir ķilda, Doils domāja. Pieci rollas aiz sētas strīdējās ar to, kurš atradās ārpusē, un varēja just, ka strīdiņš ir visai ass.
Bet viņš jutās šeit kā nejaušs garāmgājējs, kas nevijus iekļuvis ģimenes skandāla burzmā.
Rollas vicināja rokas, un nokrēslī, kas metās arvien tumšāks, zīmes uz viņu krūtīm likās spožākas.
Naktsputns iekliegdamies aizlidoja pāri viņiem, un Doils pacēla galvu, lai paskatītos, kas tas par putnu, un tajā pašā mirklī ieraudzīja cilvēkus, kuri skrēja uz žoga pusi. Viņu silueti bija skaidri saredzami gaišajā debess fonā.
— Ei, jūs, skatieties taču! — Doils sauca, un pats jutās pārsteigts, kāpēc kliedz.
Viņu izdzirdējuši, pieci rollas apgriezās, un tiem uz krūtīm parādījās vienādi uzraksti, it kā tie pēkšņi būtu par visu vienojušies.
Kaut kas nobrakšķēja, un Doils atkal pacēla galvu. Viņš redzēja, ka vecais ozols, kā milzu rokas grūsts, sāk liekties uz žoga pusi. Koks slīga arvien ātrāk un ātrāk, līdz beidzot ar sparu triecās žogam virsū. Doils saprata, ka laiks bēgt.
Viņš kāpās atpakaļ, taču kājas vairs neatrada zemi. Mirkli viņš centās saglabāt līdzsvaru, bet
nespēja un ievēlās bedrē. Tūlīt virs galvas atskanēja rībiens un milzīgais koks, sadragādams žogu, nogāzās zemē.
Doils gulēja pavisam klusi, neuzdrošinādamies pakustēties. Izrādījās, ka viņš ir iekritis kādā grāvī. Tas bija sekls, ne dziļāks par trim pēdām, bet kritiens bija bijis neveiksmīgs, un viņam mugurā tik tikko neiedūrās ass akmens. Pāri galvai pārkārās sīku un lielu zaru mudžeklis — ar savu galotni ozols bija aizsedzis grāvi. Pa tā zariem garām paskrēja rolla. Tas skrēja veikli un nedzirdami.