— Tie aizdrāzās turp, — kāds teica. — Uz mežu. Nebūs viegli tos sameklēt.
Par atbildi atskanēja Metkalfa balss:
— Tie jāatrod, Bili. Mēs nevaram pieļaut, ka šie aizbēg.
Pēc brītiņa Bills noteica:
— Nesaprotu, kas šiem lēcies. Šķita, ka tie ir ar visu apmierināti.
Metkalfs nolamājās:
— To visu ievārījis fotogrāfs. Nu, tas pats puisis, kurš uzrāpās kokā un man izmuka. Es nezinu, ko viņš ir pastrādājis un ko vēl pastrādās, taču varu apzvērēt, ka viņš te ir iejaukts. Un kaut kur tepat tuvumā atrodas.
Bills pagājās gabaliņu nostāk, un Metkalfs sacīja:
— Ja jūs viņu sastopat, tad ziniet, kas darāms.
— Protams, bos.
— Vidēja auguma, tāds mazliet ķerts.
Abi nozuda. Doils dzirdēja, kā viņi spraucās cauri nātrēm, gānīdami tās pēdīgiem vārdiem.
Doils nodrebinājās.
Viņam jātiek no šejienes laukā, un pēc iespējas ātrāk, jo drīz vien uzlēks mēness.
Metkalfs un viņa puiši netaisās dzīt jokus. Viņi nedrīkst pieļaut, ka šādā lietā tos apmuļķo. Ja tie viņu pamanīs, tad šaus bez brīdinājuma.
Tagad, kad visi ķer rollas, viņš varētu nemanīts ielavīties dārzā. Kaut gan Metkalfs droši vien ir atstājis savus ļaudis sargāt kokus.
Doils mazliet padomāja un atteicās no šādas ieceres. Viņa stāvoklī visprātīgāk bija pēc iespējas ātrāk aizkļūt līdz mašīnai un tikt tālāk no šejienes.
Viņš uzmanīgi izrāpās no grāvja. Kādu laiku nogaidīja, paslēpies zaros, un ieklausījās. Ne skaņas.
Viņš devās cauri nātru laukam pa cilvēku iemīto taciņu.
Un metās skriet pa nokalni uz mežu. Priekšā atskanēja sauciens, un Doils apstājās, sastinga. Tad atkal skrēja tālāk, sasniedza krūmāju un paslēpās.
Te pēkšņi viņš ieraudzīja, kā, paceldamies virs koku galotnēm, no meža iznirst kāds neskaidrs siluets. Tajā atvizēja pirmie mēness stari. Augšpusē siluets bija smails, bet uz leju paplašinājās, — vārdu sakot, tas atgādināja lidojošu Ziemassvētku eglīti, kas atstāj aiz sevis mirdzošu svītru.
Piepeši Doilam atmiņā uzausa tik cieši savītais aizsprostojums gravā. Un tad viņš saprata, kas ir šī pa gaisu lidojošā egle.
Rollas strādā ar augiem kā cilvēki ar metālu. Ja jau tie bija spējuši izaudzēt naudas koku un paklausīgas nātres, tad kosmosa kuģa izaudzēšana viņiem īpašas grūtības nevarēja sagādāt.
Kuģis, kā likās, pārvietojās lēni. No tā lejup nokarājās kaut kas tauvai līdzīgs, un tās galā kūļājās tāda kā lelle. Lelle raustījās un ik pa brīdim iespiedzās.
Kāds mežā sauca:
— Tas ir boss! Bili, dari taču kaut ko!
Tomēr bija skaidrs, ka Bi 11s neko nevar izdarīt.
Doils izšāvās ārā no krūmiem un metās skriet. Tagad bija īstais laiks paslēpties no šiem ļaudīm. Viņi bija aizņemti ar bosu, kurš vēl arvien turējās pie tauvas — varbūt aiz kuģa enkurķēdes, bet varbūt aiz slikti pietauvotas apvalka daļas. Kaut gan, ievērojot rollu meistarību, diez vai varētu domāt, ka tie slikti pietauvojuši kādu kuģa daļu.
Viņš stādījās priekšā, kas bija noticis: Metkalfs, ieraudzījis, ka rollas kāpj kuģī, kliegdams un šaudams metās pie tiem, un tieši tajā brīdī kuģis startēja, bet tauva, kas nokarājās no tā, cieši apvijās ap gangstera kājām.
Doils sasniedza mežu un drāzās lejup pa nokalni, klupdams pret saknēm, krizdams un atkal celdamies augšā. Un skrēja, kamēr atsitās ar galvu pret koku, tā ka dzirksteles vien gar acīm pašķīda.
Viņš apsēdās zemē un pataustīja pieri, būdams pārliecināts, ka ir ielauzis galvaskausu. Asaras plūda straumēm un tecēja pāri vaigiem. Tomēr piere nebija ielauzta un neasiņoja, kaut gan deguns bija stipri uztūcis.
Pēc tam viņš piecēlās un lēnām vilkās tālāk, taustīdams ceļu, jo, kaut gan mēness bija uzlēcis, zem kokiem valdīja necaurredzama tumsa.
Beidzot Doils aizkūlās līdz izžuvušajai strauta gultnei un gāja gar to. Atcerējies, ka Meibela gaida mašīnā, viņš pielika soli. Meitene droši vien ir pārskaitusies, Doils domāja, jo viņš taču bija solījies atgriezties, pirms iestāsies tumsa.
Viņš paklupa pret savijušos zaru pinkuli, kas bija palicis gravā. Ar roku pārvilka pār tā bezmaz vai pulēto virsmu un centās iedomāties, kas te pirms vairākiem gadiem bija noticis.
Kontroli zaudējis krītošs kosmiskais kuģis. Un nejauši tuvumā gadījies Metkalfs …
Sazin velns kas gan mūslaikos nenotiek, Doils prātoja.
Ja tie būtu satikuši nevis Metkalfu, bet kādu citu, kas lauza galvu ne tikai par dolāriem vien, uz Zemes varbūt rindām augtu koki un krūmi, kuri dotu cilvēcei visu, par ko tā sapņo, — līdzekļus pret ikvienu slimību, īstus līdzekļus pret nabadzību un bailēm. Un varbūt arī daudz ko citu, ko mēs nespējam ne iedomāties.
Bet tagad tie lido projām ar kuģi, ko uzbūvējuši divi rollas, kuri nenoticēja Metkalfam.
Viņš turpināja ceļu, domās pārlikdams, ka cilvēces cerības, alkatības un naida sagrautas, tā arī nav piepildījušās.
Tagad tie ir aizlidojuši. «Bet, paklau, visi taču nav projām! Viens rolla atrodas bagāžniekā.»
Viņš sāka soļot ašāk.
«Ko nu lai dara?» viņš gudroja. «Vai doties taisnā ceļā uz Vašingtonu? Vai uz VFR?»
Lai notiktu kas notikdams, palikušajam rollam jānonāk labās rokās. Jau tāpat zaudēts pārlieku daudz laika. Ja rolla tiksies ar zinātniekiem vai saistīsies ar valdību, tas var vēl paveikt visai daudz.
Doilu pārņēma uztraukums. Viņam ienāca prātā, ka rolla bija klaudzinājies pa bagāžnieku.
Ko tad, ja tas nosmaks? Bet ja nu tas bija gribējis pateikt ko svarīgu?
Slīdēdams uz oļiem, klupdams pret akmeņiem, viņš skrēja pa izžuvušo gultni. Biezs moskītu mākonis lidoja pakaļ, bet viņš tā steidzās, ka nejuta dzēlienus.
Tur augšā Metkalfa banda aptīra kokus, noplūcot miljoniem dolāru, Doils nodomāja. Tagad viņu
spēlīte ir beigusies, un viņi to zina. Viņiem nekas cits neatliek kā apraut kokiem lapas un pēc iespējas drīzāk pazust.
Varbūt, lai izaudzētu naudu, rollām koki nepārtraukti jānovēro.
Pēkšņi viņš uzgrūdās mašīnai, gandrīz pilnīgā tumsā apgāja tai apkārt un pieklaudzināja pie loga. Iekšā iespiedzās Meibela.
— Viss kārtībā! — Doils iesaucās. — Esmu atgriezies.
— Viss kārtībā, Čak? — viņa pārjautāja.
— Jā, — viņš nomurmināja.
— Esmu tik priecīga, — viņa ar atvieglojumu sacīja. — Labi, ka viss kārtībā, jo rolla aizbēga.
— Aizbēga? Dieva dēļ, Meibel…
— Neļaunojies, Čak. Tas visu laiku klaudzināja un klaudzināja. Un man sametās žēl. Atvēru bagāžnieku un izlaidu šo ārā.
— Tātad rolla aizbēdzis, — Doils sacīja. — Bet varbūt tas kaut kur tepat tuvumā slēpjas tumsā …
— Nē, — Meibela nopūtās. — Tas aizdrāzās pa gravu. Bija jau tumšs, tomēr es metos tam pakaļ. Saucu, lai gan sapratu, ka nespēšu panākt. Man ļoti žēl, ka rolla aizbēga. Biju apsējusi viņam ap kaklu dzeltenu lentīti, un šis izskatījās tik piemīlīgs.
— Ka nu ne! — Doils sacīja.
Viņš domās kavējās pie rollas, kas lidoja izplatījumā. Tas dodas uz tālu sauli, aizvezdams sev līdzi cilvēces dižākās cerības, un ap kaklu tam plīvo dzeltena lentīte.
KAD TICĪBA SAPRĀTAM NAV ZUDUSI